piektdiena, 2015. gada 27. marts

Libau-Nord - Liepājas pirmie gaisa vārti

Liepājā, 1899.gada beigās Celmu un Šķēdes ielu stūrī izveidoja pilsētnieku atpūtas iestādi - lokālu ar nosaukumu "Famīlijas dārzs". Tajā regulāri uzstājās labākie vietējie mākslinieki ar mūzikas un teātra izrādēm, bija ierīkots restorāns un atpūtas telpas. Famīlijas dārzs bija ļoti populāra vieta, taču tas nepiedzīvoja pat Pirmā pasaules kara sākšanos.

Famīlijas dārzs. Pastkarte no 1902.gada.

1913.gadā tiek ziņots:
"Nodedzis Famīlijas dārza lokāls" – tā ir vēsts, kura pārsteidz liepājniekus 30. decembrī. Lielā degšana notikusi 29. decembra vakarā. Tā ir sestdiena. Ziņa par ugunsgrēku pienāk ap pulksten 21. Uguns, kā jau mēdz rakstīt, "izcēlusies aiz nezināma iemesla", telpās, kas atrodas līdzās deju zālei. Plosās vētra un putenis. Ceļš slikts, attālums liels – pats Lazareva (tag. O. Kalpaka) ielas gals. Ugunsdzēsēji ierodas ar nokavēšanos. Deju zāle un blakus telpas jau pilnās liesmās. Ugunsdzēsēji cenšas, lai liesmas nepārmestos uz līdzās esošo Semjona Kļepeņina galdnieku darbnīcu. Apmēram pēc stundas ēkas tornis sagāžas. Vētras spēks tik liels, ka degošās pagales aiznes līdz Suvorova (tag. Raiņa) un pat Kaiju ielai, bet "dažas simts asis attālās koka dzīvojamās mājas bērtin apbērtas ar uguni, bet, pateicoties sniega kārtai, uguns neizplatās".
Tuvākā vieta, kur ņemt ūdeni, ir ap pusotru versti attālā Ziemas osta. Te noliek tvaika sūkni, taču ceļš daudzviet aizputināts. Tikai pēc četru stundu ilgām pūlēm uguni izdodas ierobežot. Drupas turpina degt vēl no rīta. Postaža ir liela – līdz pamatiem nodegusi deju zāle un galvenā fasāde, divas mazākas blakus esošas ēkas un dārzā bumbotava, kā arī šķūņi.
Par palīdzību, glābjot, kas vēl glābjams, tiek uzteikti flotes matroži, kuri pirmie piesteigušies palīgā. Tomēr izglābt izdevies maz.

1914.gadā sākas karš, un pilsētā nekas netiek atjaunots. "Famīlijas dārzam" pieguļošais laukums paliek neapbūvēts un bez plānojuma. Situācija mainās pēc kara un tām sekojošajām  Latvijas brīvības cīņām, kad, jaunajai Latvijas brīvvalstij attīstoties, parādās interese par Vislatvijas gaisa satiksmes tīkla izveidi. Tā kā valsts Jūras kara flotes aviācijas eskadra jau uzsākusi izmantot pļavu pie bijušā lokāla savām Fiat CR1 lidmašīnām, tad pilsētas domei šī vieta šķiet piemērotākā jauna lidlauka izveidei. Tā 1922.gada 21.maijā laikraksts "Liepājas Avīze", Nr.113, ziņo: "Liepājas ziņas. Sēdes beigās domnieks Strupp kungs paceļ jautājumu par aerodroma, t.i., gaisa kuģniecības stacijas ierīkošanu Liepājā. Priekš tam pilsētas valde atrod par noderīgu laukumu aiz “Familijas dārza”. Aerodroma ierīkošanu Liepājā dome atzīst par vēlamu." 

trešdiena, 2015. gada 11. marts

Nepiepildītie sapņi - 1. Ventas-Liepājas kanāls

19.gadsimta sākumā Liepājas tirgotāji meklēja iespēju atgūt kaut daļu no preču plūsmas, kas tagad gāja caur Ventspili. Par piemērotāko veidu tika atzīta jauna ūdensceļa būvniecība, savienojot Ventas upi ar Liepājas ezeru un ostu. Šīs ieceres realizācijai tika izvirzīti divi plāni.

Liepājnieku iecerei palīdzēja tas, ka 19.gadsimtā Krievijas impērijā tika nolemts izmantot Baltijas jūras reģiona upes, lai izveidotu iekšzemes ūdensceļu tīklu. Tajā tika iekļauts arī plāns savienot Ventu ar Dubisu un talāk Nemunu. Protams, mūsdienu pētījumi rāda, ka Ventas ūdens plūsma ir par mazu, lai šis plāns izdotos.
1825.gada 1.septembrī Liepājā ieradās hercogs Aleksandrs fon Virtembergs (Alexander von Würtemberg). Viņš pilsētā uzturējās četras dienas, kuru laikā, pētot dokumentus un plānus, tika spriests par savienojoša ūdensceļa un tā atzaru būvi. Hercogs Liepājā atstāja ierēdņus, tos nozīmējot praktisku izpētes darbu veikšanai - izdarīt uzmērījumus, papildināt plānus u.tml. Tā paša gada novembrī Liepājas laikraksts "Libausche Wochenblatt" ziņo, ka "mērījumi tagad nobeigti divos virzienos, lai noteiktu, caur kuru no tiem, savienojot atsevišķas ūdenstilpes, vieglāk nokļūt no Ventas uz Liepāju."