Nepiepildītie sapņi - 1. Ventas-Liepājas kanāls

19.gadsimta sākumā Liepājas tirgotāji meklēja iespēju atgūt kaut daļu no preču plūsmas, kas tagad gāja caur Ventspili. Par piemērotāko veidu tika atzīta jauna ūdensceļa būvniecība, savienojot Ventas upi ar Liepājas ezeru un ostu. Šīs ieceres realizācijai tika izvirzīti divi plāni.

Liepājnieku iecerei palīdzēja tas, ka 19.gadsimtā Krievijas impērijā tika nolemts izmantot Baltijas jūras reģiona upes, lai izveidotu iekšzemes ūdensceļu tīklu. Tajā tika iekļauts arī plāns savienot Ventu ar Dubisu un talāk Nemunu. Protams, mūsdienu pētījumi rāda, ka Ventas ūdens plūsma ir par mazu, lai šis plāns izdotos.
1825.gada 1.septembrī Liepājā ieradās hercogs Aleksandrs fon Virtembergs (Alexander von Würtemberg). Viņš pilsētā uzturējās četras dienas, kuru laikā, pētot dokumentus un plānus, tika spriests par savienojoša ūdensceļa un tā atzaru būvi. Hercogs Liepājā atstāja ierēdņus, tos nozīmējot praktisku izpētes darbu veikšanai - izdarīt uzmērījumus, papildināt plānus u.tml. Tā paša gada novembrī Liepājas laikraksts "Libausche Wochenblatt" ziņo, ka "mērījumi tagad nobeigti divos virzienos, lai noteiktu, caur kuru no tiem, savienojot atsevišķas ūdenstilpes, vieglāk nokļūt no Ventas uz Liepāju."

1. Pirmais, senākais variants, kuru piedāvāja liepājnieki, gāja gar apriņķa pierobežu. Šis plāns tika apsvērts jau 17.gadsimtā, hercoga Frīdriha laikā - bija paredzēts padziļināt Bārtas upi, kā arī Liepājas ezerā izveidot kuģu ceļu, taču tas palika nerealizēts. Šajā variantā ūdensceļš ietu augšup pa Ventā ieplūstošo Lošupi (tagad - Losi), kas tiktu savienota ar Kalšu ezeru un tālāk pa Apšes upi uz Bārtu (ko tolaik plaši izmantoja plostnieki) un Liepājas ezeru. Ūdensceļa kopējais garums sasniegtu 45655 asis. Tomēr šinī variantā nebija pietiekama ūdens daudzuma, kas nepieciešams kuģošanai, tādēļ majora Malama vadībā rudenī veiktie mērījumi 1827.gadā tika prezentēti kā otrais variants:

2. Otrais plāns paredzēja Ventu savienot caur Embūtes pagastu tekošo Binzes (Bindžu?) upi ar Sēpenes ezeru, no kura tālāk ietu ūdensceļš pa Vārtājas upi caur Krotes un Bunkas ūdenskrātuvēm. No Ventas līdz Sēpenes ezeram būtu nepieciešams ierīkot 36 slūžas, tad vēl 26 slūžas līdz Krotes dzirnavu dīķim, kur atrastos 63.slūžas. Tālāk līdz Bunkai būtu vēl 9 slūžas, no turienes ūdenceļš ietu augšup pa Padones strautu, kur tiktu uzbūvētas 6 slūžas. No šejienes tiktu rakts kanāls uz Ālandes upi, no kurienes būtu iespējams viegli nokļūt Liepājas ezerā. Uz Ālandes būtu 3 slūžas līdz Grobiņai, tad vēl septiņas līdz Liepājas ezeram. Ūdensceļa kopējais garums sasniegtu 39800 asis, un darbu izmaksas, neskaitot kanāla un ūdens trases zemes atavināšanu pārsniegtu 1050000 rubļu. Tomēr projektētais kanāls būtu kuģojams vienīgi maza izmēra peldlīdzekļiem.

3. Otrā plāna rezerves variants paredzēja Vārtāju savienot ar Durbes ezeru, no turienes rakt kanālu uz Tāšu ezeru un tālāk padziļināt Ālandes upi. Šis variants nodrošināja labākus apstākļus kuģošanai, nesadārdzinot izmaksas, tomēr krietni palielināja ūdensceļa garumu.

Neviens no šiem plāniem nepiepildījās. Vēl 1836.gadā Liepājā bija visai liels atbalsts pirmajam variantam, kamēr par otro plānu vairs netiek runāts; tomēr, kā jau minēts, Ventas-Bārtas-Liepājas kanālu Kurzemes guberņas pārvaldītāji neuzskatīja par izdevīgu vai potenciāli veiksmīgu variantu, turklāt jebkurā gadījumā Ventas-Liepājas kanāla būve netiktu uzsākta pirms Ventas-Nemunas savienošanas, kas tā arī nenotika.

-------------------------------------
Izmantotie avoti:

• Libausches Wochenblatt, Nr.91, 1825.g. 11.nov.
• Libausches Wochenblatt, Nr.83, 1836.g. 14.okt.
• Ueber Russlands Wasserverbindungen, wie solche bis zum Jahre 1830 bestanden und seitdem bis jetzt vermehrt oder verändert worden, Otto Baron von Wittenheim, 223.-225.lpp.
• http://www.dabasretumi.lv/Pieminekli/EUkr/EVentas.htm