Zemnieku brīvības cīņas Kurzemē, 1794.gads

V.Smilgas raksti, 1937.gads

Kurzemes zemnieku brīvības cīņas 1794. gadā 

Tikai daži vēsturnieki nedaudzās rindiņās pieskaras 1794. g. lielajiem notikumiem Kurzemē un Zemgalē, kad poļu un leišu brīvības cīnītāju ierosināti un atbalstīti, ari latviešu zemnieki vairākos novados nometa dzimtbūšanas važas un pulcējās zem brīvības cīņu karogiem. Mūsu rīcībā nākušas vairākas šo notikumu liecības, kā arī daži dokumenti, kurus publicēsim, lai sagādātu materiālus šo cīņu pilnīgākai vēsturei. Iepriekš īsumā pakavēsimies pie apstākļiem, kas šīs cīņas izsauca. Pateicoties pārmērīgai muižniecības varai, Polijas valsts iekšēji novājinājās un 18. g. simtenī strauji tuvojās savam sabrukumam. Ap 1750. gadiem Polija nokļuva Krievijas iespaidā, bet it sevišķi pēc tam, kad Krievijas tronī nāca viltīgā un varas kārā Katrīna II, sākās Polijas sadrupināšana. Atbalstot valdībai un Polijas patriotiem naidīgo opozīciju, ar bagātiem kukuļiem pērkot sev piekritējus un radot iekšējas intrigas, Krievija galīgi novājināja Poliju. Slepeni sazinājusies ar Austriju un Prūsiju, Krievija 1772. gadā panāca Polijas valsts pirmo dalīšanu. 

Šis sitiens nu daudziem poļu patriotiem atvēra acis un pēc ilgām iekšējām cīņām tie 1791. gadā panāca savas valsts satversmes pārveidošanos uz veselīgākiem pamatiem.
Tas nu nepatika Polijas kaimiņiem un tie, protestēdami pret satversmes grozījumiem, atrada poļu muižniekos kādu "partiju", kas, sargādama savas apdraudētās privilēģijas, aicināja talkā krievu karaspēku. 1792. gadā krievi iebruka Polijā. Tiem pretim stājās Lietuvas armija, bet pārspēka nomākta, nespēja savas zemes patstāvību aizsargāt. Izmantodama apstākļus, Prūsija patvarīgi okupēja Lielo Poliju, Dancigu un Tornu. Krievijas karaspēks ieņēma Ukrainu, Podoliju, Baltkrieviju. Polijas seims 1793. gadā bija spiests atzīt šīs patvarības, un otrā Polijas dalīšana šai valstij atrāva ļoti lielas platības. 

Sis cīņas Polijā radīja visai spēcīgu patriotu kustību, kas bija vērsta pret muižnieku patvaļu un pret Krievijas iespaidu. Šīs kustības rindās kā cīnītājs dalību ņēma ari Tadeušs Koscjuško. Pēc izglītības virsnieks, pēc savām tieksmēm demokrāts, Koscjuško ņēma dalību Polijas brīvības cīņās, bet uzvarot krieviem, bija spiests emigrēt. Piedalījās Ziemeļamerikas brīvības cīņas, kur pierādīja izcilu varonību un uzdienēja līdz ģenerāļa pakāpei. Atgriezies Polijā 1785. gadā iestājās armijā. 1792. g. karā pret krieviem guva ievērojamus panākumus. Pēc krievu uzvarām atkal emigrēja uz ārzemēm, no kurienes uzturēja dzīvus sakarus ar savas zemes patriotiem. 

1794. gadā Krievija pieprasīja Polijas armijas izformēšanu. Šai prasībai nepaklausīja dažas poļu armijas vienības un pacēla cīņas karogu. Uzzinājis par notikumiem dzimtenē, T. Koscjuško steidzās uz Krakovu, kur viņu 24. martā 1794. gadā proklamēja par Polijas diktatoru un karaspēka vadoni. Koscjuško izsludināja vispārēju mobilizāciju un uz viņa saucienu, kā pirmie nāca zemnieki, kurus Koscjuško apbruņoja ar pīķiem un garos kātos piesietām izkaptīm; šie izkaptnieki bija sirdīgi
karotāji, kas palīdzēja uzvarēt vairākās cīņās. 1794. g. 7. maijā Koscjuško publicēja universālu, ar kuru proklamēja zemnieku personīgo brīvību, tiem nodrošināja kustamo un nekustamo mantu, bet muižnieku varu ārkārtīgi ierobežoja. Lai ari muižnieki neuzdrošinājās šai pavēlei atklāti pretoties, viņi tomēr to sabotēja, kas savukārt sarūgtināja zemniekus. Koscjuško vairākās kaujās sakāva krievus, ieņēma Varšavu un krievu karaspēku spieda ārā no Polijas. Viņam izdevās organizēt sacelšanos apgabalos, ko bija piesavinājusi Prūsija, kas pēdējo spieda savu karaspēku atsaukt no Varšavas apgabala. Koscjuško organizēja ari sacelšanos Lietuvā, visur sludinādams zemnieku brīvlaišanu, apbruņodams zemniekus un organizēdams tos brīvības cīņām. Lietuvā Telšu novadā brīvības cīnītāju priekšgalā stājās pārpoļots vācu muižnieks fon Mirbachs. Viņa vadībā apbruņoti leišu zemnieki 1794. gada maijā iebruka Kurzemē, ieņēma Liepāju, pasludināja zemnieku brīvlaišanu, organizēja un apbruņoja latviešu zemniekus, kas ar sajūsmu devās brīvības cīņās. Tis ilga līdz 1794. gada rudenim, kad Kurzemi bija spiesti atstāt Mirbacha kara pulki, un kad ataicinātais krievu karaspēks nodibināja "mieru un kārtību" Kurzemes un Zemgales hercogistē. 

Polijā jau vasarā iebruka liels krievu karaspēks Suvorova vadībā. 29. septembrī pie Macijevičiem notika izšķirošā kauja. Koscjuško smagi ievainots krita krievu gūstā, bet viņa karaspēku galīgi sakāva. Vadoni Koscjuško Katrīna II ieslodzīja Pēterpils cietoksnī, no kurienes to atbrīvoja Pāvils I. 1796. gadā Poliju dalīja pēdējo reizi, un šī vecā valsts beidza eksistēt. Koscjuško pēc atbrīvošanas aizbrauca uz Šveici, kur 1817. gadā mira. Par notikumiem Kurzemē uzglabājušies daži aculiecinieku nostāsti, no kuriem kā pirmo publicēsim Grobiņas prāvesta Jāņa Launitca stāstu. 1802. gadā drukā iznāca neliela grāmatiņa ar šādu titulu "Goda piemiņa tām Grobiņas vāciešu un latviešu draudzēm, likta no Jāņa Mangeļa Launitz, Grobiņas prāvesta, un šo Draudžu vecākā mācītāja. Iespiesta Jelgavā no Stepenahgen un Dēla tai gadā 1802." Grāmatiņa sarakstīta, lai norēķinātos par ziedojumiem, kas bija ienākuši Grobiņas baznīcas ērģeļu celšanai. Stāstam par ērģeļu celšanu J. Launitcs pievieno 1794. g. zemnieku sacelšanās aprakstu, un kāpēc viņš to dara, par to sniedz arī paskaidrojumu.

"Pie šās līdzināšanas (norēķināšanās) es arīdzan sevišķi tiem mīlīgiem un labsirdīgiem devējiem vienu goda-piemiņu uz bērnu bērniem caur to gribu celt, ka es viņu vārdus, tā kā viņu dāvanas šeit rakstos iespiest lieku, un ikvienam tādu grāmatiņu par zīmi manas pateicības iedomu. Bet tas vien nevaid gan, es jo vairāk pie to esmu nodomājis. Es caur to jums, mani mīļi latviešu draugi! īpaši gribu tādu labumu parādīt, kas dažam nākošos laikos patīkams un derīgs būs. Es gribu Jums šeit dažkārtīgas lietas sarakstīt, un tās pie jums un jūsu bērnu bērniem gaišā piemiņā uzturēt, kas ap to laiku, kad šās ērģeles tapa uztaisītas, mūsu tēvu-zemē gadījās. Tās bija tādas lietas, kādas mūsu tēvu tēvi nebija piedzīvojuši, un kādas mūsu bērnu bērni cits citam stāstīdami gan drīz par pasakām turēs. Šinīs draudzēs sevišķīgas pārvēršanās ir lēkušās, kas gan ilgi taps minētas, un no kurām dažs sāks jaunu laika-kārtu uzņemt, un citas notikšanas, vai pie savām mājām, vai pie savas dzīvošanas, pēc tām aprēķenēt.
Tāpēc es visus šos notikumus šeit gribu pieminēt, lai nekāda samisināšana nelēktos, un lai mūsu pēcnākamiem mūsu laiki gaiši paliktu. 

 Tai 1795-tā gada ap rudzu laiku tās ērģeles Grobines baznīcā tapa uzceltas. Tai gadā papriekš, 1794., Dievs mūsu tēvu zemi piemeklējis bija caur tādu lielu neauglību, kāda iekš 40 jeb 50 gadiem nebija nedz redzēta, nedz dzirdēta. Visas druvas caur saules karstumu un ilgu sausumu tā bija nomaitātas, ka retam tik pus maizes un dažās vietās ne tā sēkla neuzauga. Pļavas bija izdegušas, ganēkļi bija rudi un balti. Lopiņiem un cilvēkiem liels bads rādījās, un jo lielāks bads lidz gada galu bija bīstams. Visas šās skumjas vēl caur to tapa vairotas, ka tai pašā gadā priekš Jāņiem Poļu kara ļaudis šo mūsu zemes gabalu papriekš, un turplikām gandrīz visa Kurzemi kā ūdens plūdi pārņēma, un vēl to pašu mazumu no vecas un jaunas maizes nevien līdzēja patērēt, bet arīdzan daudz kungus un lielas muižas aplaupīja, un no lopiem, zirgiem, sienu un barību iztukšoja. Ir turklāt tie Poļi tos nabagus arāja ļaudis tā satracināja un samusināja, ka gan maģ tapa strādāts, un ka tie nabaga ļautiņi, par kara vīriem celti, un ar šķēpiem, izkapšiem, sūdudakšiem, cirviem apbruņoti, kā apaloši uz dažiem liekiem ceļiem maldījās, nezinādami, kas tagad esoši, voi kara vīri, jeb arāji, voi valdnieki, jeb pavalstnieki, voi dzimti jeb brīvi ļaudis?

Pret šiem karavīriem piepeši krievu karaspēks Sienu mēnesī (12. jūlijā) atnāca, un uz Liepāju nogājis tur lēģerī nometēs. To redzēdami, mūsu par karavīriem celti zemnieki gan drīz savas mājās ielīde, un Dievam pateica, ka tik varēja savus kara ieročus nosviest jeb labi noglabāt. Tie poļi arīdzan gan bailīgi rādījās, un mežos patvērumu un drošību meklēja. Bet tas krievu augstais virsnieks, Bazilianinops vārdā, nebija tāds bailīgs karavīrs. Viņš dalīja savu kara pulku, un visur, pār Nīces, Bārtavas. Krūtes, Virgas, Gaviezes novadiem tos poļus meklēja, un kur tik viņus atradis, tos pie kaušanas spieda, vienumēr uzvarēja un izklīdināja. Gan daudz tādu kaušanu (kauja) bija pie Nīces, Bārtavas nn šurp turp.

Bet es tikai gribu tās sevišķi pieminēt, kas mūsu vidū bija, un no kurām Dievam žēl liela postīšana lēcēs. Tajā 26-tā dienā Sienu mēnesī (Jūlijā) starp poļiem un krieviem stipra kaušana uz Gaviezes laukiem gadījās, un pie šās tā jaukā Gaviezes muiža, kās kā mazs pilsāts bija uzskatījama, tape no poļiem tīši nodedzināta ar visām ēkām, mantām, šķūņiem, rijām, klētīm un ar visu labību, tā kā neviens žogu miets neatlika. Pēc trim dienām (29. jūl.) pret vakaru atkal bija kaušana uz lļģu laukiem, kur, gods Dievam, nekāda skāde nenotika.

Tai 7-tā dienā Labības mēnesī (Augustā) pret vakaru bija atkal liela kaušana pie Avota-upes un uz Grobines muižas laukiem, pie kuras gandrīz Grobines muiža un Grobines pilsāts caur uguni būtu aizgājuši, un dažs savu nāvi būtu atradījis, ja Dievs mūs nebūtu tik žēlīgi un spēcīgi sargājis, jo vietu vietām lodes kā krusa bira uz pilsāta jumtiem un iekš sētām ir dižgabalu un plintu prapes tapa uz jumtiem atrastas. Tas krievu augstākais virsnieks, kaut gan viņš pie Avota-upes plecos ar dižģabala lodi nāvīgi biji sašauts tapis, tomēr vēl pašā pilsātā pie pilskunga nama savus dižgabalus pēdīgi uz poļiem pret Grobines muižu izšāva un tad uz Liepāju atpakaļ gāja.
Tai pašā naktī viss tas poļu karaspēks, pie 7000 jātniekiem un kājniekiem, ar 7 dižgabaliem vilkās uz Liepāju, cerēdams tos krievus tur kā maisā sabāzt, jeb kā lamatās noķert. Bet kas deva? Gaismiņai austot jau iesāce dižgabali kā sīvs pērkons rūkt, un tas kara troksnis arvienu vien jo tuvāki uz Grobines pilsātu nāca, un redzi, tas liels kara-pulks to poļu ap pulksten 9 piepeši bēdze priekš tiem krieviem, kas viņiem ar savu mazu kara-pulku no 1000 vīriem, kā svēri uz pēdām pakaļ dzinās. Viss šis kara troksnis atkal gāje caur Grobines pilsātu, cits pulks pār sudmalas dambi, cits pār maniem laukiem un caur manu priedeni, cits caur pašu manu muižas sētu it kā plūdi projām uz Dubeņiem. Bet tie krievi viņiem tālāk nedzinās pakaļ, ka tikai līdz manu priedeni, kur tie ar saviem dižgabaliem pret pusdienu nometēs un dusēja, jo viņi jau tā bija nākuši, kā no šejienes ar visām savam kara-lietām uz Jelgavu atpakaļ iet. 

Pret vakaru tai pašā dienā atkal dzirdēja dižgabalus stipri rūcam, jo uz viņpus Liepājas tie poļi ar tiem krieviem, kas vēl tur bija palikuši, bija sagājuši. Tūdaliņ tie krievi, kas manā priedenī dusēja, piepeši uz Liepāju saviem kara-biedriem par palīgu steidzēs, bet tas bija par vēlu. Tie ne pusceļu tapuši, jau sajute, ka tie poļi to maģu saujiņu krievu (tik 60 vīrus), kas tur vēl bija palicis, kaudamies caur Liepājas pilsētu bija spieduši. Tie poļi, Dievam pateikdami, ka tik Liepājā atkal iegājuši, nedzinās saviem ienaidniekiem tālāk pakaļ, bet like tos labā mierā savu ceļu iet. Šie tad gandrīz savus kara-biedrus pie Buķumeža satikdamies, līdz ar viņiem tai pašā vakarā caur Grobiņu it mierīgi uz Jelgavu projām gāja, tā kā jau papriekš bija nodomājuši. Caur šo stipru un sīvu kaušanos , kas viņpus Liepājas bija iesākusies un uz pašām Liepājas ielām caur visu pilsētu tapa turēta, tie nabagi liepājnieki kā pusmiruši palika, bīdamies, ka viņu pilsāts caur uguni neaizietu, un ka viņiem nebūtu plikiem un kailiem jāpaliek. Bet Dievs savu spēcīgu roku pār viņiem turēja un viņus brīnišķīgi apsargāja. Jebšu gan dižgabalu lodes vietām pa logiem un durvīm ieskrēja, tomēr nekāda skāde nenotika. Viens pats namnieks tikai tapa uz trepēm nošauts, un viens pats spīķeris iesāca degt, bet tas uguns gan drīz tapa atkal nodzēsts. Tā Dievs šinīs dienās pie mums un mūsu kaimiņiem itin brīnumus savas mīlestības parādīja, mūs apsargādams pie mūsu ēkām, nabadzības, dzīvības un veselības.

Ap šo laiku, kad tas karš iesāce un vilcinājās, arīdzan vēl īpaša nelaime pār mūsu vietu gadījās. Tas Gaviezes nn Bārtavas mežs tik negantīgi dege, ka tas uguns iekš četrām nedēļām pie tā lielā sausuma vairāk nekā jūdzi zemes garu un pusjūdzi zemes platu meža gabalu, ar visām pļavāmuin visu sienu, kas tur lielā pulkā bija, pagalam nomaitāja, tā kā tas lopu bads caur to tapa vairots, un ka mūsu bērnu bērniem uz pussimts gadiem meža trūkums caur to lēcies. Caur šo degšanu ļautiņiem atkal lieli lieki darbi gadījās pie dzēšanas, un mājas-darbi ļoti apkavējās, bet viss pūliņš bija par velti; uguns gan par gaisu, gan par zemi jo dienas jo vairāk plātījās un nebija valdāms, līdz Dievs pats caur dižu lietu to nodzēsa. Šinī laikā mēs brīžam bijām tā ar dūmiem apņemti, ka it kā maisā dzīvojām, un nevarējām ne dvašu vilkt, bet gandrīz būtum apslāpuši, jo arī vēl gan daudz citos lielos novados meži stipri dega.

 Tā tad visas lietas sabiedrojās, to sirdi mākt, un bailes un grūtības vairot! Ak, es tiešām ar šaušalām šos bēdīgus un skumju pilnus laikus aprakstu un piemiņā lieku. Neviens no manas latviešu draudzes, un īpaši neviens gavieznieks tos bez noskumības atgādinās un saviem bērniem stāstīs. Gan ikviens lielās bailēs bija, nezinādams, cik ilgi savā būdiņā dzīvos, cik ilgi tos savējus redzēs, un kas pēdīgi būs. Lidz šim mēs caur to labu pārtikšanu, ko bijām turējuši, kā lutekļi izlutināti bijām, tādēļ tas badu laiks, un tas kara-nemiers ikvienu tā sabaidīja un iztrūcināja, ka sirds vairs ne vietā nebija.
Bet pie visām sām skumjam, grūtībām un bailēm Dievs mīlīgi pār mums un mūsu tēvu zemi iežēlojās un negribēja mūs tai kara izpostīšanai pagalam nodot un pamest. Līdz ar rudens mēnesi (Septembri) tas saldais miers atkal pie mums atgriezēs. Pēc to, kad tie krievi no mums uz Jelgavu bija nogājuši, tie poļi vien pie mums tik tris nedēļas, un vēl mazā pulkā palika. Tas dižums nevilkās uz Skrundu un Saldu, un tur ari tik tris nedēļas pakavēdamies sevi lika labi mitināt, līdz no tā augstākā poļu ģenerāļa Kočusko (Koscjuško) asa pavēlēšana atgāja, ka visiem kara ļaudīm esot uz leišu un poļu zemi ar dižu steigšanu jānāk, jo tur tas krievu karaspēks vienu pilsātu un zemes gabalu pēc otra bija pārvarējis. Tā tad, gods Dievam, visi nogāja, un mēs palikām atkal caur Dieva žēlastību savā mierā un vaļā. Bet turpretim leišu un poļu zemē tas kara-uguns pilnā liesmā dege. Tur daudz ciivēku asinis plūda, un lielas postīšanas notika, līdz tad tai 1795-tā gadā visa poļu zeme no krieviem uzvarēta, un tā lielā poļu valsts starp tiem kaimiņu augstiem valdniekiem (krievu ķeizarienes, Vāczemes (Austrijas ķeizaru un prūšu ķēniņu) sadalīta tapa. Tas bij poļu kara gals! Mēs tad viņu ļautiņu likteni apdomādami gan skaidri nokopjam, ka mēs vēl gan maģ bēdas, grūtības un postu bijām redzējuši, un cits neviens, kā Dievs, mūs no lielākām skumjām bija izsargājis. Par to lai Viņa žēlastība no mums un mūsu pēcnākamiem top godināta un slavēta, un uz to lai mūsu ērģeles mūs ik svētdienas skubina un modina.
Mēs nu pēc krievu un poļu aiziešanas un pēc vienu bailīgu nemieru no desmits nedēļām iesācām kā no jauna un kā no bailīga sapņa pamocījušies priekš sev pašiem gādāt. Nu atkal arāji un zemes kopēji gāja pie darba, un ikkatrs meklēja savus aizkavētus darbus atstrādāt. Trūkums visās malās rādījās, un ikvienam par to bail tapa, ka līdz jaunu maizi sev un savus lopiņus neizvilktu, jo kungi bija postīti un ļautiņiem pašiem bija visai maģ pie rokas. Caur visu rudeni visos silos tapa dzīvots kā siena laikā pļavās. Tāpat caur visu ziemu, gan klajumos, gan mežos, ļautiņi sniegu šķipelēdami silus pļaustīja un ar nagiem plūca, ka tik varētu savu lopu kaulus caur šo badu mitekļu izvilkt. Bet ne sili vairs nepietika, ir pie jumtiem bija jākāpj, un tā tai garā pavasara tiklab muižās, kā ļaudīs gan daudz jumti tapa noplēsti, un tās ēkas kā nopostītas stāvēja. Pie tādu mitekļu gan maģ spēka iekš lopiņiem palika, kā to ikviens lēti var saprast. Gan daudz arīdzan apsprāge, un kas vēl atlika, tas tik grabēdams straipelēja un lēti nevarēja atspirgt. Nu var iedomāt, ar kādu grūtību un mokām šinī pavasari druviņas tapa apstrādātas. Dažs tik vienu reizi savu zemi varēja art, un tā uz labu laimi savu sēklu izkaisīja.
Tikpat liels, kā tas trūkums pie lopu pārtikšanas bija, tikpat liels arī tapa tas trūkums pie maizes. Jau uz Ziemas svētkiem gandrīz pie visiem saimniekiem viņu krājums bija patērēts. It reti kāds līdz Lieldienām vilkās. Kungi no savu maģumu deva saviem ļaudīm pēdīgu labibas graudu, un tā dažam bija trūkuma labad pūru (kviešu) maizi jāēd. Bet ir kungiem pietrūka, un tie tad no Liepājas pirka, ciek varēja dabūt, un maksāja, ciek precinieki gribēja — 8, 9 līdz 10 gulšiem (ortiem) tiklab par rudzu, kā miežu pūru. Bet pati Liepāja par Jāņiem 1795. g. bija iztukšota un kā izmēzta. Nu tiešām visiem uz beidzamu galu būtu badā jāmirst bijis, kaut liepājnieki nebūtu pār jūru labības sadzinuši. Caur to tapa tad ikkatrs saglābts un pie dzīvības uzturēts, tā Dievs, žēlīgi par mums gādādams, mūs, tā sakot, par naga galu izvilcināja. Nu bija ļautiņiem gaiši redzams, ciek vajadzīgi kungi un priekšnieki ir (!), un kāds palīgs viņiem bēdu laikos no labiem kungiem un valdniekiem nāk. Gan daudzi kungi, savus ļaudis glābdami, lielos parādos krita, kurus tik lēti nevarēja nomaksāt, bet tomēr tie labprāt tos uz sevim ņēma, gribēdami saviem ļaudīm tēvu sirdi rādīt, un cerēdami, ka tie to arīdzan pateicīgi atzītu.
Ak, mīļi draugi! Neaizmirstait, ko Dievs šinī grūtā un bēdīgā laikā pie jums un jūsu bērniem ir darījis. Cienijiet savus kungus, it kā Dieva vietniekus, caur kuriem Viņš jums jau daudz labumu ir parādījis, un vēl parādīs. Mīļojiet tos sirsnīgi, kā savus tēvus un draugus, un kalpojiet viņiem bezviltīgi, kā labi bērni, nevien no Dieva puses, kas to ir pavēlējis, bet arī tādēļ, ka tie šinī bada laikā jūs itin kā savus bērnus tēvišķīgi ir mīļojuši, kopuši un apgādājusi. Stāstījiet to saviem bērniem, un mācait tos; šos laikus auglīgi atgādināt. Lai mums uz bērnu bērniem viss tas prātā šaujas, ciekkārt mēs dzirdam mūsu ērģeļu balsi atskanam, jo tad jau bija visas bēdas pārciestas, kad tās ērģeles mūsu baznīcā bija uzceltas un spēlētas tapa. Tā nu, kā tai pašā gadā un arī tai gadā papriekš bailīgas lietas un grūti laiki gadījās, kā jau aprakstīts tapis, tā nu arī tai pašā gadā un tai gadā pēc tās ērģeļu uzcelšanas, atkal ļoti priecīgas lietas un laimīgi laiki bija redzami, kurus es arīdzan šinī grāmatiņā par piemiņu gribu sarakstīt.
Dievs rādīja, ka viņš mūs tik bija gribējis uz īsu brīdi pabaidīt un apbēdināt, lai dažs mūsu starpā caur to no sava grēku miega taptu modināts. Un es to priecīgi varu apliecināt, ka es no šā bēdu laika pie dažiem labus augļus esmu nokopis. Uz to bēdu gadu, kas jācieš bija, atkal nāca viens gads tās lielās svētības. Visas druviņas bija 1795. g. kā piebāztas, un īpaši vasarāji caur caurim bagātīgi izdevās. Ir pļavās bija visur liela Dieva svētība, un visās lietās bija redzams, kā Dievs mums to arciestu trūkumu caur svētību, tās skumjas caur prieku, tās bailes caur drošību gribēja atlīdzināt . Nu ikviens saldā mierā būdams, ar jaunu prieku, sviedrus slaucīdams, savu bagātu maizi kopa, un tos aizkavētus darbus atstrādāja. Nu ikviens bez bēdām sagurušus kauliņus kaut kur pie dusēšanas pastiepa un, gardu miegu nosnaudis, ar drošību pie saviem darbiem gāja. Nu ikviens priecīgi kopējās, zinādams, ka tas nopelnums pašam paliks, un no cita netaps laupīts. Šis miers, kas visu sirdis cilināja, caur to vēl tapa vairots, apstiprināts un apgalvots, Ka mūsu cienīgs lielskungs Pēteris un visi muižnieki, šo mūsu Kurzemi apakš tās augstās krievu ķeizarienes Katrines II valdīšanas padeva; jo kad poļu valsts tapa sadalīta, mūsu lielskungs vairs negribēja mūs valdīt (!), un mēs ka bāriņi bijām palikuši. Šī augsti teicamā ķeizariene mūs labprātīgi par saviem ļautiņiem un bērniņiem uzņēma, un no šī laika arīdzan tā zemes valdīšana uz Jāņiem 1795. g. iekš tās augstās ķeizarienes vārda iesācās.

Mūsu vecais cienīgs lielskungs Pēteris tai pašā rudeni, ap sējamu laiku pagalam no mums atstāje, un uz Vāczemi nogāje, kur viņam vēl citas valdīšanas (īpašumi) bija. Mēs nu tapām īsteni krievu pavalstnieki, un tā poļu valdīšana, apakš kuras mēs 234 gadus bijām stāvējuši, pagalam beidzās. Pie šās jaunās valdīšanas dažas jaunas lietas tapa ieceltas, no kurām es tik to vienīgu šeit gribu pieminēt, ka tie veci svētki, kas caur visu Krievu zemi top turēti, un tas vecs laiks, pēc ko krievi rēķenē, pie mums tapa uzcelti. Caur ko mēs nu esam iekš tā laika mūsu ārīgas Dieva kalpošanas, tā kā iekš daudz citām lietām pārvērtīti, un visiem krievu pavalstniekiem līdzi darīti. Lai tad tas mūžīgais debesu Tēvs, pie kā nekāda gadu nedz laiku pārmīšana nevaid, šis Dievs, kas ar žēlastību līdz šo dienu pār mums ir valdījis, lai tas arīdzan turplikām šo jaunu valdīšanu pie mums pašķir, visus jaunus likumus svētī, un visas lietas sev par godu, un mūsu tēvu zemei par īstenu labumu pagriež. 

Apakš šo jaunu valdīšanu gadījās viena lieta, kas manām draudzēm pieminama, un manai ciltij īpaši vērā liekama. Mans vecākais dēls, Krišjānis Pridriķis Launitc, bija tas visupirmais, kas apakš krievu augstības, pašā iesākumā, Sienu mēnesī (Jūl. 1795.) tapa Jelgavā par mācītāju pie šām draudzēm iesvētīts, un rudenī tai pašā gadā Lietus mēnesī (Oct) šinīs draudzēs ievests, pēc kura ievešanas mūsu jaunās ērģeles pirmu reizi tapa spēlētas.

 Vispēdīgi es ari gaviezniekiem šinīs rakstos piemiņā lieku, ka ar viņiem šinī jaunā valdīšanā vēl īpašīga pārvēršana ir notikusi. Mūsu augsta ķeizariene to lielu skādi bita sajutusi, kas cienīgam Gaviezes (kroņa muižas) nomas-kungam (Priekules dzimtskungam) caur to nodegšanu tās Gaviezes muižas bija lēkusies, kur viņam (Korfam) daudz mantas un dārgas lietas bija aizgājušas , un caur ko viņš to kara-postu vairāk bija baudījis, nekā visi citi kungi Kurzemē. Tāpēc šī mūsu žēlīgā ķeizariskā zemes-māte šim labam kungam, tās paciestās skādes dēļ, un arī vēl citu nopelnu labad, šo Gaviezes muižu un pagastu, ar visiem ļaudīm un mežu par dzimtu iešķiņķoja. Un šī muiža viņam tapa tai pēdīgā dienā tā 1795-tā gada caur ķeizariskiem komisāriem par dzimtu nodota.
Nu, mīļi draugi un lasītāji! Es jums tad esmu sarakstījis visus tos notikumus un likteņus, kas ap to laiku, kad mūsu ērģeles tapa iepirktas un uzceltas, ir gadījušies. Mūsu ērģeles, tā sakot, stāv vidū starp visām šām aprakstītām lietām — starp karu un mieru — starp badu un svētību — starp skumjām un prieku — starp bailēm un drošību — starp vecu un jaunu valdīšanu — starp veciem un jauniem laikiem. Tas tiesām ir reta un pieminama lieta! Tas ir tāda pārvēršana, kas dažkārtīgas labas domas iekš mums var modināt. Tāpēc es to visu esmu stāstījis un šinī grāmatiņā sarakstījis, lai dažs baznīcā būdams un ērģeļu balsi dzirdēdams, kaut kādu notikumu atgādinātos, un auglīgas mācības no tā ņemtos. Šie notikumi mūs tiešām māca, Dieva ceļus pazemīgi cienīt — Dieva žēlastību sirsnīgi slavēt — mūsu zemes valdniekus kā Dieva vietniekus pieticīgi godināt — mūsu cienīgus kungus un mācītājus kā tēvus pastāvīgi mīlēt un tiem bezviltīgi kalpot. Kāds priecīgs es būtu, kad šī mana mazā grāmatiņa jele kaut kādus uz to paskubinātu!" 

Savas grāmatiņas beigu daļā J. Launitcs sniedz norēķinus par ziedojumiem, kas ienākuši Grobiņas baznīcas ērģelēm. Arī latvieši bijuši visai čakli ziedotāji J. Launitca stāsts neaptver visus notikumus Kurzemē 1794. gadā, bet viņa, kā aculiecinieka, stāsts ir visai gleznains, un tāpēc attiecīgās vietas pasniedzam negrozītā veidā. Launitcs nesoda savas draudzes zemniekus par līdzdalību brīvības cīņās, bet no tendenciozas pamācīšanas ari viņš nevar atturēties. Muižniekus, kas zemniekiem bada gadā snieguši palīdzību, viņš iztēlo par lieliem labdariem, kas zemniekiem nepieciešami kā derīgi palīgi un aizgādņi. Tāpēc zemnieki arvienu lai esot muižniekiem un valdības iestādēm paklausīgi.

Dzimtbūšana muižai uzlika pienākumus gādāt par zemniekiem bada gados, bet ja muiža to nedara, tad dzimtscilvēkam bija tiesības pamest savu kungu un kā brīvam cilvēkam meklēt sev kādu citu darbu, vai padoties cita kunga varai. Pēc notikušās zemnieku sacelšanās muižnieki bija spiesti pielabināties zemniekiem, jo Kurzemei pašai nekāda karaspēka nebija, kas zemniekus ar varu spiestu atgriezties dzimtsļaužu stāvoklī. Tā tad vienīgi bailes spieda Kurzemes muižniekus pielabināties zemniekiem un tiem sniegt palīdzību, un te nekāda sevišķa labdarība nav saskatāma.
Runādams par Kurzemes pievienošanu Krievijai, J. Launitcs saka, ka Kurzemes hercogs Pēteris vairs neesot gribējis tālāk valdīt. Launitcs noklusē, ka hercogs Pēteris valdīt gribēja gan, bet Kurzemes muižnieki viņa nodeva, un par lēcu virumu Krievijai pārdeva Kurzemes un Zemgales valsts patstāvību un brīvību. Par to tad ari nodevējus Krievijas cariene apbalvoja ar augstām "činām" un tiem uzdāvāja vairākas kroņa muižas Kurzemē. Vēl pieminams, ka pēc Kurzemes un Zemgales pievienošanas Krievijai vietējie muižnieki sajuta "stingras rokas" aizsardzību un visai drīz sāka patvarīgi pacelt zemnieku klaušas. Kurzemes zemnieku stāvoklis zem krievu varas ievērojami pasliktinājās. 

---------------------------------------------------------------------------------------

Kurzemes zemnieku brīvības sapnis 1794. gadā

Mūsu vēstures rakstos maz cilāts jautājums par Kurzemes zemnieku brīvības cīņām 1794. gadā. Vācu vēsturnieki tikai nedaudzos vārdos runājuši par 1794. gada notikumiem, vedot tos sakarā tikai ar Polijas - Lietuvas brīvības cīnītāju iebrukumu Liepājā un tās apkārtnē. Par Kurzemes zemnieku sacelšanos, par muižu un mežu dedzināšanu, par to, ka Kurzemes zemniekus Polijas brīvības cīņu vadoņa ģenerāļa Koscjuško vārdā atbrīvoja no dzimtbūšanas, kā arī par to, ka latviešu zemnieki nekavējoši sāka šo brīvību reālizēt, par to visu vācu vēsturnieki nemīl runāt. Par šīm brīvības cīņām uzglabājušies vairāki dokumenti un aculiecinieku nostāsti. Bet pirms sniedzam viena aculiecinieka stāstu, īsumā pakavēsimies pie notikumiem Polijā un Lietuvā, jo no turienes nāca aicinājums un ierosinājums Kurzemes zemniekiem sākt brīvības cīņas.

Pateicoties nelaimīgai satversmei, kas muižniekiem piešķīra visu varu un pārmērīgas privilēģijas, kādreiz stiprā un lielā Polijas - Lietuvas apvienotā valsts pakāpeniski sabruka. 18. gadu simtenī šīs valsts iekšējā dzīvē aktīvi sāka iejaukties Krievija. Sevišķi pēc tam, kad Krievijas caru tronī nāca viltīgā un godkārīgā Katrīna II, Krievijas iespaids Polijā kļuva par valdošo. Pēc Polijas karaļa Augusta lII* nāves (1763.) ar Krievijas atbalstu par jauno valdnieku ievēlēja Staņislavu Poņatovski, Katrinas II bijušo mīļāko. Šīs Krievijas valdnieces laikā viņas sūtņi Varšavā ar bagātīgām naudas «dāvanām» prata sev iegūt piekritējus poļu un leišu muižnieku, kā arī valdības aprindās. Šie sūtņi pa lielākai daļai nāca no Baltijas vāciešu vidus, — Keizerlings, Štakelbergs, Sīvertss bija Baltijas muižnieku atvases un šie vīri palīdzēja sagraut Polijas - Lietuvas valsti un iznīcināt tās patstāvību. Līdz ar to satricināja arī Kurzemes un Zemgales hercogistes pamatus, jo šī hercogiste skaitījās par Polijas - Lietuvas vasali. lekšējās jukas, Krievijas intrigas un karaspēka iejaukšanās poļu par tiju cīņās 1772, g. panāca Polijas - Lietuvas pirmo dalīšanu. 5. augustā 1772. g. Polijai atrāva 187.000 kvadrātkilometrus un tos sadalīja Krievijas, Austrijas un Prūsijas starpā, pie kam Krievija ieguva lauvas tiesu — 96.000 kv. klm, to starpā arī Latgali. Novājinātā Polijā nu sākās politiska kustība, kas savā naidā vērsās pret muižnieku lielajām privilēģijām un pret Krievijas iejaukšanos valsts dzīvē. Pēc vairāku gadu ilgām cīņām 1781. g. 3. maijā pieņēma jaunu valsts satversmi, kas stipri ierobežoja muižnieku politiskās tiesības un nostiprināja centrālās valsts varu. Ar to nu nebij apmierināta Krievija, kas atsaukdamās uz savām «aizbildņa» tiesībām, pret jauno satversmi krasi protestēja. Polijā radās 14 muižnieki, kas ari protestēja pret jauno satversmi, un kas muižnieku apdraudēto tiesību sargāšanai aicināja palīgā Krieviju. Tā arī paklausīja 14 muižnieku — nodevēju aicinājumam, un ar lielu karaspēku iebruka Polijā, okupēdama plašus apgabalus. Lai nepaliktu «tukšā», arī Prūsija iebruka Polijā un piesavinājās vairākas provinces. Polijas seimu 1793. g. piespieda piekrist šai otrajai Polijas aplaupīšanai. Uz Krievijas pieprasījumu atcēla arī 1701. g. 3. maija konstitūciju un atjaunoja senāko, muižniekiem un Krievijas nolūkiem labvēlīgo iekārtu. 

Polijas un Lietuvas patrioti nu metās izmisuma cīņās un steidzīgi organizēja pretestību svešajām varām. Šinī periodā sevišķi izcēlās poļu ģenerālis Tadeušs Koscjuško. Viņš jau agrāk bija ņēmis dalību Polijas cīņās pret krieviem, bet politiskie apstākļi viņu spieda emigrēt. Koscjuško piedalījās Ziemeļamerikas Savienoto Valstu brīvības karā, kur par izcilu varonību viņu paaugstināja par ģenerāli. Atgriezies dzimtenē, Koscjuško 1785. g. atkal iestājās armijā, bet pēc otras Polijas dalīšanas bija spiests par jaunu emigrēt. No Drezdenes viņš organi zēja sacelšanos pret krieviem. 1794. gadā Krievija prasīja, lai Polija galīgi likvidētu savu armiju. Daži pulki tam nepaklausīja un devās uz Krakovu, kur poļu brīvības cīnītājiem bija vislielākais iespaids. Krakovā ieradās arī Koscjuško, un te viņu 1794. g, 24. martā proklamēja par Polijas - Lietuvas diktātoru un visu karaspēku pakļāva viņa virsvadībai. Koscjuško bija pārliecināts, ka tikai ar visas tautas piedalīšanos brīvības cīņās izdosies noorganizēt pretestību krievu pārspēkam. Koscjuško tāpēc uzskatīja par nepieciešamu atvieglot zemnieku dzimtbūšanas smagās nastas, dot tiem brīvību un mantu. Kā zemnieku draugs Koscjuško jau bija arī agrāk pazīstams, un tāpēc uz viņa saucienu zemnieki pulkiem nāca, apbruņojušies ar pīķiem, kātos piesietām izkaptīm un citiem pašdarinātiem ieročiem. Koscjuško «izkaptnieki» bija varonīgi un dedzīgi cīnītāji, un ar to palīdzību viņš vairākās kaujās sakāva krievus un tos dzina ārā no Polijas. Noorganizējis zemnieku sacelšanos Prūsijai pievienotās poļu provincēs, viņš piespieda no Varšavas atvilkt arī prūšu karaspēku. 1794. gada 7. maijā kara nometnē Koscjuško proklamēja zemnieku brīvlaišanu, deva tiem tiesības uz kustamo un nekustamo mantu, kādu tie valdīja atbrīvošanas momentā, ievērojami samazināja klaušas muižai par labu, kā ari deva tiesības brīvi izvēlēties darbu un dzīves vietu. Brīvi kļuvuši, Polijas un Lietuvas zemnieki nu bariem pulcējās zem Koscjuško karogiem, un visur steidza likvidēt dzimtbūšanu, kā arī organizēties cīņai ar krieviem. Arī Lietuvā Koscjuško saucienam radās daudzi sekotāji, un te zemnieki steidzoši nometa dzimtbū šanas važas, bruņojās un pulcējās karotāju vienībās. Lietuvā vienu brīvības cīnītāju daļu komandēja fon Mirbachs, kāds muižnieks no Skodas apvidus Lietuvas ziemeļrietumos. Fon Mirbacha vadībā poļu un lietuviešu brīvības cīnītāji 1794. gadā iebruka Kurzemē un 23. maijā tuvojās Liepājai, kura bez pretošanās padevās Mirbacham. Pēdējais Koscjuško vārdā proklamēja Kurzemes zemnieku brīvlaišanu un apsolīja viņiem visas brīvības un tiesības tāpat, kā Polijas - Lietuvas zemniekiem. Kurzemes zemnieki nekavējoši atsaucās šim aicinājumam, pameta darbus muižās un daudzi pievienojās brīvības cīnītājiem. Katrīna II uz Poliju sūtīja lielāku karaspēku ģenerāļa Suvorova vadībā, bet uz Kurzemi nosūtīja karaspēku kņaza Goļicina vadībā. Tuvojoties izšķirošai kaujai, Koscjuško no Kurzemes atsauca lietuviešu karapulkus, pēc kuru aiziešanas Kurzemē ar krievu palīdzību atjaunoja veco kārtību. 29. septembrī pie Macijevičiem Suvorovs galīgi sakāva Koscjuško brīvības cīnītājus. Drīz pēc tam krievi ieņēma Varšavu, kam 1795. gadā sekoja Polijas pēdējā dalīšana. Pēc Polijas krišanas, tanī pat gadā izšķīrās arī Kurzemes liktenis, — nodevīgie vācu muižnieki Kurzemes hercogisti par lēcu virumu pārdeva Krievijai. Par 1794. gada brāzmainiem notikumiem uzglabājušies vairāki dokumenti un aculiecinieku nostāsti. Starp pēdējiem visinteresantākais ir kāda liepājnieka stāsts, kas visus šos notikumus piedzīvojis un par tiem 1794 gada rudenī sarakstījis grāmatiņu. Tā izdota 1705. gadā un drukāta Altonā, Vācijā. Grāmatiņas nosaukums vācu valodā skan: «Die pohlnischen Confoderirten in Curland. Ein kleiner Bevtrag zu der Geschichten unsers Jahrzehends. von — g —. Altona, 1795. Allen Wahrheit liebenden unparthevischen Curlānder gewidmet von dem Verfasser.» Anonimais autors pastāsta daudzas ļoti interesantas lietas, kas skar netikvien visu Lejaskurzemi, bet viņa stāstam piešķirama izcilus nozīme latviešu vēsturē. Lai viņa stāstu saprastu, atzīmējams vēl, ka par konfederātiem tad sauca Polijas un Lietuvas brīvības cīnītājus. Tagad noklausīsimies anonimā liepājnieka stāstā. Polijas konfederāti Kurzemē «Brīvība un verdzība — šie abi galīgi pretējie jēdzieni līdz šim mājoja Kurzemē. Brīvs, gandrīz neierobežots jutās dižciltīgais, brīvs bija arī pilsonis, bet lielākā tautas daļa — zemnieki, smaka verdzībā. Pacietīgi viņi nesa savu slogu, kurš bieži pat visaukstasinīgākam novērotājam izspieda asaras. Turpretim abas pārējās kārtas, vienmēr neapmierinātas, neatlaidīgi centās iegūt vēl lielāku brīvību un tiesības (privilēģijas). Te pilsoņu kārta prasīja sev vietu un balstiesības landtāgā (no muižniekiem sastādītā zemes priekšstāvju sapulce), te dižciltīgie tīkoja pēc pilsoņu ieņemtām civilām un garīdznieku vietām, kā arī pēc tirdzniecības atļaujām; te amatnieki centās rātskungus (pilsētas valdes locekļus) ievēlēt no sava vidus, bet atsevišķi dižciltīgie bez tam vēl ar visvisādām prasībām griezās pie hercoga, Un, ja taisnīgā ceļā nekas nebija sasniedzams, lietoja arī viltus un nepatriotiskus līdzekļus. Neiztirzājot šo prasību nolūkus, tomēr jāsaka, ka caur to daudzi miljoni (naudas) aizplūda uz Krieviju un Poliju*), bez mazākiem ieguvumiem priekš pašu zemes, bet gan otrādi — svešās varas caur to ieguva pat tik lielu iespaidu, ka sāka Kurzemei diktēt likumus un izdalīt posteņus. Concordia res parvae crescunt. (Vienprātībā mazas lietas aug lielas.) Šos gudrības pilnos vārdus kurzemnieki ikdienas lasa uz dālderiem, kurus viņiem sagādā šis zemes auglība un nabago, ļoti nospiesto zemnieku sviedri. Kā šķiet, šie vārdi nav skāruši kurzemnieku sirdis, jo viņi vairāk ir padevušies savām privātām interesēm, atstādami novārtā rūpes par savu (hercogistes) brīvību. Muižnieku lielākā daļa domāja tikai par savu tagadni, un tikai nedaudzie patriotiskāk noskaņotie un tālredzīgākie, saprazdami viņu rīcības bēdīgās sekas, bija noraizējušies. Kārtu attiecībās vienai pret otru te bija dziļi. apslēpts naids, un lai arī pilsonis oficiāli muižnieku dēvēja par savu labvēli, tomēr savas sirds dziļumos viņš tanī paša, laikā to sūtīja pie velna. Franču jaunā sistēma (revolūcija), pateicoties tādām noskaņām, atrada daudzus piekritējus, un pie šampanieša glāzes šad tad varēja dzirdēt: «Ca ira!» (franču revolūcijas populārā, bet ļoti asinskārīgā dziesmiņa), jeb arī: «Vom Rhein, vom Rhein, da rufen edle Bruder: die Freiheit lebet noch!» Būtu nežēlīgi, ja kurzemniekam viņa tagadējā nelaimē, kas varētu pat beigties ar pilnīgu pastāvošās iekārtas gāšanu, uzsauktu: «Tas pelnīts!» Tomēr tiem, kas jūtas vainīgi, derētu visu labi pārdomāt, klusēt un paciest. Kad Polijā sākās nemieri, un tik līdz atklātībā parādījās Koscjuško vārds, arī Kurzemē pienāca ziņas, ka kaimiņos — Lietuvā, sākusies vispārēja mobilizācija un gatavošanās karam. Īsi pēc tam Liepājā sāka klīst valodas, ka konfederāti nākšot uz Liepāju, lai paņemtu te atrodošos pulvera krājumus. Šīs valodas pilsētniekus sevišķi neuztrauca, bet, cik bija vērojams, zemnieki par to pat priecājās. Šinī laikā visi tirgotāji saņēma hercoga pavēli, kas stipri asā tonī aizliedza poļu - leišu insurgentiem (brīvības cīnītājiem) pārdot pulveri. Kādā citā pavēlē, kuru nolasīja no visu Kurzemes baznīcu kancelēm, aizliedza kaut jebkādas pārrunas par brīvību, vienlīdzību un tam līdzīgām lietām. Kurzemes zemniekam līdz tam par tādām lietām nebija ne mazākās jēgas, bet šāda pavēle modināja viņa uzmanību; netrūka arī pakalpīgu cilvēku, kas pie glāzes degvīna zemniekam pārtulkoja laikrakstu sniegtās jaunākās ziņas. Tagad ilgi klīdušās baumas sāka realizēties. Konfederāti 23. maijā tuvojās Liepājai, un viņu sūtītie adjutanti uzaicināja pilsētu labprātīgi pārdot konfederātiem visu pilsētā esošo pulveri, ieročus un svinu. Sūtņi brīdināja, ka atteikšanās gadījumā viņi lietošot varu, un tad par samaksu nāktos domāt vismazāk. Maģistrāts (pilsētas valde), kurai bija dotas divas stundas pārdomāšanai, nolēma sūtīt ārā pie konfederātiem īpašu deputāciju, ar uzdevumu pēc iespējas no pieprasītās tirdzniecības izvairīties, jo tā pilsētai draudēja ar nepatīkamām sekām. Esmu pārliecināts, ka pilsētas sūtņi izlietoja visus spēkus, lai sevi un pilsētu atbrīvotu no atbildības nākamībā, bet konfederāti no savām prasībām neatkāpās, un pēc noslēgtā kapitulācijas (padošanas) līguma, no sākuma sūtīja 100 vīrus ieiet Liepājā. 

Viņus vadīja ģenerālinspektors fon Mirbachs, kas agrāk Prūsijas karaļa dienestā bijis leitnants un tagad, kā muižas īpašnieks Lietuvā, bijis spiests izvēlēties vai nu komandiera posteni, vai striķi (poļu giljotina). Abi šie «paaugstinājumi» pēc savas dabas ir pārāk dažādi, lai ilgi kavētos ar Izvēli. Tā Mirbachs pret savu gribu kļuva par ģenerālinspektoru, un tāpat piespiests arī turpmāk vadīja visas ekspedīcijas (kara operācijas). To saku ne tāpēc, ka uzskatītu par negodu pie tādiem apstākļiem nostāties priekšgalā, bet gan tāpēc, ka tas tiešām tā notika, un ka līdz ar to nedrīkst Mirbachā saskatīt Kosejuškam līdzīgu personu. Liepājā šī diena bija pietiekoši rosīga, jo konfederāti nopirka netikvien visus pulvera krājumus, kas bija 120 centneru lieli, bet arī 2 lielgabalus, ap 2000 šauteņu un pistoļu, kā arī ievērojamu daudzumu svina (lodēm), kopsummā par 7000 Alberta dālderiem. — Bet tā kā viņi, nezinu, vai aizmāršības, vai ari aiz uzmanības nebija paņēmuši līdz naudu, tad apsolīja to nomaksāt nākošā dienā mazā lietuviešu pilsētiņā Skodā, uz kurieni uzaicināja sūtīt Liepājas pilnvarotos. Līdz nomaksai pirkumu nodrošināja ar vekseli, kuru ar savu godu, mantu un parakstu garantēja Mirbachs kopā ar savu pavadoni, — Telšos nodibinātās kārtības tiesas deputātu.
Ap pusdienas laiku pilsētā ienākušos 100 vīrus sauca par rēgulāro karaspēka daļu, un ja arī es pats neievērotu, ka viņi necik draudoši neizskatījās, un ka neapdomīgais liepājnieku pūlis viņus pārgalvīgi izsmēja, — pat tad man jāsaka, ka grūti nācās viņus atzīt par rēgulāriemi karavīriem, jo visi viņi bija slikti apģērbti, vēl sliktāki bija viņu zirgi, kā liekas, tad viņi bija pavisam vāji apmācīti; vienīgi apbruņojums bija pietiekošs, jo katram jātniekam bija šautene un zobens, kā arī pāris pistoļu un pīķis. Ap vakara pusi pilsētā iejāja vēl 250 jātnieki — leišu zemnieki, pa daļai tāpat apbruņoti, bet tērpti pelēkos kamzoļos (Kittel). Viņi savā vidū paņēma iegūto munīciju un nekavējoties visi devās ceļā uz Skodu, no kurienes lielākā daļa pulvera nosūtīta uz Varšavu. Pēc pašu poļu ziņām, šinī dienā Liepāja bijusi 5000 apbruņotu vīru ielenkta, kuri nekavējoši būtu gājuši uzbrukumā, ja vien Liepāja izrādītu kaut vismazāko pretošanos. Citas ticamas ziņas poļu skaitu vērtē visaugstākais 2000 lielu. Pat neliela rēgulārā karaspēka daļa šos poļus kaujā būtu viegli uzvarējusi, bet liepājniekiem, arī sirdīgi pretojoties, tie bija neuzvarami spēki, jo pati Liepāja, neskatoties uz savu ievērojamo tirdzniecību, skaita tikai 4000 iedzīvotājus, un šinī skaitā ietilpst arī pilsētas zemnieki (latvieši). Tiesa, pilsētā atradās arī kāda hercoga karavīru komanda, bet tā pieradusi sevi uzskatīt tikai par parādes gvardi, palika mierīgi stāvot savos korteļos (dzīvokļos). Lai gan šīs dienas tirdzniecība norisinājās miermīlīgā garā, tomēr vietējai virsvaldībai (maģistrātam) bija stipri jāpadomā par varbūtējiem apvainojumiem un sodiem nākotnē. Tiklīdz hercogs saņēma ziņas par visu notikušo, viņš nekavējoši, es domāju, ne uz paša ierosmi, izsludināja landtāgu, kuram vajadzēja sanākt 30. jūlijā. Attiecīgā instrukcijā lasāma: «Revolūcija Polijā un jau notikušais varmācīgais iebrukums Liepājā rada nepieciešamību, lai Kurzeme padodas Krievijas Ķeizariskās Majestātes aizsardzībai un sevi tādā kārtā nodrošina pret trakojošā pūļa sacelšanos.» Kurzemes hercogs, kura viens priekštecis arī kādreiz sasauca landtāgu, lai meklētu glābiņu «no visniknākā ienaidnieka — no „maskavieša", un lai padotos Polijas aizsardzībai», tagad vēlējās šo, no vairākām valstīm garantēto, lēņu virskundzību lauzt un meklēt jaunu**). Lai arī cik ķildīgas savā starpā bija kurzemnieku dažādās kārtas, tad tagad tomēr tie vienbalsīgi, atskaitot nedaudzus muižniekus, atklāti nostājās pret šādām tieksmēm. Ja arī šie nodomi netika reālizēti, tomēr Kurzemei tie atnesa ļaunumu: konfederāti caur to nāca uz domām iekarot Kurzemi un pēc iespējas to ietilpināt Polijas republikas robežās. Pirms kāda laika konfederāti bija ieņēmuši divas jūdzes plato joslu Žemaitijā, kura šķir Kurzemi no Prūsijas. Viņi bija ieņēmuši arī Palangu, kur tie sagūstīja vairākus Krievijas kurjerus (diplomātiskos) un pasta transportus. Pēc tam Krievijas kurjeri un pasts uz Klaipēdu brauca pa jūras ceļu no Liepājas, bet vēlāk no Rīgas. Tagad konfederāti aizliedza caur Palangu sūtīt arī neatvērtu Kurzemes pastu. Hercogs tad pasta pārvadāšanai pa jūru norīkoja kādu zēģelnieku, to apbruņoja ar 2 lielgabaliem un sardzes dienestam sūtīja līdzi 6 bruņotus vīrus. Palangas tuvumā kuģim uzbruka mazās laiviņās sasēdušies lietuviešu zemnieki, kuģi sagūstīja, kareivjus atbruņoja un ietērptus pelēkos kamzoļos (Lietuvas brīvības cīnītāju - zemnieku tērpi), sūtīja atpakaļ uz Kurzemi. Līdzīgā kārtā lietuviešu zemnieki mēģināja uzbrukt arī kādam krievu pasta kuģim, kas brauca Palangas krasta tuvumā. Šis uzbrukums neizdevās, un krievi, sašāvuši dažas uzbrucēju laiviņas, sagūstīja 18 lietuviešus, kurus noveda uz Rīgu, bet drīz vien palaida brīvā un ļāva atgriezties Lietuvā. Pasta sūtījumu pārtraukumu visai sāpīgi sajuta daudzi Liepājas tirgotāji. Poļi viņiem garantēja vēstuļu neaizkaramību tikai tad, kad visi tirgotāji parakstīja solījumu savās vēstulēs neskārt politiskus jautājumus un notikumus, kā arī vēstulēs neievietot krievu ziņojumus. Šinī laikā Bauskas tuvumā pamazām sapulcējās ap 7000 — 8000 vīru liels krievu korpuss, par kura pavēlnieku bija iecelts kņazs Goļicins. (Patiesībā tas ienāca Zemgalē jau aprīļa beigās.) Arī Kurzemes zemnieki daudzās vietās kļuva ļoti nemierīgi. Jau 13. jūnijā konfederāti nolēma sākt sava plāna izvešanu, un devās ceļā uz Liepāju. Kāds pavisam smieklīgs starpgadījums šo plānu izjauca, un reizē ar to arī pierādīja viņa vadoņu mazdūšību. Taisni tanī pašā dienā kāds Prūsijas virsleitnants, fon Lindemans, devās ceļā pa jūru no Klaipēdas uz Pēterburgu, kur viņam bija jānodod paziņojums par uzvaru pie Kētci (Szielce). Viņu pavadīja vēl viens virsnieks un 10 kareivji. Pa ceļam viņš iegriezās arī Liepājā. Te viņu bija novērojis kāds zemnieks un par to ziņoja konfederātiem, kuri atradās jau tikai pusjūdzes no Liepājas. Laikam zemnieks prūšu kareivju skaitu bija stipri palielinājis, jo konfederāti pēc šīs ziņas saņemšanas steigšus atgriezās atpakaļ, kaut gan viņi varēja mierīgi apstāties un ievākt noteiktākas ziņas. Šādai rīcībai vienīgais attaisno jums var būt tikai tas, ka konfederāti, iekams viņi nebija saņēmuši ziņas par kauju pie Kelciem, loloja cerības, ka Prūsijas ķēniņš, ja ari viņus tieši neatbalstītu, mazākais paliks neutrāls. Tālab ari viņi visu, kas bija prūsisks, saudzēja un godināja. Pat prūšu virsniekiem, kuri savu atvaļinājumu pavadīja Kurzemē, konfederāti ļāva atgriezties Prūsijā caur Palangu un pat tad, kad prūši jau noteikti uzstājās pret viņiem, atvaļinātiem prūšu virsniekiem formas tērpa nēsāšana Kurzemē netika liegta, kaut gan viņiem bij jāzvērē jaunai konstitūcijai. Turpretim jau no pirmā sacelšanās acumirkļa bija jūtams nepārvarams naids pret Krieviju un visu krievisku, kam par iemeslu bija ne tikai vien Krievijas ieguvumi, bet gan krievu karaspēka ilgstoša un nospiedoša uzturēšanās Polijā un Lietuvā. Galu galā 25. jūnijā konfederāti tomēr iegāja Liepājā. Viņi nāca pamazām, mazos pulciņos, pēc kam ieradās ari visādi ģenerāļi un 27. jūnijā kā pēdējais ieradās ari Mirbachs. Nākošā dienā agrā rīta stundā uz viņa pavēli bija jāsapulcējas maģistrātam (pilsētas valdei), kā ari visiem vīriešu kārtas iedzīvotājiem. Te Mirbachs maģistrātam paziņoja, ka viņam republika un tieši Varšavas augstākā padome pavēlējusi ieņemt netikai vien Liepājas pilsētu, bet gan visu Kurzemi un ka visiem būs jāzvērē jaunajai Polijas konstitūcijai. No vienas puses atskanēja visādi iebildumi, bet no otras vairāk nekas, kā sausa pavēle: «Tam tā jānotiek!» Te piepeši sapulces zālē ierodas ar prūšu zobenu pie sāniem un vācu drosmi sirdī kāds godājams veterāns, atvaļināts Prūsijas kapteinis fon Heikings. «Man lika atnākt. Kas man jādara?» viņš jautāja un saņēma atbildi, ka viņam jāzvērē. Uz nākošo jautājumu viņam pasniedza zvērasta formulāru. «Labi,» atbildēja viņš, «bet kas jūs ir pilnvarojis mani uz to spiest?» «Augstākā Varšavas padome un ģenerālissimus Koscjuško.» «Pierādījumus?» No sākuma konfederāti izvairījās Heikingam tos rādīt, bet tad ari viņš atteicās zvērēt. Galu galā Mirbachs uzrādīja savas pilnvaras vācu kopiju, bet Heikings arī ar to neapmierinājās. Bet kad-viņam uzrādīja polisko oriģinālu ar Koscjuško un Augstās padomes parakstiem, viņš, līdzīgi devās uz baznīcu. Šī zvērasta saturs bija sekošais: «Es zvēru, ka savai tēvzemei un nācijai būšu uzticīgs un paklausīgs, viņas noslēpumus neizpaudīšu un ar ienaidnieku nekorespondēšu; ar visiem spēkiem, ar mantu un dzīvību kalpošu savai tēvijai.» Muižniekiem nāca klāt viena nepatīkama klauzula: brīvība zemniekiem. Kādā kārtā tā būtu izvedama dzīvē, nebija vēl nolemts. Pēc zvērasta visiem nozvērinātiem, tas ir visiem vīriešiem un arī tikko iesvētītiem jaunekļiem bija jāparakstās uz baltas papīra loksnes. Kāds tam bija nolūks, palika nezināms. Pēc šīs garlaicīgās ceremonijas Mirbachs republikas vārdā un uz viņas rēķina pilsētas tēviem sarīkoja pusdienas. Viņš jau no sākuma bija apmeties hercoga namā (tagadējais Liepājas pilsētas valdes nams) un tur arī notika šīs svinības. Visu pēcpusdienu pie tauru un pauku skaņām dzēra uz Koscjuško un republikas veselību. Pusdienām sekoja balle, uz kuru Liepājas skaistules bija ieradušās ļoti mazā skaitā, jo nebija pietiekoši laikus aicinātas. Toties Liepājā noenkuroto kuģu kapteiņi bija ieradušies daudz kuplākā skaitā un pasniegtais šampanietis viņiem tik labi garšoja, ka visi tie, kas tanī dienā galīgi nezaudēja atmiņu, šo dienu nekad neaizmirsīs, Mirbachs, kas šīs dienas sasniegumus vislabāk varēja pārskatīt un izjust, no šī acumirkļa saucās par ģenerālmajoru Kurzemē, Zemgalē un Piltenē. Ģenerāļa pakāpi apliecināja plata zelta trese, kura līdzīgi ordeņa lentai nokārās pāri plecam, turpretim vārdiņu «fon» viņš savos parakstos izlaida. Bez Mirbacha reizē ar viņu un ari pēc tam bija ieradušies ari citi ģenerāļi, kuru dienesta pakāpe bija augstāka, kā Mirbacham, bet viņi ne ar ko nenodarbojās: ģenerālleitnants
Voikevičs, stalts, glīts vīrs, pirms revolūcijas advokāts, bet tagad Lietuvas karaspēka virspavēlnieks, ģenerālleitnants kņazs Mislovskis, Masaļska brāļa dēls, ieradās pats ar savu pulku. Beigās ieradās vēl divi ģenerālleitnanti Vavršeckis un Nagurskis. Pirmais no tiem bija Augstās Padomes loceklis (Varšavā). Poļu - lietuviešu kareivju daļas, kā jau agrāk minēju, Liepājā ieradās mazos pulciņos. Ap 1500 vīru apmetās ārpus pilsētas zem klajām debesīm, bet pārējie staigāja apkārtnē no vienas vietas uz otru un bieži atgriezās atpakaļ Liepājā, bet par viņu darbību nekādu ziņu nebija. Kāds viņu nolūks arī nebūtu bijis, bet pateicoties ģenerālitātes pretrunīgām pavēlēm, kareivjus velti pārpūlēja, jo viņi kalpoja bez atlīdzības un no sākuma ilgu laiku bija spiesti paši sev sagādāt uzturu, turpretim ģenerālitāte mielojās uz republikāņu rēķina. Tālab arī ļoti grūti zināt konfederātu īsto skaitu; tomēr uzdrošinos Lietuvas ziemeļos un Kurzemē to vērtēt uz 30.000 vīru. Starp tiem rēgulārā karaspēka varētu būt ap 1000 vīru, no kuriem 500 kājniekus komandēja kņazs Mislovskis, bet pārējie — kavalēristi bija padoti ģenerālim Nagurskim. Abiem šiem pulkiem bija liela piekrišana, jo viņi sastāvēja no labi noaugušiem ,glītiem vīriem, kuri bez tam bija labi apmācīti un tērpti. Tādēļ, varbūt, nebūs piedauzīgi, ja es viņu tērpus sīkāk aprakstu. Kā kājnieki, tā jātnieki bija tērpti zilos kamzoļos ar sarkaniem uzšuvumiem, kājnieki nēsāja garas baltas, bet jātnieki tādas pat zilas ar šņorēm greznotas bikses. Kājas visiem bij autas zābakos. Kājnieki nēsāja lāča cepures ar dubultu spalvas pušķi un dzeltenu nozīmi, turpretim jātnieku galvas sedza augstas ādas cepures. Pirmie bija apbruņoti pilnīgi pēc prūšu parauga, bet pēdējo rīcībā, neskatoties uz labiem zirgiem, bija tikai zobens, pistole un pīķis.
Pārējā irrēgulārā armija sastāvēja no Lietuvas zemniekiem un bija sadalīta trijās klasēs: ar šautenēm apbruņotos sauca par medniekiem. Viņu uzdevums bija rīkoties krūmos un atsevišķi. Par medniekiem viņus laikam sauca tāpēc, ka lietuviešu zemnieki, jau no mazotnes pieraduši pie medībām, mācēja labi lietot ieročus. Citi uz zirgiem ar pīķiem apbruņotie jātnieki sastādīja irrēgulāro kavalēriju. Visi pārējie bija iedalīti kājniekos un tos sauca par «kosariem», kas poliski nozīmē — pļāvēji (izkaptnieki). Vissliktāk nostādīta bija artilērija. Mislovska grupai piederēja tikai divi lielgabali, vēlāk gan to skaitu palielināja, bet par to runāšu tālākās rindās, jo tagad jāsteidzas ziņot par konfederātu rīcību un darbu Liepājā. Jau nākošā dienā pēc ierašanās pilsētā viņi atbruņoja hercoga goda sardzi un to aizsūtīja uz Viļņu, kur arī sardzes virsniekam bija jāturpina dienests; tomēr uz viņa goda vārdu — pēc 6 dienām atgriezties atpakaļ, tas dabūja no Mirbacha atvaļinājumu, aizbrauca uz Jelgavu, bet tur viņu nekavējoši arestēja un par nolaidību un par to, kā tas konfederātiem ieņemot Liepāju, nebija laikus atkāpies, pienācīgi sodīja. Kaut kur savā laikā es dzirdēju piezīmi, ka visās revolūcijās advokāti ar noskatīšanos vien neapmierinoties. Par to noteiktus mūs pievest nevaru, tomēr zinu, ka Liepājas advokāts Rucēns (Rutzen), kuram bija bagātīgi ienākumi, tūlīt savu posteni atstāja un kļuva par Polijas ģenerāla adjutantu un retāru, pie tam no sākuma pilnīgi bez kaut kādas atlīdzības. Zem viņa direkcijas ierīkoja vācu kanceleju, jo poļiem sava bija paņemta līdzi. Abas šīs kancelejas uz Mirbacha pavēli ar lielu centību uzsāka savus darbus, no kuriem daži nāca zināmi arī atklātībai.
Pirmais un svarīgākais rīkojums bija publikācija par zemnieku brīvību. Dzimtbūšana jau bija atcelta vairākās valstīs, tomēr mēs redzējām, ka brīvību ievedot jāpārvar daudz šķēršļu un ka tas paģēr arī daudz laika. Konfederāti tam nekādas vērības nepiegrieza. Viņi vienkārši ar drukātiem plakātiem un no baznīcu kancelēm paziņoja, ka zemnieks ir brīvs, var no muižām aiziet kurp vien vēlas, tāpat drīkst pārdot savus tagadējos jpašumus. Arī klaušas, kuras līdz šim pilnīgi atkarājās no muižnieku iegribas, turpmāk ievirzīja zemniekam izdevīgā gultnē. Cik labs un slavējams šis rīkojums arī bija, tomēr vienā ziņā likās, ka viņš nevarēs attaisnoties. Pēc līdzšinējiem Kurzemes likumiem zemnieks bija dzimtscilvēks, viņš pats sev nepiederēja, nemaz nerunājot par viņam nepiederējušām īpašuma tiesībām. Ja jaunā kārtība stātos spēkā, tad katram muižniekam bija jāzaudē mazākais viena trešdaļa no viņa īpašumiem, kurus savam uzturam lietoja un apstrādāja zemnieki, bet tagad, saskaņā ar konfederātu pavēli, šos zemes atgriezumus (mājas) zemnieki varēja uzskatīt par saviem īpašumiem. Ņemot vērā šādus iebildumus, rīkojumu grozīja un noteica, ka zemnieks par savu īpašumu var uzskatīt tikai to, ko viņš pēc šī rīkojuma publicēšanas iegūst no jauna. Tam sekoja vēl divas piezīmes: ka zemnieks katrā laikā var muižu atstāt, ka viņš muižniekam parādā nekā nepaliek,***) bet par aiziešanas iemesliem viņam bija jāziņo speciāli šim nolūkam dibinātai komisijai.
Vēl viens cits rīkojums, kuru konfederāti centīgi steidzās izvest dzīvē, skāra tikai dižciltīgos (muižniekus), pār kuru galvām tagad vēlās visas pasaules nelaimes, Bija izziņots, ka katram dižciltīgam līdz 14. jūlijam jāierodas Liepājā un jānodod republikai uzticības zvērasts un kas no tā izvairīsies, tiks uzskatīts par republikas ienaidnieku un zaudēs uz mūžīgiem laikiem visus savus īpašumus. Saprotams, ka visi dižciltīgie šo rīkojumu pildīja ļoti nelabprāt. Bet drīz vien nāca jauna, vēl nepatīkamāka pavēle: nekavējoši nodot pārtikas produktus un lopbarību. Jau iepriekš daudziem muižniekiem, nācās savus krājumus nodot krievu armijai Bauskā — pret papīriem (kvītēm). Šinī gadā bija padevusies vāja raža un ar sienu (lopbarību) apstākļi bija vēl ļaunāki. Bez tam konfederāti, izsūtot provianta un lopbarības orderus, neievēroja nekādas proporcijas, nedz kārtības. Dažiem muižniekiem nācās izpildīt vairākus pasūtījumus no vietas, turpretim citi vēl nebija devuši nekā. Gadījās arī, ka daži muižnieki saņēma pasūtījumus, kā no krieviem, tā no konfederātiem vienā dienā, tā kā tiem ne vienreiz vien nācās pieprasīto iegādāties pašiem par naudu. Visļaunākais turklāt bija vēl tas, ka konfederāti maksāšanas termiņus nolika pēc jaunās republikas galīgas nodibināšanas. Lai nelaime nenāktu viena, gan drīz visās muižās sacēlās zemnieki, laikam domādami, ka pēc atgūtās brīvības tiem uz to ir tiesības. Viņi ielauzās labības noliktavās un vēl pārpalikušos krājumus sadalīja savā starpā. Bez tam viņi atteicās arī apstrādāt laukus (muižas). Zemei, kura pārtiek vienīgi no zemkopības, šāds stāvoklis radīja neatvietojamus zaudējumus. Vai kāds var iedomāties tādu necilvēcīgu trakumu un neprātu, ka Kurzemes zemnieki sāka vairākās vietās dedzināt savas pašu tēvzemes mežus? Tā Dundagas apriņķī vien caur kādu nolādētu roku izdega vairākas kvadrātjūdzes meža un ja dažās vietās izdarīja mēģinājumu uz ātru roku meža degšanu ierobežot, tad zemnieki pie tāda darba nebija piedabūjami. Tā aizgāja bojā daudzi simts tūkstoši un arī nākošām paaudzēm būs vēl jācieš šie zaudējumi, jo izpostītās zemes platības tikai pēc gadsimteņiem vaiga sviedros varēs padarīt atkal ienesīgas. Vispārīgi Kurzemes zemniekam piemīt zems raksturs, kāds sastopams gandrīz pie visiem vergiem. Viņš ir ļauns, viltīgs, bailīgs, atriebīgs, muļķis un pret visu nejūtīgs, liekas arī pret reliģiju.****) Viņa kaimiņš — lietuvietis, turpretim, ir pilnīgs pretstats. Viņa rakstura pamatā ietilpst godprātība, reliģiozitāte, labsirdība, neierobežota padevība priekšniecībai un zināmā mērā arī pieklājība. Konfederācija Lietuvā nav jāuzskata par vispārēju tautas revolūciju, bet gan drīzāk par Lietuvas dižciltīgo savienību, pret kuru zemniekam nebūs ko sūdzēties un arī labākā gadījumā tas nekā neiegūs, bet ja viņa kungs to vēlēsies, viņš padevīgi dosies uz kara lauku. Konfederāti, kuriem, kā jau minēju, ļoti sāpīgi bija sajūtams lielgabalu trūkums, tos centās iegūt ne tikvien visās mazās pilsētiņās un dažādās muižās, bet viņi piespieda arī Liepājas ostā atrodošos kuģu kapteiņus lielgabalus no kuģiem noņemt un tos izdot viņiem, — tāpat pret papīra apliecībām (kvītēm). Bez tam viņi izsūtīja sirotājus arī uz laukiem, ku riem bija uzdots visus ieročus atņemt mežkungiem, pretim izsniedzot tikai saņemšanas apliecību. Bija nolemts arī Liepājā nodibināt revolūcionāru tribunālu un kārtības tiesu. Attiecīgi plāni arī jau bija uzmesti, tikai no visa tā šoreiz nekas neiznāca. Hercoga licencinspektors (muitnieks) Liepājā, nezinu vai nu aiz nepareizi izprastas uzcītības, jeb cerībā nākotnē iegūt labvēlību, savā mājā bija noglabājis divus pavisam niecīgus lielgabalus. Viņu nodeva kāds Kurzemes zemnieks, pēc kam poļi viņu nekavējoties arestēja un atvietoja ar citu licencinspektoru. Visu atrasto naudu poļi piesavinājās, no kuras 20.000 Alberta dālderi piederēja licenckasei, bet pārējie 1000 dālderi licencinspektoram personīgi. Konfederāti gribēja viņu nosūtīt uz Telšiem, bet pateicoties maģistrāta protestiem un lūgšanām, tas izpalika. Šinī pašā laikā konfederāti uzaicināja arī Kurzemes hercogu pieslieties viņu konstitūcijai, pretējā gadījumā draudēdami atsavināt visas viņa muižas. Dižciltīgiem, kuri līdz šim vienīgie cieta, uznāca vēl jauna nelaime. Tika izdota pavēle, ka katram muižniekam no katrām viņa muižas zemnieku mājām jādod viens pilnīgi apbruņots kājnieks, bet no katrām piecām mājām — viens tāpat apbruņots jātnieks. Tuvākās apkaimes muižniekiem pie šī rīkojuma izpildīšanas bija jāķeras nekavējoties, kaut gan konfederātiem tas nemaz tik vajadzīgs nebija, jo Kurzemes zemnieki pie viņiem devās pat neuzaicināti. Arī pilsētniekiem, kuri līdz šim nekādas neērtības nejuta, bet gan otrādi, caur konfederātu apmeklējumu drīzāk ieguva labumu, tagad pienāca sava rinda. Iznāca pavēle, ka katriem trim pilsoņiem jādod no sava vidus uz pašu rēķina viens kājnieks, bet katriem pieciem viens jātnieks, jeb jāiemaksā attiecīga summa naudas. Tas izsauca milzīgu sensāciju un radās domas, ka arī vecā brīvība nav nemaz tik slikta bijusi. Tomēr no šī rīkojuma nekas neiznāca. Kamēr vilkās sarunas, poli atrada par labāku aiziet.

lekams pieskaros šim laikmetam, gribu atgādināt tos iemeslus, kas viņus pamudināja aiziet. Kāds (poļu) adjutants bija licis nodot zvērastu Kuldīgas un Aizputes pilsoņiem, turpretim ventspilieši tam atbildējuši, ka lai viņus uz to piedabūtu, tad tam jāpaņemot līdzi vismaz 2000 vīru. Šo adjutantu viņa ceļojumos pavadīja, kā sekretārs kāda Kurzemes muižnieka bijušais apakšnieks. Šis vīrs atrada par labu, kaut gan pat pret konfederātu gribu, pret vairākiem dižciltīgiem izturēties necienīgi un no viņu uzvārdiem nostrīpoja vārdiņu «fon». Tā grima kārtība un audzināšana, ko konfederāti gan centās uzturēt, bet visas nekārtības novērst, it īpaši uz laukiem, viņiem nebija pa spēkam. Vairāki laupītāji (?), starp kuriem vienmēr bija daudz Kurzemes zemnieku, bieži izlaupīja muižas. Poļi visādi centās šīs nebūšanas novērst un nolaupīto atgūt un atdot viņu īpašniekiem. Viegli saprotams, ka dižciltīgie dzīvoja vienās briesmās un bailēs. lekšķīgi drebēdami, viņi tomēr centās savas bailes neizrādīt un spriedelēja, ka šīs plukatu bandas (!) (Lumpengesindel) drīz vien tikšot likvidētas un sevi mierināja ar kaimiņvalstu palīdzību (gaidīja to no Krievijas). Daudzi dižciltīgie tanī laikā jau bija ieradušies Liepājā un nepieciešamo zvērastu nodevuši. Aizmirsu piezīmēt, ka kurzemniekam šāds zvērasts nemaz nelikās būt vietā, tā kā tanī neviens vārds nav minēts par Poliju, bet vienmēr atkārtojas vienīgi tēvzeme un nācija, kaut gan šāds zvērasts bija jānodod arī daudziem svešiem caurbraucējiem. Arī tas man vēl jāpiemin, ka konfederāti ap kreiso roku un platmali nēsāja zili-zaļas lentas, kas nozīmēja Polijas un Lietuvas nedalāmību. Šādas lentas nēsāt viņi uzaicināja visus patriotus. Zvērasta nodošanas pēdējais termiņš arvienu vairāk tuvojās, kaut gan dižciltīgie neizrādīja ne mazākā prieka viņu nodot. Šis, kā arī citi minētie apstākļi attaisno baumas, ka daudzi dižciltīgie krievu nometnē, Bauskā griezušies pēc palīdzības. Stāvokli vēl vairāk sasprindzināja kāda Kurzemes muižnieka rīcība. Viņš zādzību dēļ bija licis nopērt kādu no saviem zemniekiem. Uz pēdējā sūdzību konfederanti muižnieku arestēja un stiprā apsardzībā to nogādāja Liepājā. Kaut arī Mīrbachs bija viņa draugs, tomēr tikai ar lielām citu muižnieku pūlēm un prāvu naudas summu izdevās viņu glābt, bet pātagu, ar kuru viņš bija licis zemnieku sodīt, uz tirgus laukuma Liepājā atklāti sadedzināja. Jau sen bija uzkritis, ka krievi pie Bauskas kaimiņu Lietuvā izdara tikai niecīgus sirojumus, kaut gan tur varēja iegūt bagātīgus laupījumus. Daudzi šādu bezdarbību gribēja attaisnot ar krievu korpusa bez spēcību, kuram jānogaidot vairāki pastiprinājumi, iekams tas varētu uzdrošināties atstāt Bauskas izdevīgās pozicijas. Šis apstāklis pierāda poļu ģenerālitātes vājās kara zināšanas un vēl mazāk viņiem godu rāda tas, ka viņi sava karaspēka mazos pulciņus nekad nesavilka kopā, uz turējās tikai Liepājā un apmierinājās ar Kurzemes iekarotāju tituli, kuru viņi paši bija piesavinājušies. Kā patriotiem viņiem mazākais vajadzēja mēģināt krievus pie Bauskas sakaut, caur ko viņi būtu kļuvuši par noteicējiem visā Kurzemē līdz pat Rīgas vārtiem. Cik noteikts šis kara gājiens arī nebija, tomēr krieviem galu galā radās drosme un apakšpulkveža Kasļanoiva ( Kozļaņinova) vadībā viņi nosūtīja pret Liepāju 800 kājnieku, 300 jātnieku un 8 lielgabalus. Lai gan šiem 1100 vīriem vēl pievienojās 200 vīru ar 2 lielgabaliem no Kurzemes (hercogistes) karaspēka, kurš bija nozīmēts zemnieku nemiernieku apspiešanai hercoga muižā — Alšvangā, tomēr šis skaitlis bija par niecīgu, lai konfederāti ar nedaudz drosmes un gudrības to būtu spējuši mazākais apturēt. Krievu kareivji savu gājienu un laupīšanas kā Lietuvā, tā Kurzemes robežās varēja turpināt pilnīgi netraucēti. Konfederātiem noskatoties, viņi mierīgi rīkoja savas nometnes un tā pamazām tuvojās Liepājai. Kad ziņa par to nonāca poļu ģenerālitātes ausīs, konfederāti krieviem pretim izsūtīja savus kareivjus, bet vienmēr mazos atsevišķos pulciņos, kuri nesaprotamu iemeslu dēļ vienmēr nogāja ienaidniekam garām. Visu iepirkto svinu, skrotēs, ieročus, kā arī proviantu un lopbarību neka vējoties aizveda uz Lietuvu, un 10. jūlijā Liepājā atradās vēl tikai ģenerālitāte, kura arī nākošā naktī aizceļoja. Bez prāviem parādiem konfederāti Liepājā atstāja vēl vienu adjutantu ar vēstuli maģistrātam, kurā bija teikts, ka viņi jūtoties par vājiem, lai krieviem pretotos un tālab atkāpjoties. Lai liepājnieki raugot krievus miermīlīgi saņemt, gan jau tad, cerams, nekas ļauns nenotikšot. Nākošā rītā palikušais adjutants pats sevi iecēla par Liepājas gubernātoru, lika samaksāt savas pases un arestēto licencinspektoru uzaicināja izsniegt viņam naudu, pretējā gadījumā draudēdams to likt nošaut. Kad licencinspektors vai nu nevarēja, vai negribēja naudu dot, viņš tam atņēma pulksteni un braucamos zirgus un tad to palaida brīvā. Licencinspektors ar šādu rīcību neapmierināts, visu notikušo paziņoja birģermeistaram, uz kura ierosinājumu viens nupat no jauna ieradies virsnieks adjutantu Korņicki arestēja. Te šis nožēlojamais cilvēks mēģināja sev padarīt galu. Pistoli, kuru viņš jau turēja rokās, tam atņēma un kad pēc tam viņu izvilka arī no ūdens, viņš pats sev pasludināja spriedumu, teikdams: «Kas pelnījis pakāršanu, tas nevar noslīkt!» Viņu nosūtīja uz Telšiem, kur to tomēr apžēloja. 

Nākošās 24 stundās Liepājai uzsmaidīja laime atkal no jauna spēlēt patstāvīga kunga lomu. Domāju, ka taisni šī bija tā diena, kurā liepājnieki vecās kārtības labumus visvairāk izjuta. lekams ziņoju par notikumu tālāko gaitu, gribu nedaudzos vārdos aprakstīt konfederātu uzvešanos, jo domāju, ka taisni šinī vietā tas būtu visnoderīgāk.

Liepājā novietotie konfederāti, kā jau agrāk minēju, bija ļoti labi audzināti. Pat niecīgākie varas darbi nenāca priekšā un par saņemto mantu, kā virsnieki, tā arī vienkāršie kareivji maksāja kārtīgi. Ja arī pati ģenerālitāte kaut kur drusku palika parādā, vēlāk viņa tomēr visu nokārtoja līdz pēdējām feniņam. Tāpat sākot ar ģenerāli un beidzot ar ierindas kareivi, neviens no viņiem nenodarbojās ar lielīšanos un plātīšanos par uzvarām un ar ienaidnieka nozākāšanu. Sarunā par nākotni viņi vienmēr piebilda: «Ja mums laimēsies, — ja mēs vēl dzīvosim.» Likās, ka no sava darba lietderības iedvesmoti, viņi no Dieva un šī darba sekmēm gaidīja tikai labu. Ja nāca priekšā lietas, kuras likās ne visai lietderīgas un būtu varēts daudz vairāk darīt, tad tā nebija vienkāršo cilvēku (konfederātu) nolaidība, bet gan ģenerālitātes bezdarbība. 

12. jūlijā ap pusdienas laiku Liepājā ieauļoja 40 krievu kazāki, kuriem drīz vien sekoja pārējais krievu karaspēks zem apakšpulkveža Kasļanova (Kozļaņinova) vadības. Visi viņi, tāpat arī 200 vīru Kurzemes kareivju, apmetās pilsētas priekšā. Tikko apakšpulkvedis saņēma savas priekšniecības pavēli, viņš pilsētai nekavējoties paziņoja, ka par pulvera pārdošanu konfederātiem, tai jāmaksā 20.000 Holandes dukātu soda naudas. Neskatoties uz visām kaulēšanām, krievi no savām prasībām neatkāpās un tikai pēc ilgām lūgšanām nolaida 2000 dukātu. Pilsēta tad lūdza atļauju nosūtīt deputāciju pie kņaza Goļicina, kuru pēc lielām grūtībām beidzot arī saņēma, bet tai nebija nekāda panākuma. Arī deputācijas braukšanai uz Pēterburgu Goļicins nedeva ne atļaujas, ne pases. Visas personas, kurām ar poļiem bija labākas attiecības, vai kuras bija aizdomīgas un agrākos laikos brīvāk izturējušās, tagad krievu nometnē nopratināja. Viņus no aresta izglāba, laikam , tikai tas apstāklis, ka to bija pārāk daudz. Arvienu biežāk sāka uzpeldēt baumas par poļu tuvošanos, bet tās pa lielākai daļai bija tukšas tenkas. Ja gadījās, ka tiešām kāds mazs pulciņš konfederātu 3—4 jūdžu apkaimē apmeklēja kādu muižnieku, krievi turpu nosūtīja savas komandas, bet ne lielākas par 50—60 vīru. Tie parasti nekā neatrada un arī labākā gadījumā tie redzēja ienaidnieku jau atkāpjamies. Tā pagāja pirmās 8 dienas pēc krievu kareivju ienākšanas Liepājā. Pēc tam jau biežāk dzirdēja runājam par krievu un konfederātu sadursmēm. Tad apakšpulkvedis Kasļaņinovs nolēma konfederātus no Kurzemes izdzīt pavisam. Šinī nolūkā viņš sapulcināja lielāko daļu sev padoto kareivju un 6 jūdžu apkārtnē maršēja uz visām pusēm, kur konfederāti bija manīti, tomēr viņš nekā neatrada, jo tie steidzīgi paspēja atkāpties. Saprotams, ka par šādu rīcību Kasļaņinovs no Kurzemes muižniekiem saņēma skaļu uzslavu. Vienīgās nepatikšanas muižniekiem sagādāja krievu milzīgie pieprasījumi pēc provīzijas un lopbarības. Liepājai nebija nekādas iespējas skaidrā naudā sadzīt vajadzīgos 18.000 dukātus, tomēr galu galā viņa bija spiesta samaksāt 4000 un par atlikušo summu izdot obligācijas. Jau sen visiem bija uzkritis, ka konfederāti neizdara ne mazākā mēģinājuma krievus no Liepājas padzīt, jo viņiem būtu bijusi darīšana tikai ar 1300 vīriem ienaidnieku, kurus no galvenās nometnes šķīra 24 jūdžu liels attālums, tā tad uz palīgspēkiem tiem nebija ko cerēt. Galu galā 24. jūlijā poļi pienāca pie Liepājas pusotras jūdzes attālumā. Viņu skaitu varēja rēķināt ap 3000 vīru, starp kuriem regulārās armijas kareivju bija tikai apmēram 400. Apakšpulkvedis Kasļaņinovs ar 200 vīriem un 2 lielgabaliem devās tiem pretim. Kauja norisinājās pie hercoga muižas Gaviezes, kurā krievus sakāva un Gaviezi nodedzināja. Kasļaņinovu šinī kaujā nāvīgi ievainoja. Kāda trīscollīga lielgabala lode, no muguras puses nākdama, bija izgājusi cauri rokai un sadragājusi pleca kaulu. Nākošā rīta agrumā kauja iedegās no jauna. Krievi atkal zaudēja un atkāpās agrākās pozicijās. Taisni tanī brīdī, kad krieviem jau dažās minūtēs būtu bijis jāpadodas, konfederāti bez kaut kāda iemesla atkāpās veselu jūdzi atpakaļ. Mirbachs atkāpšanos attaisno ar to, ka saskaņā ar izdoto pavēli, pulkvedim Poņiatovskim vajadzējis krieviem uzbrukt no pretējās puses, bet tas nokavējies. Krievi, redzēdami, ka tomēr ilgāk noturēties nevarēs, nolēma atkāpties. Lai nenokļūtu starp divām ugunīm, viņi pretim Poņiatovskim izsūtīja 100 vīru. Uz nāves gultas gulošais Kosļaņinovs vēl no pilsētas pieprasīja 200 dukātus, kā arī piedāvāja atpirkšanai pārpalikušos 1000 šefelus (pūrus?) auzu. Pirmo prasību ievēroja, bet otru noraidīja. Pēc tam, kad lielākā daļa krievu korpusa bija sagatavojusies uz aiziešanu un arī pret Poņiatovski izsūtītie 100 vīri jau pāris stundas bija cīkstījušies, poļi tos visus sadzina atpakaļ pilsētā. Par nelaimi apakšpulkvedis Kasļaņinovs vēl nebija aizgādāts prom. Krievi negribēja viņu pamest likteņa varā un tālab pilsētā izcēlās nikna apšaudīšanās. Tikko Kasļaņinovu aizvāca, krievi nekavējoties pāri tiltam devās prom un tad, tās izklausās gandrīz neticami, pilsētu apšaudīja ar granātām, kaut gan tā pie viņu atkāpšanās nebūt nebija vainīga. Krievi savu mērķi būtu sasnieguši, jo pilsēta sāka degt trijās vietās, bet ātri rīkojoties, uguni izdevās nodzēst un reizē ar to konfederāti krievus galīgi padzina. Krievi tagad atkāpās uz Jelgavu, bet pa ceļam tiem bija daudz jācieš no Kurzemes zemniekiem, kuri krūmos noslēpušies, tos apšaudīja. Trīs jūdzes priekš Jelgavas nomira apakšpulkvedis Kasļaņinovs, kuru kā karavīru varu godināt, bet sev par draugu gan viņu neizvēlētos. Tomēr, «dc mortuis nil nili bene» un miers viņa pīšļiem. Bez viņa, ieskaitot visas mazās sadursmes abās pusēs pie Liepājas varēja būt krituši ne vairāk par 50 vīru. Liepājā krievi nošāva arī kādu vietējo tirgotāju, jo 60 gadus vecā vīra kruķi tie bija noturējuši par ieroci. Neskatoties uz to, ka tas jau gulēja pie zemes, krievi viņu vēl dūra ar durkļiem. Vispārīgi, vienkāršais krievs, laikam, pats nekāda iemesla nezinādams, Liepāju neieredzēja. Viņš labprāt būtu redzējis to dūmos un ugunī izputam. Ar šādu naidu arī izskaidrojamas aizdomas, itin kā liepājnieki uz aizejošiem krieviem būtu šāvuši, bet tas ir ļaunprātīgs apmelojums, ko katrs godīgs cilvēks var apzvērēt. Tagad poļu - lietuviešu konfederāti atkal kļuva par Liepājas kungiem. Likās, ka šoreiz viņi pret krieviem grib rīkoties enerģiskāk, jo lielāko daļu sava karaspēka tie sūtīja pakaļ krieviem Jelgavas virzienā. Tālab Liepājā par viņu rīcību dzirdēja mazāk un viņu kancelejas galvenā kārtā nodarbojās ar pasu izrakstīšanu un to apzīmogošanu ar lielo zīmogu, uz kura poļu valodā bija iegravēts: brīvība, nedalāmība, bet par pavalstniecību nebija minēts nekas. Revolūcionārā tribunāla un kārtības tiesas dibināšana atkal uzpeldēja dienas kārtībā, bet dažu dižciltīgo iebildumu dēļ tā izpalika. Mirbachs savā prombūtnes laikā bija kļuvis par ģenerālleitenantu. Tagad viņš parakstījās: Lietuvas hercogvalsts ģenerālleitenants, tāpat arī par visu Kurzemi, Zemgali un Pilteni. Aiz nezināmiem iemesliem izpalika arī dižciltīgo zvērināšana un pilsoņu rekrutu iesaukšana. Turpretim pilsoņiem no katras mājas konfederātiem bija jāmaksā pa vienam Alberta dālderam. Vienīgā svarīgākā ekspedīcija, kādu konfederāti šīs uzturēšanās laikā izveda, bija hercogam piederošās Alšvangas (Alsungas) muižas izlaupīšana. Lai daudzmaz varētu iedomāties zaudējumu apmērus, jāmin, ka bez sudraba un mēbelēm konfederāti aizveda prom visus zirgus, 1500 buļļus un govis un vēl turklāt lielus krājumus siena.
Šinī laikā Liepājas tuvumā jūras ūdeņos sāka zēģelēt divas krievu kara fregates. Tūlīt pēc tam konfederāti iepirkās lielus krājumus sāls un dzelzs un tos nosūtīja uz Lietuvu. Neskatoties uz to, ka tagad viņi Liepājā varēja justies pavisam droši un ka lielākā daļa viņu armijas atradās nometnēs pie Saldus, tikai 7 jūdzes atstatumā no Jelgavas, konfederāti tomēr, neuzdodami nekādus iemeslus, devās prom uz Lietuvu. Gan daži virsnieki izteicās, ka viņi aize jot no Kurzemes, bet prūši aiziešot no Varšavas. Tomēr vairāk ticams, ka viņi steidzās iet atgūt Viļņu, kuru nupat bija ieņēmuši krievi. Savā atkāpšanās laikā no 8. —11. augustam konfederāti vēl nosūtīja kādu komandu uz Ventspili, kur tā atrada vēl dažus lielgabalus, kā arī nelielus krājumus pulvera. Lai gan Kurzeme un it īpaši Liepāja konfederātiem bija ļoti noderīgas, viņi paši šai zemei atnesa tikai zaudējumus, kaut gan viņi vēlējās to padarīt brīvu un laimīgu. Jau tagad labības izvešana no Kurzemes aizliegta un varbūt šī zeme nonāks tik bēdīgā stāvoklī, ka būs spiesta pati labību iepirkties, kas noteikti nekad vēl nav noticis, bet nu var gadīties, jo krievu kareivji vēl tagad atrodas Kurzemē un tos atkal gaida ierodamies Liepājā. Par laimi krieviem izsniegtā obligācija nonākusi poļu rokās, bet nav izslēgts, ka Liepājai šie 14.000 dukāti tomēr jāmaksā, kas pie tik maza iedzīvotāju skaita būtu ļoti grūti izdarāms un bez tam jau pilsētai krievu uzturēšanās laikā bijuši ievērojami izdevumi. Tas nu būtu viss, ko šimbrīžam varēju par Polijas revolūciju teikt, it īpaši attiecībā uz Kurzemi. To visu esmu atstāstījis pilnīgi bezpartējiski, ne no vienas sistēmas neaizraudamies. Oktobrī, 1794.»

\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\

*) Hercogistes muižnieki bija pieraduši pie patvaļībām un intrigām. Sevišķi niknu cīņu viņi veda ar savas valsts valdnieku — Kurzemes hercogu. Ja pēdējais kaut ko izdarīja, kas muižniekiem nepatika, tie uz Varšavu sūtīja delegācijas un sūdzības pret savu hercogu. Bīroni par Kurzemes hercogiem kļuva ar Krievijas atbalstu un tāpēc 18. gadu simtenī Kurzemē Krievijai piekrita lielāka loma, nekā Polijai. Arī uz Pēterpili pēc atbalsta brauca gan hercoga, gan muižnieku delegāti. Pēterpilī un Varšavā šie delegāti centās valsts vīrus piekukuļot un šādiem nolūkiem abas puses tiešām iztērēja vairākus miljonus

**) Polija pieņēma 1791. gada 3. maijā jaunu satversmi, kas ievērojami ierobe žoja muižnieku varu. Šī satversme bija vērsta arī pret Krieviju. Saprotams, ka šāda satversme Kurzemes muižniekiem nepatika un tie piespieda hercogu pret jauno konstitūciju celt formālu protestu. Redzēdams Polijas straujo sadrupšanu, hercogs Pēteris loloja cerības atkarību no Polijas apmainīt pret atkarību no Krie vijas. Cariene Katrīna 2. uz kurzemnieku lūgumu tiem arī apsolīja viņu pastāvošās iekārtas garantiju. Bet šo garantiju hercogs gribēja pārveidot lēņu attiecībās. Šos «lielās politikas» notikumus autors atstāsta ne visai precīzi.

***) Muižas pienākums bija dzimtļaudīm (zemniekiem) sniegt palīdzību bada un trūkuma gados. Muiža to arī darīja un zemniekiem aizdeva gan labību pārtikai un sēklai, gan arī lopus, ja tie bija sērgās krituši. Tāpat muižas tirgojās arī ar dažām zemniekam nepieciešamām precēm. Par visu to parādus skaitīja ar uzviju un zemnieks nekad no parāda nastas vaļā nekļuva. Šos mākslīgi uzrēķinātos parādus tad arī poļu konfederāti brīvlaistiem zemniekiem atlaida. 

****) To rakstījis ļoti sarūgtināts un uz zemniekiem — brīvības cīnītājiem no skaities cilvēks. Kā pretstatu šim ļauna jam raksturojumam pievedu divu Kurzemes muižnieku — E. fon Deršau'a un P. fon Keizerlinga spriedumu par zemniekiem, ko tie izteikuši savā 1805. gadā izdotā grāmatā: «Beschreibung der Provinz Kurland». Tur 266. lp.pusē lasām, ka latvieši ir čakli, paklausīgi, viesmīlīgi, līdzjūtīgi un priekš visādiem darbiem apdāvināti cilvēki. Vienīgi viņi pārmet latviešu zemniekam, ka tas rudenī pēc ražas novākšanas mīlējis labi paēst un svinēt godības; pavasaros, kad aptrūcis maizes, ejot to aizņemties no muižnieka. Tā esot vieglprātīga rīcība.