Baznīcas un skolu lietas Grobiņas novadā Enocha Remlinga laikā (1567-1599)

Prof. Ernests Blese, 1930

Prūsijas valsts archīvā Karaļaučos ir diezgan daudz Kurzemes dokumentu, kas raksturo tās dienv.-riet. apgabala — tagadēja Liepājas novada — dzīvi un stāvokli laikmetā no 1560. g. līdz 1608. g. Tas ir laikmets, kad šis apgabals, toreizējais Grobiņas novads (das Ambt Grobin), bija pēdējā Livonijas ordeņa mestra un pirmā Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera ieķīlāts, sākumā uz 15, kas vēlāk pieauga uz 48 gadiem, prūšu hercogam, Brandenburgas markgrāfam, procentu nomaksai par aizdoto summu 50.000 florīnu jeb guldeņu. Visu šo laiku prūšu hercogs pārvaldīja apgabalu ar saviem pilnvarniekiem un ierēdņiem. Tā kā pēdējie ne katru reizi cienīgi pildīja savus uzdevumus, tad revīzijām un kontrolēm uz Grobiņu bieži tika sūtīti hercoga kommisāri. Uzglabājušies dokumenti tad nu ir pa daļai pašu prūšu hercogu instrukcijas saviem kommisāriem, pa daļai pēdējo ziņojumi hercogam. Bez tam ir arī daudzu personu un iedzīvotāju grupu vēstules hercogam, kurās šie ļaudis sūdzas par dzīves likstām un grūtumiem, tādējādi raksturodami tā laika dzīves apstākļus vispārīgi. Starp daudzām tā laika dzīves parādībām, kas raksturotas šajos dokumentos, uzkavēsimies šinī rakstā pie tām, kas ļauj mums spriest par tā laika [aužu garīgo dzīvi - - tiklab šauri reliģiskā, ka arī plašākā intellektuālā ziņā. Garīgā dzīve nekur nenorit bez garīgām cīņām, un pēdējās savukārt saistītas ar spilgtām personībām. Tāda spilgta cīnītāja personība Grobiņā no XVI g. s. 60-iem gadiem līdz beigām bija mācītājs Enochs Remlings. Ap viņu tad arī risināsim mūsu stāstījuma pavedienu.

Profesors Ernests Blese

Līdzšinējās biogrāfiskās ziņas par Knochu Remlingu sakopotas Kalmeiera-Oto (Kallmeyer-Otto) grāmatā «Die evangelischen Pastoren Kurlands" 1910, 601 Ipp. Tur teikts, ka R. 1557. g, studējis Karaļaučos un pierādāms par mācītāju Grobiņā 1582. g., no kura gada esot viņa paraksts uz baznīcas rēķiniem. Vai viņš esot tas vidzemnieks, ko bijis nolemts jau 1561. g. ielikt Grobiņā par mācītāju («Ob er der Livlānder war, der schon 1561 dort als P. angestellt werden sollte..."), neesot droši nosakāms, bet drošs, ka 1569. g. 6. oktobrī viņš Grobiņā nopircis māju no Aizputes baznīcas dekāna (Domdekan) Jēkaba Vāra (Jacobus Varus). 1579. g. parakstījis t. sauc. Formula Concordiae, 1587. g. bijis jau zināmu laiku apkopis kā mācītājs arī Liepājas, Pērkones un Liepājas jūrmalas baznīcu; miris 1599. Šīs ziņas dibinātas galvenā kārtā uz datiem, ko sniedz K. L. Tečs (M. Cari Ludvrieh Tetsch) savā «Geschichte der Kirche zu Grobin", kas ir viņa darba «Curlāndischer Kirchen-Geschichte, Zwoter Teil", Konigsberg u. Leipzig, 1768, otra daļa. Tur no 319.—322. Ipp. viņš stāsta līdz ar Remlingu arī par nezināmo Grobiņas mācītāju NN, kas it kā bijis augstāk minētais vidzemnieks, resp. identisks arī ar vēlāko Enochu Remlingu jo arī par pēdējo Tečs izsakās, ka viņš bijis "vermuthlich aus Livland".1 Šīs ziņas var tagad vairākās vietās papildināt.

Vispirms, kādu 3. janvārī 1582. g. prūšu hercoga kommisāriem iesniegtu pašrocīgu rakstu Remlings iesāk ar vārdiem: « Anno 4567 lhm Namen Gottes bin Ich Enoeh Remlingk auffs Newe fur einen Pastorn bestellt worden, von Christoff Zvveiuell Hauptman, vnd den eingeseszenen Kirchspiel Junckern zue Grobin, vnd haben Mier voriger Zuesage nach, meine Besoldung verbeszertt, vnd gelobet ierlich zue geben, weil keine lende, vnd sonst keine Accitentia fallen vnd vorhanden sein, Hundertt Taler.

Habe derwegen das 67. 68. 69. 70 Jar gedienet vmb obberurtte Summa geldt, das 71 vnd 72 Jar aber gedienet vmb 200 marck Rigisch ierlich..."

Mūsu uzmanību šinī rakstā pirmā kārtā saista vārdi: « Auffs Newe". Tie taču laikam gan jāsaprot tikai tā, ka Remlings bijis nodarbināts Grobiņā baznīcas darbā jau agrāk. Nav tikai skaidrs, vai viņš bijis jau pilntiesīgs mācītājs, vai tikai mācītāja vietas izpildītājs, jo izteiciens «auffs Newe" atļauj domāt gan vienādi, gan otrādi. Ka viņš bijis amatā, norāda arī izteiciens: «... haben mier voriger Zuesage nach, meine Besoldung verbeszertt", t. i. sākumā viņš kalpojis par mazāku algu, ko viņam apsolījuši pēc laika paaugstināt, kas tad arī noticis 1567. g. Tādējādi liekas pilnīgi drošs, ka Remlings bijis Grobiņā jau priekš 1567. g. Viņa agrākā alga nav zināma, un par pieturas punktu noder tikai Teča aizrādījums, ko lasām 33. Ipp. apakšā sniegtā izrakstā, ka nezināmais mācītājs prasījis gadā 70 Mark. un zināmu zemes gabalu līdz ar noteiktu atlīdzību graudā. Tas izlicies par daudz un laikam arī nav dots, jo R. pats raksta, ka «keine lende vnd sonst keine Accitentia fallen vnd vorhanden sein". Ja nu arī nevar nosacīt algas lielumu, tad tomēr jāatzīst, ka algas paaugstinājums būs bjis diezgan ievērojams, reiz R. to speciāli apzīmē un, kā tūliņ redzēsim, no šā laika faktiski sācis skaitīt savus mācītāja gadus. Jādomā, ka tāds paaugstinājums nenāca tūliņ, bet pēc ilgāka laika. Un te negribot izvirzās doma par 5 gadu algas paaugstinājumu. Tad dabūjam 1562. g., kad, laikam, pēc Teča apraksta, atnācis Grobiņā nezināmais mācītājs NN., jo oktobrī 1561. g. viņš vēl atnācis nebija. Vai šis atnācējs bijis Remlings? Ja 1557. g. Remlings studējis, tad 1561. g. viņš jau varēja studijas būt beidzis, tā ka no šīs puses iebildumu nebūtu. Ja vēl ievērojam nezināmā mācītāja kategorisko algas pieprasījumu, kas tik labi saskan ar Remlinga lielo interesi par savas algas jautājumiem, ko redzam viņa citos rakstos, kā ari ar viņa rakstura īpašību, nekad nepalaist garām izdevību sev ko paprasīt vai vismaz pasūdzēties par niecīgo atlīdzību, tad domāju, ka Teča minētais „in der Vogtey Grobin er betener Pfarrherr" bijis Remlings, kas grobiņniekiem, liekas, bijis ieteikts, bijis arī pazīstams un tādēļ arī ļoti lūgts, kas atkal saskan ar R. popularitāti grobiņnieku aprindās vēlākos gados. Tikai viņš gandrīz visu 1561. g. kaulējies ar grobiņniekiem algas dēļ, un, liekas, ka viņam kā spējīgam darbiniekam bijušas izredzes palikt arī Karaļaučos vai Klaipēdā. Tad parādījies nezināmais Vidzemnieks, ko gan laikam grobiņnieki nekādi negribēja R. vietā, un tādēļ pasteidzās ar R. salīgt. Bet tā kā R. reiz bija minēts sakarā ar šo vidzemnieku, tad liekas, ka tikai tādēļ Tečs arī atzīst, ka R. bijis «vermuthlich aus Liefland".2

Tādējādi domāju, ka Remlings jau no 1562. g. darbojies Grobiņā, bet tikai ne ka pilntiesīgs mācītājs. Pēdējā amatā viņš gan laikam iecelts tikai 1567. g. un no ša laika sevi par mācītāju arī skaita. Tā, piem., kādā savā 5. nov. 1597. g. hercogam rakstītā vēstulē R. stāsta, ka 31 gadu viņš esot arī par mācītāju Liepājā, turēdams divas svētdienas no vietas dievvārdus Grobiņa un trešo braukdams uz Liepāju, kur viņš tad vienu svētdienu sprediķojis divreiz — vāciem un nevāciem. Iznāk, ka savas mācītāja gaitas viņš sācis 1566. g. Bet 12. jūlijā 1597. g. grobiņnieki raksta hercogam vēstuli ar lūgumu pieņemt Liepājai īpašu mācītāju, lai vecajam Remlingam nebūtu no Grobiņas uz turieni jābraukā, kas „unserem grobinischen Pastor fur 30 Jaren da ehr angenommen vnd bestallett worden" uzlikts par pienākumu. Iznāk atkal 1567. g., un ja R. raksta 31 gadu, tad tas gan tāpēc, ka vēstule rakstīta 1597. g. beigās, un R. gan savās amata gaitās ievēlēts 1567. g. sākumā. Ja R. miris 1599. g., tad viņa darbības laiks aptvēris gandrīz visu laikmetu, kamēr pār Grobiņas apgabalu valdīja prūši. Saprotams, ka pa ilgiem gadiem R. ļoti vispusīgi bija novērojis apgabala garīgo dzīvi gan tās labajās, gan ļaunajās parādībās. Tādēļ Remlinga spriedumiem un vispārīgiem garīgās dzīves raksturojumiem piegriežama liela vērība. Apskatīsim vispirms, ko stāsta mūsu avoti par baznīcas un vispārīgās garīgās dzīves stāvokli tā laika Grobiņas apgabalā. 

Grobiņas apgabalā XVII. g. s. sākumā bijušas pavisam sešas baznīcas. Par to kādā gada pārskatā (=Jahrrechnunge des Ambts Grobin, vonn allenn gefellen vndt nutzungen der Einnahmen vndt Auszgaben Angefangen Michaelis Ano 1603 vnndt endiget sich wiederumb Michaelis Anno 1604. Durch Daniel Broschwitzen Hauptmann vnd Hansen Ruprechten Ambtschreiber Abgelegett 1604=) taisni teikts: «In diesem Ampte seint folgennde sechsz Kirchenn, darūber Fr. Drtt. (=fūrstliche Durchlaucht) das Ius Patronātus haben: Grobin, Niederbartawe, Oberbartawe, Rutzauwe, Hevligen A, zur Liebawe." No pirmā Grobiņas apgabala baznīcu vizitātora Funka ziņojuma (sk. jau cit. Teča darbā 88. Ipp., arī Janševska Nīcā, 45) redzam, ka jau 1560. g. bijušas baznīcas Sventājā, Bārtā, Nīcā, Grobiņā un Liepājā. Pēdējā baznīca pieminēta jau katoļu laikā 1508. g. (Teča rakstā, 83); ap gadu simteņa vidu tur bijusi jau vācu un nevācu draudze; par Grobiņas baznīcu zinām, ka 1543. g. tur par mācītāju bijis kāds Jacob Stolle. 1560. g. Grobiņas apgabala inventāra sarakstos ievesti tikai: 1) Inuentarium der Kirchen vffm Hause Grobin, 2) Inuentarium der Kirchen im Stādtlein furm Hause (tā tad pašā Grobiņā bijušas divas baznīcas), 3) Inuentarium der Kirchen zur Liebavv un 4) Inuentarium der Kirche zur heylig(en) _ Au. 1585. g. inventāra saraksts piemin bez jau minētām baznīcām vēl baznīcu Nīca (Kirche zur Nidderbartau). No 20. jūlija 1587. g. uzglabājusies baznīcu vizitātora Dāvida Gērkes (Dauidt Gergke) prūšu hercogam rakstīta vēstule (sk. Sitzb. d. kurl. Gesellsch. f. Lit. u. Kunst u. Jahresbericht des kurlāndischen Provinzialmuseums aus d. J. 1896, 45. Ipp.), kurā teikts: « Vors andre. So hatt der Grobinische Pfarherr 4 Kirchen, die er zu besingen vod zubedienen schuldig, Nemlich Grobin Libau, Perkuhnen vnd die Kirche am Strande bey dem Bollen." No šejienes šis ziņas pārņemtas ari jau augstāk sniegtajā Remlinga biogrāfijā. Citur nekur nekādu drošu ziņu nav, ka Pērkonē un bez tam vēl Liepājas tuvumā jūrmala būtu bijušas baznīcas. Tādēļ rodas šaubas, vai tur tiešām baznīcas maz bijušas, un vai tur tikai reizām nav noturēti dievvārdi kādās citās telpās.3
Izņemot Grobiņas pils baznīcu, kas zināmā mērā skaitījusies par apgabala galveno baznīcu un tādēļ bijusi lielāka, pārējās liekas būt bijušas nelielas koka celtnes bez kādiem stiprākiem pamatiem un nepieciešamos brīžos viegli noārdāmas vai pat pārnesamas. Tā, piem., 1581. g. Grobiņas apgabala hercoga kontroles kommisijas izdarītās vizitācijas protokolos par Liepājas baznīcu ierakstīts tā: « Der Kirchen halben zur Liua (=Liepāja) welche von dem Strandtkruge vnnd hoffe In dasz Hackelwerckss gesetzt, haben wir nachforschung gethan, vnnd die vrsachen
wissen wollen, Es berichten vns aber der gewesene Hauptmann, Pfarrherr, Kirchenvetter (=baznīcas tēvi, resp. vecākie) vnd andere Einwohner, das an dem Ortt da sie zuvor an einem Pusch nach der Sehe (=jūras tuvumā) gestanden, der windt den sandt sehr darauf gewehet vnnd getrieben, auch voller Ameisen worden, derohalben sie hinab In dasz Hackelwerks auf einen sichern Ort auch des begrebnusz halben gesetzt." Arī Tečs minētā rakstā 88 stāsta, ka Funks 1560. g. devies no Grobiņas uz Liepāju un « fand allda die Kirche, wie oben gemeldet, im schlechten, und die Gemeine in noch schlechterem Zustande." Šis oben zīmējas uz lib. cit. 85. Ipp., kur par baznīcu lasām Funka ziņojuma atreferējumā: «Sie sey sehr ferne abgelegen gewesen vom Volke, vorzeiten um des Tiefes willen, welches nun um einen grossen Doppelhacken-Schusz weiter gegen Sūden lieget, dahin gebauet; wāre sehr baufāllig, auch die Wand um das Begrābnisz (Kirchhof) sehr zerrissen .. ."4

Baznīcu iekārta bijusi visai nabadzīga, piem., 1560. g. lasām: «Inuentarium der Kirchen vffm Hause Grobin. 1 Silbern vbergulten Kelch (=apzeltīts kauss) mit einer Patern (=kristāmā bļoda, lat. patera), 1 Viereckichte Taffell darin ein Silbern Crucifix mit zweien Silbern Bildern, 1 Kupferne Monstranz vberguldet, 12 gantze Thaler, 1 Silber Petshirrinck (=zīmoga gredzens), 2 alte findunge Stuck von Silber vnd 1 schilling bar Geldt, 1 Dauidtsgulden vnd 1 Stuck von Christall, 1 alt Meszgevvandt mit einem Crucifix, 5 Schultbriefe Ļaut den Registern, halten in ailes 700 Mk. Rigisch vnd 100 Mk. alte verscssene Zinser, Einschreiben des herrn Meisters belangend... Kirclieugcrethe, so der Herr Vogt S. G. zugesehiekt sambt den Registern dārzu geliorigk, 2 grosse Leuchter von Mangutt, 9 kleine Leuchter von Mangutt, 1 alt Lichtbeckken." — Citas baznīcas bijušas vēl nabadzīgākas.
Kaut gan reformācija XVI. g. s. stipri sakustināja ļaužu prātus visā Livonijā, tomēr skaidrs, ka dziļāk to pārdzīvoja ļaudis tikai lielākos centros. Apvidos, kas bija tālāk, interese par baznīcas un vispārīgo garīgo dzīvi un izglītību joprojām bijusi visai niecīga tiklab vācu, kā nevācu iedzīvotāju starpā. Tas it sevišķi sakāms par Grobiņas apgabalu. Te XVI. g. s. otrā pusē garīgās dzīves līmenis bijis sevišķi zems. Par to jo skaidri liecina raksts, ko jau minētais Funks pēc savas vizitācijas hercoga vārdā piesūtījis 26. jūlijā 1560. g. caur Grobiņas fogtu visiem apgabala «Pfarrherrn und Kirchenvātern" ar dažādiem aizrādījumiem un atgādinājumiem, ka pie tiem jāturas. (Sk. Teča min. gr. 300—311. ) Tur teikts, ka bērni bieži netiekot kristīti, un tādēļ baznīckungiem vecāki jāskubina bērnus pie kristības nest. Bieži bērnus kristot vēlu, tāpēc ka vecāki nepagūstot tik drīzi sagādāt krustībām nepieciešamo alu un ēdienus, un tādos gadījumos mācītājam jāziņo fogtam. Ļaudīm bijis arī daudz citu netikumu, kas mācītājam jācenšas iznīdēt. Jāmāca arī ļaudīm kristīgās ticības pamati. «Unterdessen sollen die Pfarrherrn allen Fleisz anwenden, das Volk, sonderlich die armen Unteutschen, im Catechismo zu unterrichten, und an Fest- und Fevertagen die gewohnlichen Epistel und Evangelia in ihrer Sprache, wie die zur heiligen Au transferiret sind, fūrsagen, damit sie auch der evangelischen Historiā und Lehre kundig werden..." Te stāstīts arī par skolām un hercoga rūpēm par tautas izglītību (309). « Auch sollen die Schulen aufs erste, so moglich, mit tūchtigen Personen besetzt werden. Imgleichen sollen die Pfarrherrn die Teutschen und Curen mit Fleisz ermahnen, dasz sie ihre Kinder fleiszig zur Schulen halten, da sie nicht allein lesen und schreiben lernen sollen, sondern auch die Curen teutsch, und beyde, Curen und Teutsche, lateinisch lernen, damit sie mit der Zeit Gott und Menschen auch nutz seyn konnen. Und soli den Unteutschen sonderlich vermeldet werden, wenn sie ihre Kinder wūrden zur Schule halten, so wollen Ihro Fūrstl. Durchl. selbe, so studiren und dabey verharren, aile Dienstbarkeit und Leibeigenschaft ledig lassen, ihnen auch mit gnādiger Vorsehung helfen, dasz sie zum Studiren Lūst haben und tūchtig sind, ihrem fūrgenommenen Studio redlich nachsitzen; wie denn solches in der Kirchenordnung, da von den Volken gedacht, weiter angezeigt wird."
Neskatoties uz hercoga labiem un tālu ejošiem izglītības nodomiem, kā arī uz enerģiskiem atgādinājumiem, XVI. g. s. 80-os un 90-os gados interese par reliģiskām lietām joprojām bijusi maza, un pat daži mācītāji Grobiņas apgabala kaimiņos vairāk interesējušies par koku tirdzniecību nekā par saviem amata pienākumiem, ka, piem., Durbes mācītājs Jānis Dimlers un viņa priekštecis — dievbijīgais Jēkabs (der fromme Jakob). Arī vispārīgais baznīcas stāvoklis bijis ļoti grūts, un nenokārtota mācītāju materiālā apgādība. Bija radies sava ziņa apburts loks: mācītāji nebija savu uzdevumu augstumos tāpēc, ka viņu materiālais stāvoklis bija grūts, un šo materiālo stāvokli tie, kam par to bija jārūpējas, nemaz necentās uzlabot, jo mācītāji jau bija vāji, un labi nebija dabūjami.
Par baznīcas materiālo pusi un tās ārējo lietu kārtošanu bija jārūpējas hercoga augstākiem ierēdņiem un muižniekiem. Viņiem bija arī jāgādā, lai mācītāji saņemtu piešķirto algu un varētu apstrādāt savu zemi, viņiem bija jārūpējas par baznīcu ēkām. Liekas, ka tas tomēr licies augstiem kungiem par apgrūtinājumu, jo dzīves materiālās intereses un izpriecas tā aizņēmušas visus viņu prātus, ka lūpēties par garīgām lietām neatlicis nedz gribas, nedz laika, nedz enerģijas. It sevišķi tas izlicies par apgrūtinājumu tāpēc, ka samērā lieli līdzekļi bijuši jāziedo nevācu jeb kuršu resp. latviešu zemnieku un zvejnieku labā, un tas nu kungiem licies pavisam lieks. Turpretī hercoga interesēs bija taisni vienkāršos ļaudis noskaņot sev par labu, stiprināt viņu starpā reliģiju līdz ar labām tikumiskām mācībām, lai kļūdami stipri morāliskā un ētiskā ziņā, viņi labāk pildītu savus sadzīves un darba pienākumus pret hercogu. Tāpēc hercogs nemitas saviem augstākiem ierēdņiem un visiem pārējiem aristokrātiem pastāvīgi pirmā vietā atgādināt, lai rūpes par tautas reliģisko un vispārīgo izglītību, viņas tikumību un baznīcas lietām arvienu stāvētu interešu centrā. Šinī ziņā visai interesants kāds 1582. g. dokuments, kas no vienas puses raksturo hercoga rūpību un pamudinājumus, no otras puses, tās mazās sekmes, kādas faktiski šiem pamudinājumiem bija.
Dokuments saucas: «Abschiedt im Ambt Grobin durch die herren Commissarien hindterlassen Anno 1582. Allen Ambtstragenden Personen Auffs Neue wieder zugestellt Anno 1583." Iesākas tas ar ievadu, kur formulēti viņa uzdevumi: valdītājām personām jāizved dzīvē dotie aizrādījumi un pie tiem savā rīcībā jāturas. Lūk šis ievads: «Abschiedt welcher vonn des Durchleuchtigsten Hochgebornnen Fursten vnd herrn, herrn Georg Friederichen Marggraffen zu Brandenburg etc.... Inns Ambt Grobin abgeferttigter Commissarien, Allsz (seko kommisāru vārdi)... Vormuge Irer Empfangenen Instruction vnnd beuehlich dem herrn Hauptman zu Grobin Otto Uxellen, vnnd andern nachfolgenden Hauptleuthen daselbst zu verrichten vnnd darob zu haltten hinderlaszen."
Tālāk uzdevumi izteikti konkrētāki, un pirmais paragrāfs runā, ka galvenais pienākums ir rūpēties par Dieva godu un stiprināt Viņa vārdu visur, bet it īpaši nabadzīgo nevācu kuršu starpā. « Inns Erste, Nachdem in allen Sachen die Ehre Gottes zu suchen, vnnd sein heiliges wortt durchaus vornemblichen aber des Orttes bey denn armen vndeutschen Kauren zu furdern sein wil." Seko sīkāki aizrādījumi, kā tas dzīvē darāms, proti: «Alsz wirdt der herr Hauptman wie ein Christliche Obrigkeit sich der Kirchen Sachen mit treuem Ernst vnnd fleisse lassen beuolen
sein, die diener Gottlichen VVorts in gebuhrlichen schutz haltten, daran sein, damit Inen īre besoldung zu rechter Zelt gegeben werde, (welches dann geschicht, wann die Kirchen rechnungen Jerlich klar gehalten werden) . Auch Innen Ihr Ampt recht zu gebrauchen die hanndt bietten, vnnd ailes das so zu vormerunge der Christlichen gemeine, erbreitterunge des Gottlichen worts, Pflanzunge gutter Tugenten, vnnd abschaffung aller vntugenden vnnd boses reichen vnd gelangen mag, furdern vnnd vortsetzen helffen." Tāds noteikts aizrādījums bija vairāk kā vietā, jo baznīcas nodevu ziņā Grobiņā « befunden worden, das ein grosser Rest alsz nemblich 1370 Mark Rigisch sampt dem Zinszsechso vom Hundert gerechnet, vonn Anno 61 hero der Kirchen In schulden liiudcrstellig geblieben, welche einzubringen die hohe notturfft erfordert, So soli der Hauptmau all seiuen mogliehen fleisz ainvenden, damit ehr gedachten Rest, sampt den vonn Anno 61 bisz dahero vffgelauffenen Zinsen, Inns fūrderlichst einbringen moge, Im fall aber ehr der Hauptman die selbigen nicht einbringen konte, so soli er mit hulff der Herr Kirchen Visitatorn, welche von Fr. Dt. nach Grobin Inns Ampt verordnet werden sollen, dasselbig vorstellen vnnd mit fleisz darob sein, damit die Schulden sampt den Zinszen eingebracht vnnd der Kirchen, lun diescm vnnd anderm nichts entzogen werde."

Bet ne tikai Grobiņā, ari vispārīgi baznīcu stāvoklis bijis bēdīgs, jo dokumenta otrs punkts skan: „Vnnd nach dem befunden worden, das die Kirchen Bawfelligk, die Kirchhoie auch vbel gehaltten Werden, derwegen dann durch die herrn Commissarien, die vom Adel zu rede gesetzt, Welche sich Ire theile, ins forderlichste zu machen vnnd zu bessern erbotten. Allsz Wurdt der herr Hauptman darob vnnd an sein, das solches ins Werck gerichtet, auch durch Meines (hercoga) Vnderthane, das so Inen sowol an der Kirchen alsz bei den Kirchhofen zukumpt, Inns allererste vnnd mit fleisz gebeszert vnnd geferttiget Werde."

Trešais punkts veltīts speciāli Grobiņai, un te raksturots, kādos apstākļos bijis jādarbojas mācītājam še, pašā apgabala centrā. Izradās, ka bijušas izdarītas pārgrozības baznīcu zemju sadalījumā, sakarā ar ko mācītajā dzīves vieta pārcelta un atradusies par ceturto daļu ceļa talak no baznīcas ka agrāk („... ein Wechsel Wegen des Kirchenackers gehaltten, aus dem auch die widdem Weitter, vnnd vber ein gutt virttel Wegs vonn der Kirchen hat mussen vorsetzt Worden ..." ). Redzams, ka dažas amata darīšanas mācītājs nokārtojis savās mājās, kad tās bijušas
tuvāk baznīcai. Tagad tas nebijis vairs iespējams, un tā kā pie baznīcas arī mācītāja rīcībā nekādu speciālu telpu nebijis, tad mācītājs sajutis lielas neērtības [DesWegen es Ime (=mācītājam) seher schwer gefielle, wann ehr das Ampt zu haltten alda ankeme, das zu vorhorung der Beichtkinder vnnd vorrichtung anderer Kirchengescheffte kein sonderbarer ortt vorhanden, Sondern ehr muste der offentlichen Kruge oder annderer Katen gebrauchen, Welches hochbeschwerlich auch ergerlich, Sonderlichen aber,.gefielle es Ime im VVintter vnnd grossen Kelde sehr schwer..."]. Tāpēc arī mācītāja lūgti hercoga kommisāri jau sen izmeklējuši pie baznīcas vietu un pavēlējuši tur mācītāja vajadzībām uzcelt vienu ēku, kas vēl nav padarīts. [„Deswegen ehr (=mācītājs) die herrn Commissarien, an statt F. Dt. gebetten der Kirchen ein kleinen Ort, darauf man ein wonigen zu vorrichtunge obgedachter Kirchen Sachen Bawen konnte, Also haben sie (=kommisāri) hierzu ein Pletzlein, hart hinder der Kirchen gelegen abgezeichnet, wie solche dem herrn Hauptman woll bewust, vnnd gezeiget, So fernne nun solches Fr Dcht gefellig vnnd ratificiret, soli der Hauptman, den Kirchenvetters (sie!) notturfft Bauholtzs aus Fr. Dt. Welden zu erbawung eines kleinen Katens geben, vnnd daran sein, damit derselbige Inns furderlichste, vonn den Kirchspilsz Kindern gefertiget werde..."].

Tādējādi redzam, ka mācītāju stāvoklim augstākas aprindas nav piegriezušas pienācīgu vērību, mācītāju lūgumus nav pildījušas un par mācītāju, sevišķi ja tas bijis kāda sīkāka personība, pat atļāvušās zoboties un to nievāt. Interesantus faktus šinī ziņā mums sniedz kāds Karaļauču dokuments no Sventājas draudzes dzīves. Gads nav atzīmēts, bet dokuments pieder apm. 1570.—1580. g., varbūt drusku vēlākam laikam. Saturā tas attiecas uz Sventājas pirmo astoņu mācītāju darbības laiku. Ziņas par pirmajiem diviem mācītājiem nav visai pilnīgas, bet no trešā mācītāja laikiem sākas noteiktas ziņas. No šejienes sākas arī dokumentā jauna nodaļa: «Ausszs des pfarhern von der Heilligen a bericht." Viss šīs nodaļas saturs ir nepārtraukta sūdzēšanās par mācītāju grūto stāvokli, par nekārtīgu un nepilnīgu algas saņemšanu, par mācītāju algas piesavināšanos no baznīcas pārvaldnieku, t. s. baznīcas tēvu puses, par pārestībām, kas mācītājiem bijis jācieš no dažādiem kungiem un pēdējo apakšniekiem. Ja arī kādu daļu šinīs sūdzībās atmetam kā pārspīlējumu, tad tomēr tajās paliek vēl pietiekoši daudz faktiskā materiāla, lai mēs ticētu, ka mācītāju stāvoklis tiešām nav bijis apskaužams, un sakarā ar to viss tautas garīgās apkopšanas un izglītības darbs atradies ārkārtīgi nolaistā stāvoklī. Atļaušos no šā dokumenta sniegt interesantākos izvilkumus (kā augstāk, tā laika rakstībā un interpunkcijā).

«Das der dritte pfarher her Engelbrecht Insz dritte Jar geweszen, vnd von den kirchen Vettern das seine nicht volkomlich empfangen konnen, vnd wie es Roloff durchstochen vnd gedrieben (=viltīgā kārtā slepeni norunājis un panācis) das er dem Pfarhern das landt zu Schwirgschen genohmen vnd nach der Zeitt die seinen In haben (=un pēc tam tā pieder viņa tuviniekiem), woruber der pfarher vervrsachet (=kādu iemeslu dēļ mācītājs ticis spiests), weill mit Ime vbel gehaussedt (=ka ar viņu slikti apgājušies), das er sich auff die littausche Seitte begeben mussen wie er abgezogen fiatt die pfar aber ein gantz Jar Iedigk gestanden haben die Kirchenvetter abermalsz des pfarhern einkunfften od besoldunge 131 Mk. 39 B Empfangen."

Līdzīgi klājies arī ceturtam mācītājam, bet vēl gleznaināks ir piektā mācītajā bēdīgo piedzīvojumu tēlojums. « Der funffte (Pfarher) Johan hatt sich ebenmessigk vonn den gewesen hoffman vnd Kirchen Vatter beschwerdt, das er das erste Jar an gelde korn vnd vischen nichtt ailes bekohmen konnen, da er sich gedachter pfarher desgegen die pauren zu Rutzau beschweredt (=kad minētais mācītājs par to sūdzējies Rucavas zemniekiem), haben sie In vertrostet, er sollte wan sie den Zinsz bringen wurde (sie, = kad viņi nesīšot savas nodevas) als dan auch in hoīf begeben so woltten sie Ime sein gerechtigkeitt selbst geben wie solchs auch gescheen vnd es In geben, aber der gewessen hoffman Jorgen Avachoffskv Im das Korn Wiederumb genohmen vnd in das kleid schutten lassen (=licis iebērt klētī), vnd den pfarrher mit einem Spisse aus dem hoffe gejagedt, vnd hernachmalsz das korn verwechseldt vnd hinder korn vnd Spreu zugeschutet, das er grosser Armutt halben paeken vd (=und) mit seinem gesinde essen mussen, vnd das Brodt etlichen leutten weinendt gezeigedt, die ihm sagten, wen man es anzunden mochte, das feuer etliche Meillen tragen kontte vnd sich einer erbarmet vnd Im dem pfarher ein rein Rocken gegeben, was der gewessen hoffman vnd kirchenvetter an Im geubedt In die lenge nicht auszstehen konnen, vnd sich darvber dauon begeben mussen ..."

Tāds pats bijis arī sestā, septītā un astotā mācītāja liktenis. Arī tie nav saņēmuši kārtīgi algu, dalu algas atkal piesavinājušies baznīcas priekšnieki. Sestais un septītais mācītājs ari atstājuši savu draudzi, un pēc katra mācītāja aiziešanas apm. gadu draudze bijusi bez gana. 

Ja nu tādi bijuši baznīcas apstākļi Grobiņas apgabalā vispārīgi, tad, kā jau tas pa daļai redzams no augstāk citētiem dokumentiem, jāatzīst, ka arī paša Remlinga dzīve nav bijusi viegla. Par to ir ari vēl īpaši aizrādījumi tiklab Remlinga paša vēstulēs un hercoga kommisāriem iesniegtos ziņojumos, kā arī citu cilvēku rakstos par Remlingu. Man zināmas šādas R. vēstules un iesniegumi: 1) raksts hercoga kommisāriem algas lietas, kas iesniegts 3. janvārī 1582. g., 2) 1587. g. raksts hercoga kommisāriem par baznīcas stāvokli Grobiņā (te R. sūdzas, ka viņam nekārtīgi maksājot algu, ka dzīvoklis slikts, ka sākta celt mācītāja vajadzībām kāda ēka, kas tagad stāvot un pūstot), 3) Prūsijas hercogam adresēts iesniegums skolu lietās, datum Konspergk d. 8. juli A" 1590, 4) Prūsijas hercogam 5. novembrī 1597. g. iesniegtais raksts, 5) dažas atsevišķām personām rakstītas vēstules. No citu personu rakstiem par Remlingu interesants ir Grobiņas draudzes iedzīvotāju 12. jūlija 1597. g. prūšu hercogam sūtīts raksts, kas liecina par lielu cieņu, kādu R. bija ieguvis savā draudzē. Šis raksts gan zīmējas jau uz Remlinga mūža beigām, bet liekas, ka Remlinga stiprā personība jau agri bija guvusi uzvaru cīņā ar visiem morāliskiem smagumiem un pazemojumiem, kas bija saistīti ar mācītāju amatu, un kas pēdējiem bija jāpiedzīvo no dažādu aprindu ļaudīm. Par šādām lietām Remlinga rakstos nesastopam nekādus aizrādījumus, izņemot nepatikšanas, kas viņam bija jāpiedzīvo Grobiņas skolas un skolotāja dēļ. Pēdējā lieta raksturo Remlingu kā pārliecinātu izglītības draugu, kam rūpējusi ne tikai nopietnāka ticības pamatu nostiprināšana, bet arī vispārīgās, kaut arī elementārās izglītības pacelšana savā Grobiņas draudzē. Sakarā ar šo lietu bija radusies plašāka sarakstīšanās, un mums kā svarīgākie te uzglabājušies divi raksti: grobiņnieku raksts apm. no 1594. g. jūlija un prūšu hercoga kommisāru raksts, kas datēts ar 11. decembri 1594. g. Apskatīsim tagad šo cīņu skolas dēļ un līdz ar to skolas stāvokli Grobiņā XVI. g. s. beigās vispārīgi.
Pirmos aizrādījumus par šīm cīņām skolas dēļ sastopam Remlinga rakstā, kas iesniegts hercogam 8. jūlijā 1590. g. Liekas, ka šī cīņa iedegusies jau kādu gadu agrāk, tā tad 90-to gadu sākumā, un spilgtākais Remlinga pretinieks šai cīņā bijis Grobiņas pilsētas rajona pārvaldnieks (burggrāfs) Gothards Gecs (Gotz). Pēdējais vispārīgi liekas būt bijis iedomīgs un despotiski noskaņots cilvēks, kam bijis daudz pārpratumu un sadursmju ar Grobiņas apkārtnes muižniekiem, kā tas redzams no pēdējo hercogam iesniegtām sūdzībām. Pret Geca rīcību vērš savu pirmo sūdzību Remlings, un laikam zināmi panākumi Remlinga rakstam bijuši, jo sastopam pēc kāda laika Geca paskaidrojumus hercoga kancelejai: skaidrs, ka pēdējā bijusi griezusies ar pieprasījumu pie paša Geca. Savukārt praksē laikam viss bija palicis pa vecam, un tādēļ R. meklē sev palīgus. Kā jau teikts, jūlijā 1594. g. iesniedz hercogam sūdzību par Geca rīcību baznīcas un skolas lietās Grobiņas ļaužu pārstāvji, parakstīdamies Gehorsame getrewe Untterthanen Kirchenvetter zu Grobinn. Kā tūliņ redzēsim, šo sūdzību ierosinājis gan patiesībā Remlings pats. Sūdzību Gecs atkal noklusēt nevarēja, bet tā kā « baznīcas tēvi" savā būtībā bija tomēr diezgan niecīgs spēks, tad pēc kāda laika dzirdam, ka tādu pašu sūdzību iesniedzis hercogam atkal pats Remlings kopā ar kādu Vilhelmu Meisneru. Sākusies sarakstīšanās, un ir uzglabājušies no šā posma divi raksti, kas datēti ar 25. un 27. septembri 1594. g. Tie pieder pie sarakstīšanās starp Remlingu un hercoga ieceltās izmeklēšanas kommisijas locekli Abrāmu Heidenreichu (Ābraham Hevdenreich), kas toreiz bijis Grobiņas apgabala kancelejas priekšnieks (Amptschreiber). Redzams, ka Remlings tomēr uzskatīts par kompetentāko personu, un pie viņa griežas pēc paskaidrojumiem. Lieta vilkās vēl visu oktobri un novembri. Tikai 10. decembrī 1594. g. ieceltā kommisija sastādījusi rakstu, kas ir itkā ievads viņas ziņojumam hercogam. Raksta saturs tāds, ka Meisnera sūdzība pret burggrāfu Gecu neesot tik ļauni domāta, ka abi viņi esot viens par otru labās domās, un ka burggrāfs (acīmredzot, būdams par savu taisnību pārliecināts) lūdzot ar kommisijas starpniecību hercogu Meisneram piedot. Otrā dienā — 11. decembrī 1594. g. — kommisija izstrādā un paraksta savu pilnīgo iesniegumu hercogam. Iesniegums sastādīts gan miermīlīgā garā, bet tur minētie fakti un slēdzieni sevišķi par labu Gecam nerunā, un sūdzība patiesībā atzīstama par pamatotu. Tiklab Grobiņas baznīcas tēvu, kā arī kommisijas ziņojums, it īpaši pēdējais, spilgti raksturo skolas lietas tā laika Grobiņā. Uzkavēsimies tagad pie šo dokumentu satura.

Grobiņnieku 1594. g. jūlijā hercogam iesniegtā sūdzība sākas ar aizrādījumiem baznīcas lietās un tulkojumā skan šādi: «Loti gaišo augsti dzimušo valdniek, žēlīgais kungs! Jūsu valdoniskai gaišībai ir mūsu padevīgie, paklausīgie un uzticīgie pakalpojumi agrākā laikā (zināmi), un tādēļ Jūsu Gaišība savā žēlastībā zinās atcerēties, ka viņa Dievam un svētajai dievkalpošanai par sevišķu godu un par palīdzību mūsu baznīcai agrākos laikos seši simti guldeņu ar zināmām dažādām soda naudām no hercoga kases (=mājas) šeit nodot ir likusi un pavēlējusi, par ko tad mēs lai Jūsu Gaišībai visā padevībā vislielākā mērā pateicīgi esam, un Dievs, dibinājumu uzturētājs un sargātājs, par to Jūsu Gaišībai ar žēlīgu svētību laipnībā un labklājībā bagātīgi atlīdzinās. Mēs tad nu bijām paredzējuši, ka pēc tāda Jūsu Gaišības rīkojuma un pavēles šejienes burggrāfam šīs naudas (summas), ko viņš pēc paša atzīšanās jau kādu laiku atpakaļ esot saņēmis, būtu bijis steidzīgi un visātrākā kārtā jāizsniedz un jāizmaksā, kurpretī patiesībā mēs no viņa pēc vairākkārtīgiem pieprasījumiem līdz šim vēl neko neesam varējuši nedz dabūt, nedz panākt."
Tūliņ tālāk sūdzētāji jau tieši piegriežas skolas lietām, tā rakstīdami: «Bez tam vel no seniem laikiemir paradums un tiesība, ka šejienes skolotajam valdnieku māja jādabū brīvs uzturs, gultas vieta un katru gadu par pulksteņa uzvilkšanu divi dālderi, ko visu burggrāfs mūsu salīgtam skolotajam ne tikai aizturējis — kaut gan citādi viņš pats sev mājas turējis īpašu skolotāju, un bez tam (izdevumos) viņa suņiem, lopiem un liekiem nevajadzīgiem kalpiem iziet daudz vairāk — un tā vietā piešķīris un izsniedzis dažus niecīgus naudas gabalus, no kā skolotājam iztikt nav iespējams, bet arī jau priekš gadiem ēku, kas bija celta skolas vajadzībām, noteicis krogam — ta vairāk it kā esot bijusi piemērota krogam neka skolai —, ta ka mēs skolai par gadskārtēju nomu esam spiesti nomāt īpašu māju un šo naudu, tāpat ka naudu skolotājam par viņam nepieciešamo uzturu un gultas vietu no baznīcas mantas esam spiesti izlikt un maksāt."

Beidzamā daļā formulēts pats lūgums. ,,.Ia nu tādā kaita, žēlīgais valdnieks un kungs, mums šinī lietā notiek netaisnība, un nabadzīgā baznīcas manta, kas jau tā ir sīka un niecīga, tiek ievērojami mazināta un spiesta vēl vairāk sarukt, tad lai nu iet pie Jūsu Valdonīgās Gaišības šī mūsu vispadevīgākā žēlošanās, un lūdzam Jūsu Valdnieka Gaišībai labpatikt žēlastību rādīt un spert nepieciešamos soļus, lai baznīcai veltītie 600 guldeņi līdz ar sodu naudām no pārvaldes tiktu izdoti un izmaksāti. Arī skolotājam viņa nepieciešamam uzturam paredzētās naudas summas lai baznīcai atkal tiktu piešķirtas un izsniegtas, ar ko Jūsu Gaišība izdarīs tādu lietu, kas Dievam un baznīcai augstākā mērā būs patīkama un nāks par svētību, un to tad mūžīgais Dievs ar bagātu svētību un žēlastību Jūsu Gaišībai laipni atmaksās un atlīdzinās. Jūsu Valdinieka Gaišības Paklausīgie, uzticīgie pavalstnieki baznīcas tēvi Grobiņā."
Sūdzība bija Gecam visai nepatīkama. Lai mazinātu tās nozīmi, viņš otrā pusē pierakstījis: „Ar abiem baznīcas tēviem šīs nepiemērotās sūdzības dēļ (wegen dieses vnzeitigen supplicirens) mēs esam aprunājušies, pie kam tad viņi labu ļaužu klātbūtnē noteikti paziņoja (auszdrūcklich erkleret), ka viņi par sūdzību neesot neviena vārda dzirdējuši, un vēl mazāk viņi šādu sūdzību atzīstot par labu. No tā Jūsu Žēlastībai viegli noprast, kā patiesībā ir ar šo sūdzību, un tāpat tas notiek arī ar daudzām lietām, un viss tiek tikai viena vienīga cilvēka rīkots, kas nevar nedz rimties, nedz miera atrast man, burggrāfam, darīt visu par nepatikšanu. Rakstīts Liepājā, 21. jūlijā 1594. g."
Otrā lapas galā atmuguriski likts uzrakstīt: 

«1590. un 1593. gadā no Jūsu Gaišības ienācis apgabala pārkaldē šāds rīkojums (Abscheidt).
Hercoga padomnieki nedrīkst Viņa Gaišības (vārdā) skolotāja dēļ pavēlēt dot kādas nodevas, bet kas skolotājam par labu noticis un vēl notiks, jāuzskata par žēlastību un nevar tikt uzlūkots par ko citu, un tādēļ tad tagadējam skolotājam vienīgi no žēlastības līdz Viņa Gaišības lēmumam uz vienu gadu atvēlēts uzturs, pie kam šim nolūkam vairāk nedrīkst izdot, kā 10 mēru rudzu, 3 mucas alus, 6 mucas galda alus, 2 šoki (zivju), 2 šoki knapsieru, 2 šoki ālandu, un to atcelt stāv katru brīdi pār valdes kungu kompetencē." 

Tādējādi redzam, ka šim strīdam dziļi principiāls raksturs. Grobiņnieki, Remlinga pamācīti, griezdamies ar savu sūdzību pie hercoga, aizstāvēja savas tiesības turēt skolotāju līdz ar tiesībām saņemt skolotājam uzturu no hercoga saimniecības un sūdzējās, ka burggrāfs šīs tiesības pārkāpjot, nepildot hercoga agrākās pavēles un vispārīgi par daudz nevērīgi izturas pret skolas lietam (skolai nodomātu ēku ierāda krogam). Burggrāfam tas bija smags apvainojums, un tāpēc valdītāji kungi ar pašu burggrāfu priekšgalā mēģināja lietu nostādīt ka zināmas žēlastības parādīšanu no savas puses: viņi varot gan skolotajā laba šo to darīt, bet pēc saviem ieskatiem varot arī katru brīdi savu rīcību grozīt. 

Vārds nu bija izmeklēšanas kommisijai. Pēdējā, zinādama hercoga uzskatus izglītības jautājumā, nevarēja atklāti nostāties burggrāfa pusē, bet nevarēja arī burggrāfu un viņa rīcību tik sevišķi nosodīt, jo galu galā visi taču bija pašu ļaudis. Tādēļ arī kommisijas atzinumam, neskatoties uz viņa garumu un plašumu, ir pamatā kompromisa raksturs. Kommisijas rakstā jau noteikti atklājas sūdzētāju personas, un agrākie bezpersoniskie baznīcas tēvi tagad figurē tikai kā vieni no sūdzētājiem līdzās personiskiem Meisneram un Remlingam. Interesantā satura dēļ sniegšu šo rakstu tulkojumā pilnīgi. 

«Gaišais augsti dzimušais žēlīgais valdnieks un Kungs, pēc Jūsu Gaišības žēlīgās mums dotās pavēles mēs pēc šādos gadījumos priekšā rakstītās kārtības, stipri savā padevībā un savu pienākumu izpildīšanā apzinīgā paklausībā, esam skatījuši Jūsu Gaišības Grobiņas pilī 10. decembrī cauri lietu, ko cēluši Vilhelms Meisners, kungs Enochs Remlings,
Grobiņas baznīckungs, un turienes baznīcas tēvi kopā kā sūdzētāji no vienas puses pret Gothardu Gecu un mucinieku Vīzelhauptu kā apsūdzētiem no otras puses, un šo lietu pēc mūsu instrukcijām ar negurstošu centību ņēmuši savās rokās un abas puses vienu pret otru nopratinājuši. Kad nu mēs padevībā apsvērām visdažādākās zemes pārvaldes lietas, ar kurām Jūsu Gaišība ikdienas tiek apkrauta, tad sajūtām sevi spiestus izlietot pret abām pusēm savu vislielāko centību, lai Jūsu Gaišība uz priekšu šādos jautājumos netiktu apgrūtināta, un ievadīt lietas izlīgšanas ceļā un abās pusēs ar laipnību naidu vieniem pret otru mazināt, un tādēļ arī, neskatoties uz grūtībām, abas puses mūsu ierosinājumu un laipnu pamudinājumu dēļ stājušās pie izlīgšanas, kā tas Jūsu Gaišībai no turpmākā par mūsu vispadevīgāko rīcību un tās veidu visžēlīgākā kārtā būs redzams.
Vispirms, žēlīgais valdnieks un kungs, kas zīmējas uz Grobiņas baznīckunga Remlinga un Gotharda Geca lietām, tad tās dažu labu ļaužu ierosinājumā un pamudinājumā labā saskaņā vēl priekš mūsu sanākšanas ir nokārtotas un noskaidrotas.
Arī Vilhelmu Meisneru, žēlīgais' _ valdnieks un kungs, mēs, netaupīdami speķus un neatlaidīgas vairākkārtējas pūles, esam ar Gecu mierā izlīdzinājuši, ka tas no mūsu klātpieliktiem Jūsu Gaišībai piesūtītiem apzīmogotiem rakstiem un ar A apzīmētiem pierādījumiem žēlīgi būs redzams. 

Arī muižnieku pārstāvji, žēlīgais valdnieks un kungs, kopā ar baznīcas kungu, Grobiņas baznīcas tēviem un Gothardu Gecu ir viens ar otru vienojušies, ka Jūsu Gaišības baznīcai atvēlētos celtnes koku materiālus šoziem katrs savu daļu izvedīs un nākamu vasaru ar Dieva palīgu varēs sākt domāt ēkai uzcelt sienas un jumtu nosegt ar jumstiņiem. Bet tā kā draudze līdz ar baznīcu ir pilnīgi bez līdzekļiem, un ēkas uzcelšanai paredzētie izdevumi prasīs apm. kādus 1000 poļu florīnus, tad viņi nodomājuši savā padevībā griezties ar lūgumu pie Jūsu Gaišības pēc žēlīgas palīdzības un pabalsta celtnes _veikšanai. Ko tādā gadījumā Jūsu Gaišība tiklab Dieva godības sekmēšanai, kā arī sakarā ar mūsu padevīgo iejaukšanos šinī lietā pret lūdzējiem visžēlīgi lems, atstājam mēs padevībā Jūsu Gaišības personiskam ieskatam un izšķiršanai. 

Arī sūdzas, žēlīgais valdnieks un kungs, visa draudze par niecīgo Jūsu Gaišības žēlīgi 1590. g. piešķirto skolotāja deputātu (=produktiem), jo ir neiespējami, lai viņš (skolotājs) veselu gadu varētu iztikt ar 10 mēriem rudzu, trim mucām alus, sešām mucām galda alus, divi šoki zivju, divi šoki žāvētu zivju, divi šoki knapsieru, divi šoki ālandu, kādēļ tad arī nabaga baznīca skolotāja iztikšanai diezgan ievērojamu summu uztura naudai, kā viņu sūdzība rāda, no baznīcas kases spiesta maksāt, pie kam tad nu draudze savā padevībā cerē, it īpaši ja senāk izdevumi, sakarā
ar agrāko skolotājam piešķirto un izsniegto deputātu, varēja palikt draudzei uz Jūsu rēķina ietaupīti, ka viņa tos dabūs no Jums. Arī to mēs tādā pat kārtā padevīgi atstājam Jūsu Gaišības žēlīgam ieskatam.
Bez tam, žēlīgais valdnieks un kungs, visa draudze aizrādījusi uz Ansi Osenbruku, 70 gadus vecu, Ansi Plēģeri, 61 gadu vecu, un Gregoru Šmitu, 60 gadus, un lūgusi tos prasīt pēc viņu sirdsapziņas, kā viss noticis, un kas viņiem zināms par Grobiņas baznīckunga un skolotāja brīvo uzturu, kas abiem pēdējiem sākumā bijis hercoga mājā, kā arī par baznīcas un skolas lietām, un viņu izteicieni saskan vieni ar otriem, kā Jūsu Gaišība žēlīgi varēs redzēt.
Augšā minētie liecinieki saka, ka baznīckungs līdz ar skolotāju ordeņa laikā arvienu dabūjuši brīvu uzturu pilī arī vēl tad, kad šis novads ieķīlāts Jūsu Gaišībai, un baznīckungs arī vēl pat līdz Christofa Cveifeļa laikiem (apm. līdz XVI. g. s. 80-to gadu vidum, ap 1575. g.). Un tikai pēc tam šis Cveifelis tagadējam baznīcas kungam Enocham Remlingam viņa brīvā uztura un gadskārtējo produktu vietā, kas viņam no Grobiņas pils tikuši izsniegti, ierādījis par mācītāja muļžu dažus zemes gabalus, kurus tad baznīckungs pats apstrādātu; skolotājs turpretī gājis līdz pat tagadējā burggrāfa Geca laikam ēst pilī.

Minētie liecinieki saka arī, ka tagadējo baznīcu cēlis Ordeņa laikā (pils pārvaldnieks?) Štreithorsts; vai muižnieki arī ko palīdzējuši, vai celšanas darbus veicis Štreithorsts viens pats, neesot viņiem zināms.
Vēl šie liecinieki apgalvo, ka ordeņa laikā pie parka (?) stāvējusi skola, bet to vietu, kur tā atradusies, Cveifelis paņēmis parkam (augļu dārzam?) un šā zemes gabala vietā skolai devis citu. Arī Filips Birkenhāns, kas tur toreiz bijis par skolotāju, izsakās, žēlīgais valdnieks un kungs, ka baznīcas kungs par viņu sūdzējies, ka viņš, tādēļ ka pilī brokastis ēstas vēlu un vilkušās ilgi, laikā nevarējis noturēt savas stundas ar zēniem un pildīt savus pienākumus baznīcā, un tādēļ hercoga baznīcu vizitātori, kā Dāvīds Gērke un Bartolomējs Kūrmanis līdz ar pašu baznīckungu atzinuši par lietderīgu viņam, skolotājam, kas tad ari noticis, veco paredzēto deputātu no pils izsniegt graudā, un toreizējais ieroču kalējs esot bijis mierā, lai par to skolotājam dotu brīvu uzturu. Tā kā nu tādēļ uz šo liecinieku izteicienu pamata visa draudze padevībā lūdz no Jūsu Gaišības ne tikai atdot atpakaļ baznīcai par skolotāju izlikto uztura naudu, bet it īpaši piešķirt skolotajam atkal brīvu uzturu pilī, nododam mēs šādu draudzes vēlēšanos padevība Jūsu Gaišības žēlīgai labpatikšanai. Arī visa draudze, žēlīgais valdnieks un kungs, sūdzas, ka sākta celt jauna skolas ēka un pēc tam atkal noplēsta, kāda iemesla dēļ baznīca spiesta nomāt skolas vajadzībām dzīvokli, un tāpēc atkal mazinās, kā redzams no sūdzībām, baznīcas ienākumi un manta. Turpretī burggrāfs ziņo, ka vecā skola bijusi pilnīgi nelietojama, un tajā skolotājs ar zēniem nevarējis uzturēties aiz bailēm no ugunsgrēka, un ka tāpēc arī sākta celt jauna skolas eka. Bet ta ka muižnieki pēc burggrāfa uzaicinājuma tomēr negribējuši no savas puses sniegt šinī darbā nekādu palīdzību, pat vēl vairāk, pieprasījuši, lai burggrāfs uzceltu to viens pats ar Jūsu Gaišības līdzekļiem, tad viņš bijis spiests apdomāties par radušos stāvokli, un tā kā šinī lieta no Jūsu Gaišības neesot bijis nekāds rīkojums, tad celšana apstājusies. Ar to atkal bijuši nemierā tiklab junkuri kā baznīcas tēvi un negribējuši, ka tas tā paliek. Kad pēc tam nepieciešamības dēļ vajadzējis celt Pils krogu, burggrāfs lai veltīgi nesapūtu un neaizietu bojā skolas ēkā iebūvētais koku materiāls, esot to pašu paņēmis minētā kroga vajadzībām un tā izlietojis lietderīgi Jūsu Gaišības labā. Draudze, žēlīgais kungs un valdnieks, sajūt sevi apgrūtinātu arī ar to, ka skolotāja gultas drēbes, kas viņam agrāk no pils bijušas, tagad burggrāfs pavēlējis atņemt, tāpat kā netiekot vairs atļauts skolotajam uzvilkt pulksteni, par ko viņš līdz šim saņēmis gadā 2 dālderus. Uz to nu pārvaldes ierēdņi atbild, žēlīgais valdnieks un kungs, ka bijušie skolotāji ar gultas drēbēm apgājušies par daudz bezrūpīgi, jo viņi mitinājuši skolā dažādus garām staigājošus nedrošus ļaudis, kas vārtījušies pa gultu, notaisīdami gultas drēbes. Kad nu viņi par tām Jūsu Gaišības priekšā vairs nebija spējuši atbildēt un to ilgāk nebija varējuši ciest, viņi bijuši spiesti gultas drēbes nogādāt atpakaļ pilī, pieteikdami, ka gadījumā, ja viņi dabūšot šinī lietā no Jūsu Gaišības žēlīgu pavēli, viņi tās skolotājam atdošot, bet iekams tādas pavēles neesot, viņi nevarot par tām Jūsu valdnieka Gaišības priekšā atbildēt.
Attiecībā uz pulksteni, žēlīgais valdnieks un kungs, pārvaldes ierēdņi stāsta, ka bijušie skolotāji ļāvuši skriet pie pulksteņa zēniem, un tādēļ tas ne tikai ticis nekārtīgi uzvilkts, bet pat pilnīgi sabojājies, tā ka to par Jūsu Gaišības naudu vajadzējis likt Karaļaučos taisīt pavisam no jauna; tagad to uzvelk pārvaldes rakstveža (=kancelejas priekšnieka) zēni. Kā Jūsu Gaišībai šai lietā žēlīgi labpatiktu domāt, un vai viņa vēlētos likt pulksteni uzvilkt atkal skolotājam, tiek atstāts Jūsu Gaišības izšķiršanai.

Par mucinieku Vīzelhauptu, žēlīgais kungs un valdnieks, jāziņo, ka viņš nav dabūts rokā, neraugoties uz to, ka viņam no pārvaldes kancelejas priekšnieka jau laikus bija noteikts ierašanās termiņš, un ka viņš kopā ar brāli Ansi bija uzaicināts nodot savus paskaidrojumus mutes vārdiem Nīcas muižā. Bet nekādus paziņojumus par kādiem likumā paredzētiem šķēršļiem, kā arī vispārīgi par savu neierašanos ne mutes vārdiem ne ar rakstu viņš nav nodevis nedz arī licis pienest un tādēļ mēs šinī lietā viņa ļaunprātīgās neierašanās un nepaklausības dēļ nekādus soļus nevaram spert nedz arī ko nospriest, bet esam spiesti šo lietu atkal padevībā atgriezt atpakaļ Jūsu Gaišībai, par ko tad sūdzētājs, cienījamais un godājamais kungs Enochs Remlings, Grobiņas baznīckungs, ļoti žēlojas un svinīgā kārtā protestēdams paziņo, ka patur sev tiesību prasīt atpakaļ visus izdevumus, zaudējumus un tiesas nomaksas, ko viņš izdevis vai turpmāk vēl izdošot, pievienodams ari lūgumu par to viņam izdot zīmi un apliecību, ko mēs viņam pēc likuma izsniegt nevaram liegt, pieliekot mūsu ģimeņu zīmogus un pašrocīgi parakstot.
Dots Grobiņā 11. decembrī 1594. gadā. 

Jūsu Vaid. Gaišības padevīgie, paklausīgie un centīgie kalpi Ēvalds fon Sakens, Matīss Hauderings, Toms Herners, Abrāms Heidenreichs." 

Sniegtais dokuments gaiši tēlo skolas apstākļus tā laika Grobiņā. Ir zināmas skolas tradīcijas, jo skola pastāvējusi jau ordeņa laikā, tomēr nedz interese, nedz rūpība par to nav liela. Ir gan bijusi skolas ēka, bet to viegli var skolai atņemt. Kad skolas ēka veca, burggrāfam ir sarežģījumi ar jaunas ēkas uzcelšanu: viņa kompetences pēkšņi izrādās par niecīgām, lai ēku uzceltu ar hercoga līdzekļiem. Turpretī viņa kompetences viegli atļauj jau uzcelto ēkas daļu noplēst un materiālus izlietot krogam, ko celt spiežot neatliekama vajadzība. Izlietojot gadījumu, kad baznīcas vizitators taisa piezīmi par skolotāja vēlāko ierašanos savā darba vietā, skolotajam neļauj tālāk ēst pilī, bet piespiež to meklēt kādu ģimeni, kas viņam taisītu ēdienu. Atlīdzību produktos (=deputātu) dod skolotājam tik niecīgu, ka viņš no tā nevar iztikt, kaut gan citādi pilī mitinās daudz ļaužu bez kāda sevišķa darba. Priekšniecība uz reizi kļuvusi sīkumaini taupīga ar hercoga mantu, tik taupīga, ka nevar piešķirt skolotājam gultas drebēs, kuras tas noplēšot. Skolotājam atņem viņa vienīgo blakus peļņu — pulksteņa uzvilkšanu, motivējot to ar skolotāja nepietiekošo rūpību par pulksteni. Ja dokumenti aptvertu plašāku laika sprīdi, mēs redzētu, ka arvienu atrastos iemesli, kā skolotājam dzīvi sarūgtināt un skolas darbu traucēt. 

Tāda izturēšanās pret skolu nevarēja nesāpināt katru izglītības draugu un pirmā kārtā veco Remlingu. Ar sirdi un prātu nododamies savam ticības un reliģiskās izglītības darbam, viņš nevarēja būt vienaldzīgs pret skolas lietām, jo skola bija cieši saistīta ar baznīcu, bija baznīcas palīdze. Tādēļ arī Remlinga cīņa, kurā viņš ķērās pie visdažādākiem līdzekļiem, kas vien viņa rīcībā bija. Bija apstākļi, kas viņam šai cīņā nāca par labu, piem., tas fakts, ka viņa augstākās un dziļākās izglītības dēļ hercogs ap 1597. g. bija viņu par «einen Inspectorenn auff Kirchen vnd Schulen gesetzt" pār visu Grobiņas novadu, un tādēļ viņa pienākums bija « Ihrer F(ūrstlicher) D(urchlaucht) solches (= dažādas ļaunas parādības) vnder tenigst anzumelden, damit allen Vbell, vngebuhr vnd Vnordnung durch IFrDcht Ernstes befehll vnd veterlichen wisen radt vnd anordnung mochte vohrgebaWett Werden."5 Tas cēla viņa paša autoritāti, kas jau tā bija liela, — to pierāda, piem., dokumentos Remlinga vārdam pievienoti predikāti Ehrwirdige vnd achtbare —, bet bija tomēr par niecīgu, lai piešķirtu Remlingam viņa cīņās pilnīgu uzvaru. Gan turpat savā vēstulē viņš saka, ka ”Godt sey lob vnd Ehre, an beiden Orten (Grobiņā un Liepājā) die Gemeine Gottes wachsett”, un arī citu cilvēku rakstos sastopam tā paša fakta konstatējumu vēl stiprākos izteicienos, izceļot to kā Remlinga nopelnu, bet tomēr turpat viņš ar dziļu resignāciju arī atzīst, ka ”Mein radt von mennigligk, auch die da teuren vnd wehren sollten, verachtet vnd verworfen”. Tikpat resignēti viņš savas vēstules sākumā saka: „Obwoll auf IFDt Ich verfloszen vohr Jahr schriftlich vermeldett vnd vmb einsehen vnd godtgefellige Ordnung vndertenigst vnd fleisigst angehaltten. So kan IFDt Ich doch gehorsam vnd vndertenigst nicht pergen, das ailes nach dem altten geblieben, vnd nicht beszer worden, welche IFDt zu melden kunnen zu liebe oder leide, sondernn in der Forcht Gottes mich schuldig erkenne.”

Remlinga dziļā nodošanās savam mācītāja darbam izpaužas arī tanī faktā, ka viņš, kā jau sacīts, apkopa divas draudzes — Grobiņā un Liepājā —, turēdams dievvārdus divas svētdienas no vietas Grobiņā, trešo Liepājā un braukdams uz turieni līdz pat mūža galam tiklab rudens dubļos, kā ziemas salā un pavasara šķīdonī. Objektīvi novērotāji — gan augstāki darbinieki, gan arī vienkārši cilvēki, labi saprata tādu Remlinga nodošanos savam darbam, izjuta viņa lielo mīlestību pret draudzi un prata to arī cienīt. Jau pieminēts par cildeniem predikātiem, kas dokumentos pievienoti Remlinga vārdam, bet it īpaši par ļaužu dziļo mīlestību pret Remlingu liecina Grobiņas iedzīvotāju raksts herzogam 12. janvārī 1597. g. Sniedzu šo dokumentu pielikumā un minēšu te tikai vienu daļu tulkojumā. Tur viņi raksta starp citu tā: „Žēlīgais valdnieks un kungs, baznīcas apkopšana Grobiņā un Liepājā ir ilgāku laiku bijusi tāda, ka tur bijušas novērojamas lielas nolaidības, un notikuši lieli traucējumi dievkalpojumos abās vietās, un tā vēl līdz pat šai dienai tādā kārtā, ka mūsu Grobiņas mācītājam visus 30 gadus, kā viņš pieņemts un ievests amatā, bijis uzlikts par pienākumu būt 2 svētdienas Grobiņā, trešo Liepājā un sludināt dievvārdus tiklab vāciem kā nevāciem. Kad nu viņš vienu svētdienu Liepājā sprediķo, tad šī pati svētdiena paliek bez Dieva vārda sludināšanas Grobiņā, bet ja viņš ir divas svētdienas no vietas Grobiņā, tad nabaga nevācu zemniekiem Liepājā 14 dienas ir jāsvētī zabats bez sprediķošanas un sakramentu izsniegšanas, kādas ceremonijas tomēr ir Dieva likums, kura pildīšana uzlikta par pienākumu, un kas ir it kā Dieva roka, ar kuru Viņš mūs glābj no soda un bojā iešanas un padara mūžīgi svētus. Tagad nu ar Dieva žēlastību un Viņa vārda spēku Dieva baznīca tik lielā mērā abās vietās — Grobiņā un Liepājā — pieaugusi, — par ko Viņam visā mūžā slava un pateicība —, ka gandrīz visi cilvēki, lieli un mazi, Dievam savam kungam un radītājam baznīcā un altāra priekšā (savus bērnus) kristī,6 nožēlo grēkus un nevēlas sev neko mīļāku un patīkamāku, kā tikai to, lai viņi nepārtraukti visas svētdienas varētu Dieva vārdu klausīties, kas tomēr nevar notikt, jo kapellāns7 Liepājā neprot nevācu valodu un arī 12 gados nav neko no tās iemācījies. Te nu vēlams būtu, ka Jūsu Gaišība nāktu ar padomu un citādā veidā lietu nokārtotu, proti tā, ka Jūsu Gaišība kādu abu valodu pratēju tur ieliktu, jo tā kā mūsu Grobiņas mācītājs jau paliek vecs un vājš un bailīgo ceļu no Grobiņas uz Liepāju atpakaļ, īpaši rudeņos un pavasaros, nevar ilgāk braukāt, pie kam Grobiņas draudze no sirds vēlas arī trešo svētdienu dievvārdus klausīties, tad lūdzam padevīgi Jūsu Gaišību tādus kaitīgus dievkalpojumu traucējumus visžēlīgi novērst un mums mūsu mācītāju uz visiem laikiem atstāt Grobiņā sludināt Dieva vārdu vāciem un nevāciem, un uz Liepāju sūtīt kādu abu valodu pratēju skolotāju nepārtrauktu (t. i. ik svētdienas) dievvārdu noturēšanai, kas tāpēc jo vieglāki var notikt, ka mūsu Grobiņas mācītājs no savas atlīdzības tur atsakās, un tagadējais kapellāns vēlas kļūt par skolotāju, kamēr Jūsu Gaišībai labpatiks viņu žēlīgi pielaist amatā kādā citā baznīcā. Tad nabaga nožēlojamie zemnieku ļaudis, svētīdami pastāvīgi svētdienas ar Dieva vārda mācībām, varētu un spētu par savu gribu iegūt ceļu (burt. ganības) uz mūžīgu dzīvošanu, un Jūsu Gaišība par tādu Jūsu uzticīgu tēvišķu rūpību nabago ļaužu labā un labo kārtību iegūs mūžīgu atlīdzību pēc Dieva vārda un apsolījuma ..."
Parakstījuši šo dokumentu ir „EFrDt. gehorsame vnd trewe unterthan sampttliche vom Adell, sampttliche Burger vnd Paurs Leutte im Grobinischen Kirchspiell," tā tad visa draudze, kas šinī gadījumā sapratušies apbrīnojamā vienprātība, kura nezin vai kādu citu reizi kad vēl bija tā bijusi novērojama. Redzams, ka draudzes mīlestība pret savu ganu ir tiešām liela bijusi. Tomēr tas Remlinga pretinieku acīs bija par maz, lai viņa gaitas tiešām atvieglotu, jo otrā pusē ar Geca un Heidenreicha parakstu pierakstīts: „Gan jau Jūsu Gaišība sapratīs, ko par šo iesniegumu domāt un kādu lēmumu visžēlīgāki pieņemt, jo liepājnieki, kā liecina viņu žēlošanās, neesot pēc viņu ieskatiem spiesti nevienu nevācu mācītāju turēt, it īpaši tāpēc, ka viņi par saviem līdzekļiem turot tagad mācītāju, ar kuru viņi mierā."
Faktiski šis mācītājs, kā to nupat lasījām, un kā to apgalvoja savās vēstulēs ari Remlings, bijis tikai mācītāja vietas izpildītājs — kapellāns. Kā jau mazāk izglītotam cilvēkam, viņam piemitusi liela ambīcija, par ko tad arī R. savā jau agrāk minētā vēstulē hercogam sūdzas šādiem vārdiem: „Den der Caplan des Orts zur Liua (Liepāja) reiszet midt Gewaldt meinen Namen vnd Ampt, Pastor, zu sieh vnd befellett samptt der Kirchen Vohrmunder ohne Mein, der Ich nu Einvuddreisig Jahr alda pastor gewesen, vohnviszen, Widder Fr. Dt. Constitution in der Kirchen Ordnung begriffen, vnd Widder erkentnisz des flern Cantzlers, die Schule (acīm redzot, kāda skola bijusi arī Liepājā), midt annemen vnd absagen der Schulmeister, der vndeutschen Sprachen vnkundigk, Wie ehr denselbenn in den Jaren, die ehr da gevvesen, vndeutsch nicht gelernett." Un turpat citā vietā par šo pašu kapellānu Remlings sūdzas hercogam tā: „Bitte demnach IFDt vndertenigst sieh selbst der Inspection in Gnaden annemen, vnd mensehlich befelen Wollen, das einer... vnd das die Kirchen midt heilsamen lerern fūr deutsche vnd vndeutsche bestellet, vnd der leutte Sehligkeit nicht gehindert werde."

No sacītā saprotams, kāpēc Remlingam kapellāns nepatika: viņš nebijis saviem pienākumiem sagatavots un tos kārtīgi pildīt nevarēja. To Remlings sajuta par noziegumu pret draudzi, jo pats viņš par draudzi ļoti rūpējās un to dziļi mīlēja, īpaši viņas nevācu locekļus. Šī mīlestība pret nevāciem ir īpatnējs dziļi humāns vilciens Remlinga raksturā, kas arī dara Remlingu mums tik dziļi simpātisku un liek mums skatīties uz viņu kā uz vienu no pašiem pirmajiem humānistiski noskaņotiem cīnītājiem par latvju tautas garīgām tiesībām, par tiesībām iegūt savu garīgo izglītību savā pašas dzimtajā valodā. Un Remlinga nemiers ar kapellānu bija jo lielāks it īpaši tāpēc, ka pēdējais taisni pret nevāciem izturējās nevērīgi, apzinīgi nemācījās viņu valodu un nevarēja viņiem neko sniegt.
Uzkavēsimies drusku sīkās pie šīs Remlinga mīlestības pret nevāciem. Tā it īpaši izpaužas viņa jau daudzkārt pieminētā 5. nov. 1597. g. vēstulē hercogam. Kā jau teikts, viņš nosoda kapellāna rīcību, kas neprot nevācu valodu un to 12 gados nav iemācījies. Tāpat Remlings atzīst, ka tā laika apstākļos liepājnieki jau varētu turēt patstāvīgu mācītāju, kas prastu abas valodas, īpaši nevācu. Kā baznīcas inspektoru viņu nomāca arī rūpes par citu baznīcu bēdīgo stāvokli Grobiņas novadā, un viņam sevišķi sāpēja sirds atkal taisni par to, ka šādā gadījumā nevācieši cieš visvairāk. Tā, piem., viņš turpat vēstulē raksta par Sventāju. „So sein auch die Heilige Ahesche Burger vnd Pauren vbell mit Ihrem Pfaihern versorgett vndzufrieden, den ehr itz ein gebrechlicher Mensch vnd einen abscheulichen Schaden am Munde hadt, das sieh auch die Gemeine daselbst seiner Gemeinschaft entsetzt und eusert. Auch hadt ehr nie die vndeutschen recht weiden kunnen, weill ehr die Curische Sprache nicht recht gekundt auch nicht lernen kunnen und wollen." Kā redzams, arī šeit viņš gan nožēlo nelaimīgo amata brāli, bet it kā atzīst, ka viņa ciešanas būtu vieglākas, ja viņš būtu ieguvis savas draudzes un it īpaši tās nevācu locekļu mīlestību. Tad, atgriezdamies pie sava nemīlamā Liepājas kapellāna, Remlings, vairāk savas vēstules beigās, ne visai skaidri, bet spēcīgos vārdos par viņu piezīmē: „Vnd obwohl die Liuaschen zum teill vohrwenden, das der Caplan nicht konnte verstoszen werden, so ist ehr doch nur ein Mensch, vnd hatte etwa zeidtlichen mangell, da viell hundertt vndeutsche hauszleutte, die wegen Manglung Eines vndeutschen Pastoris vnd Lerers am Reiche Gottes gehindert wurden," kas laikam jāsaprot tā: „Un kaut gan liepājnieki pa daļai aizrāda, ka kapellānu nevarot no vietas atlaist, tad tomēr viņš ir tikai cilvēks, un viņam jau varētu uzskatīt tīri par laicīgu (un tādēļ arī jau no tīri pasaulīga viedokļa par sodāmu) pārkāpumu, ja vairāki simti nevācu muižas un citu mazu ļaužu nevācu mācītāja un skolotāja dēļ ir tikuši kavēti savā ieiešanā debesu valstībā." Bet — domā Remlings — tas ir jau mūžīgs noziegums, noziegums Dieva priekšā, un tādēļ kapellāns jo mazāk pelna žēlastības un no mācītāja pienākumu pildīšanas atlaižams.

Ir fakti, kas liecina, ka arī personiskā dzīvē Remlings, cik spēdams, palīdzējis vienkāršiem ļaudīm, un pirmā kārtā gan laikam nevāciem, sekodams tādējādi Kristus vārdam, ka ikviens darbs par labu mazākiem cilvēkiem Ir darbs paša Kristus labā. Raksturīga šinī ziņā ir kāda sūdzības vēstule hercogam, ko raksta 1581. g. kāds vienkāršs (vācu?) cilvēks, varbūt galdnieks, Hermanis Ellerts (Ellerdt), sūdzēdamies par to, ka apgabala pārvaldnieks Cveifelis8 atņēmis viņam viņa mantas, tā nodarīdams viņam lielus zaudējumus un gāzdams viņu ar visu ģimeni gandrīz vai galīgā nabadzība un postā. Šo vēstuli uzrakstījis un laikam gan arī sastādījis E. Remlings, kā to droši var konstatēt pēc rokraksta. Ja arī toreiz par apgabala priekšnieku žēlojas ļoti daudzi, tad tomēr ir ļoti zīmīgs fakts, ka šādu sūdzību sastādījis un uzrakstījis pats mācītājs, kam valdību vajadzēja aizstāvēt, un kas citos apstākļos droši vien bija spiests sludināt, ka katra vara ir no Dieva, un ka ķeizaram (-valdībai) jādod, kas tam nākas. Tas rāda, ka humānistiskie vilcieni Remlinga raksturā bijuši visai dziļi. Te var pat runāt par zināmu demokrātismu, par uzskatu, kas apzinās vienkāršās tautas pusē ne tikai fizisku spēku, bet ari tiesības un pat faktisko, kaut arī neapzinātu, varu esam. Tādam uzskatam ir skaidra arī tā lielā loma, kas zemākām šķiram pieder visā sabiedriska un valsts dzīvē, un tas atzīst, ka šai lomai vajadzētu garantēt zemākām šķirām arī tiesības prasīt ētiskāku un taisnīgāku izturēšanos pret sevi no citam augstākām sabiedrības šķirām, kam arī būtu jāapzinās, ko tās parādā vienkāršiem zemnieku ļaudīm. Tas tad ari vislabāk izskaidro tajā pašā Remlinga vēstulē viņa jau reiz citētos sūdzības vārdus, ka „Mein radt von mennigligk, auch die da feuren vnd Wehren solttcn, verachtet vnd verworfen, vnd die Sehligkeit der armen leutte, von Welchen sie doch aile hulfhe vnd narung haben, nicht betraehtett vnd gefurdertt wirtt." Citiem vārdiem sakot, pat muižnieku vadītājas aprindas, kam par tautas garu, viņas reliģisko un tikumisko izglītību jārūpējas, to nedara, kaut gan tas tām būtu jāsajūt kā morālisks pienākums pret zemniekiem. Muižnieki neapzinās, ka zemnieki ir „maizes tēvi", kā to divi simti gadu vēlāk sludināja Stenders, tāpat cenzdamies muižniekus pamācīt vairāk rūpēties par savu ļaužu garīgo līmeni. Bet ja Stendera dzejā ir arī daudz retorikas, vēlēšanās parādīt savas dzejnieka dāvanas, kas viss kopā mazina uzskatu tiešo dziļumu, tad Remlingam še retorikas nav, un var teikt, ka viņš savos sabiedriskos uzskatos ir bijis dziļāks un lielāks demokrātisks humānists nekā Stenders. Tā liekas, ka Remlinga garam nebijuši sveši daži Merķeļa rakstura vilcieni. Mēs nezinām šo uzskatu cēloņus, nezinām neko par Remlinga garīgās attīstības un izglītības gaitu. Jādomā, ka te nebūs gluži bez refleksiem no lielās XVI. g. s. humānistiskās kustības Livonijā, kuras dalībnieki arī labi redzēja vienkāršās tautas grūto stāvokli un garām ejot savos rakstos ne vienu vien reizi uz to aizrāda. Savā amatā Remlings bija nācis vēl ciešākā sakarā ar pašu tautu, un arī viņa humānistiskie uzskati bija vēl vairāk kristallizējušies un kļuvuši daudz dziļāki.

Būdams humānists un gara darbinieks, Remlings neaizmirsa arī praktisko dzīves pusi un to savos iesniegumos un vēstulēs arvienu piemin. Uzglabājies viņa 3. janv. 1582. g. iesniegums hercoga kommisāriem, kurā viņš dod pārskatu par savu algu dažādos laikos. No 1567.—1570. g. (4 gadus) viņš saņēmis no hercoga kases gadā simts dālderu. Nekādu akcidenču nedz arī zemes mācītājam neesot bijis. 1571. un 72. g. viņš kalpojis par 200 Rīgas markām gadā, un par otrām divi simti markām viņam pilī dots uzturs. Faktiski šajos sešos gados viņš dabūjis vairāk, jo bez apgabala pārvaldes viņam devušas zināmas summas arī dažas privātpersonas, kuras viņš savā rakstā arī piemin, atzīmēdams arī summu, cik no kuras saņēmis. Tomēr mācītāja labā izdotas vēl summas no baznīcas kases, un tādēļ Remlings lūdz, vai šos izdevumus nevarētu kaut kā baznīcai kompensēt. To varētu darīt tā, ka baznīcai atmaksātu no hercoga kases naudā vērtību par to daļu no mācītāja oficiālām viktuālijām, kas palikusi par labu hercogam 1571. un 1572. g., kamēr mācītājs gājis pilī ēst. Patiesībā brīvais uzturs ir bijis tikai daļa no šīm viktualijam, jo bez tām vēl mācītājam nācies 1 lasts rudzu, 1 lasts miežu, 1 vērsis, 1 barota cūka, 4 jēri, 2 mucas sviesta, 1 muca reņģu, 1 muca mencu, 25 markas un katru zivju dienu divi ēdieni svaigu zivju. No 1573. g. mācītājam piešķirta zeme, kas, kā jau augstāk teikts, bijis saistīts mācītājam ar dažām neērtībām. Bet sevišķi lielas bijušas mācītāja neērtības Liepāja: tur viņam neesot bijis nekādu telpu, kur apstāties, un neesot arī bijis nokārtots ēšanas jautājums tajās dienās, kad viņš Liepājā turējis dievvārdus. Tādēļ viņš apmeties kur kuru reiz un arī ēdis, pie ka kuru reizi gadījies. Viņš pats saka par to: „Ich gesweige itz... auch des brodt Betlens, deszen ich mich wie ostiatim (= no vienām durvīm pie otram) gehende, den dritten Sontagk behelffen muszen, welches ailes nicht geringe beschvverligkeiten sein." Tādēļ arī labi saprotams viņa lūgums: „Begereten aber IFDtt, das Ich hinfordt wie biszhero zur nodt, alda zur Liua aufwartten soli, so bitte IFDtt vndertenigst, mihr alda zur Libau eine stete gonnen, weill mennigligk alda sieh setzet vnd bawett, darauf mihr mochte midt huiffe der Kirchspielskinder oder Pauren gebavvett Werden, welche ich diese Jare hūr (hier vietā?) so baldt als ein frembder verdienete [laikam jāsaprot: „Ko (= zemes gabalu) es gan šais gados šeit tikpat labi kā kāds svešinieks esmu izkalpojis..."], damit ich des Bettlens einmahl losz, vnd des vngegonten brots unuerschuldt, zu genieszen, mich gezwungen sein mochte [„lai es beidzot reiz tiktu vaļā no nabagošanas un varētu sevi piespiest baudīt neatvēlēto (t. i. bet tomēr pasniedzamo) maizi bez apziņas, ka palieku parādā"] , Wie Gotteswortt gemeesz ist. Ein arbeiter ist seiner Speise vnd aufnemens wehrtt. Matt. 10."

Ka Remlings uz Liepāju braukdams gribēja arī ko nopelnīt, pats par sevi saprotams, un ka viņš negribējis pusi savas Liepājas algas (kā par to stāsta Dāvids Gērke) atdot kādam vācu skolotājam, laikam jau minētam kapellānam, kas pēc viņa uzskatiem savus pienākumus vāji pildījis, arī saprotams. Nav paticis Remlingam arī tas projekts, kādu lika priekšā hercogam nupat minētais Gērke savā vēstulē, proti, lai Remlings Liepājas pilsētas draudzi un baznīcu nodotu pilnīgi jau minētā skolotāja rokās, un lai viņš pats tikai kādu 4. vai 5. svētdienu brauktu tur noturēt latviešu (kuršu) dievvārdus.9 Tāds stāvoklis būtu runājis savos pamatos pretī visai agrākai Remlinga darbībai, kas taisni latviešu garīgā izglītošanā redzēja savu galveno uzdevumu, un no pēdējā viedokļa dievvārdi kuršiem bija vairāk vajadzīgi nekā vāciešiem. Bet, kā redzams no grobiņnieku vēstules, Remlings būtu bijis ar mieru atsacīties pavisam no savas Liepājas algas, ja tikai tiešām tur būtu nācis amatā īsts krietns mācītājs, kas prastu abas valodas un spētu apkopt vācus un nevācus, it īpaši pēdējos, lai, paša Remlinga vārdiem runājot, „die Liuasclīen vndeutschen Pfarkinder derer eine grosze Meuge vnd Gemeine, kciiieu Christlichen Hirten vnd Lerer behaltten soltten." Ka Remlings būtu turējis sev Liepājas vietu tikai ienākumu dēļ, pildīdams savus pienākumus nevērīgi un uz plūdiem, sliktu laiku vai neizbraucamiem ceļiem atsaukdamies, būtu arī apzinīgi izlaidis dievvārdus, kādas domas izskan (Ierkes vēstulē hercogam, neliekas ticams. Līdz mūža galam viņš sev nekādas sevišķas mantas nebija sakrājis, un, kā nupat redzējām, vēl mūža beigās viņam bija jālūdzas, lai arī viņam hercogs, ja iespējams, uzceltu Liepāja mājiņu, kur viņa laikā daudzi cēla mājas, un arī dažs mācītājs, piem. Durbes Dimlers, bija ieguvis zemi un uzcēlis ēkas. Nav arī ziņas, ka Remlings iedzīvošanas nolūkos būtu nodarbojies ar tirdzniecību, ko toreiz piekopa ari mācītāji, un kas materiālā ziņā būtu bijis daudz ienesīgāk, nekā braukāt turēt dievvārdus uz Liepāju. Redzams, ka Remlings tomēr bijis vairāk garīgu un ne materiālu vērtību cilvēks.

Ka bez visa tā Remlinga raksturā bijusi viena otra negatīva parādība, saprotams pats par sevi. Tomēr ka pozitīvās puses — liela mīlestība pret draudzi, dziļa nodošanās savam mācītāja amatam, rūpes par draudzes garīgo izglītību un it sevišķi neliekuļotas simpātijas pret vienkāršiem nevācu ļaudīm, bijušas nenoliedzamā pārsvarā, arī skaidrs.

Tāds bijis vecais Remlings jeb Enochs Remlings I, kā viņu apzīmē Kalmeijers-Oto, un tāds viņa laiks. Grūts, bet rosīgs un notikumiem bagāts ir šis laiks Grobiņas novadā. Notika rosīga tirdzniecība, attīstījās un bija uzplaukusi jūrniecība ar kuģniecību — arī latviešu resp. kuršu jūrnieki ņēma te dzīvu dalību (sk. manā jau citētā ,.Pārskatā" 32. lpp.) —, no nebūtības cēlās augšā jauna Kurzemes pilsēta Liepāja. Reformācijas satricinātie prāti bija nomierinājušies, un visus bija pārņēmusi vēlēšanās celt materiālo labklājību, vairot bagātību un dzīvi baudīt. To darīja muižnieki un apgabala augstākie ierēdņi gan atļautā, gan neatļautā veidā, par to sapņoja latvju jūrnieki, un to labprāt darīja arī zemnieki, saprotams, ka nu katra iedzīvotāju grupa to prata, un kā tas saskanēja ar viņas tikumiem. Bija gan dzīvas (galvenā kārtā vācu aprindās) zināmas ne visai dziļas izglītības tradīcijas, no agrākiem laikiem bija uzglabājusies skola Grobiņā, 90-os gados dzirdam par skolu un tās uzplaukumu Liepājā. Bet visumā par tām interese maza: muižnieki tās neatrada par vajadzīgām, un mācītāji jau paši bija plašā mērā noslīguši materiālās tieksmēs, nekautrēdamies līdzās saviem tiešajiem amata pienākumiem nodoties arī tirdzniecībai. Tikai vecais Enochs Remlings, neatsacīdamics no godīgi nopelnītās algas, tomēr visu mūžu bija palicis uzticīgs sev un savam augstākam pienākumam — dedzināt ticības uguni savu draudzes locekļu sirdīs, celt viņu gara izglītību, cīnīties pret māņticību, ar vārdu sakot — garīgi kalpot saviem tuvākiem, it īpaši vairāk apspiestiem un nomāktiem nevācu kuršiem. Vai Remlings intuitīvi bija labi izpratis kuršu garu, vai, varbūt, Remlinga, kas, laikam, bijis no Prūšiem [to varam pieņemt par visticamāko pēc šā raksta sākumā sniegtiem materiāliem, un tas ir daudz ticamāki par Teča pieminēto iespējamību, ka R. bijis „vermuthlich aus Liefland" (sk. Teča Curlānd. Kirch.-Gesch. zwoter Teil, _ 321)], pašā ritējušas kaut cik baltu resp. kuršiem tuvo senprūšu asinis, mēs nezinām, bet fakts tas, ka kuršiem viņš bijis tuvs, daudz tuvāks kā viņa citi tā laika amata biedri un tuvāks arī par daudziem vēlākiem vācu mācītājiem. Viņš it kā bija izpratis latvju tautai piemītošo lielo garīgo spēku, izturējās pret to ar cienību, kaut arī tas parādījās apspiestā tautā, un no savas puses sekmēja visu, kas tautai varēja par labu nākt, kas šo garīgo spēku varēja rosināt un stiprināt. Ar lielu neatlaidību, nepagurdams līdz pašām mūža beigām, Remlings kalpoja mūsu tautai, nepalaizdams garām nevienu gadījumu garīgās dzīves laukā, kur tas varēja izdarīt ko svētīgu viņas labā. Ja mēs ļaujam uz brīdi vaļu mūsu fantāzijai, tad Remlings mums tēlojas kā vecs vīrs, varbūt, jau sakaltis un salīcis, bet ar ugunīgu, drusku fanātisku skatu, kas notur dievvārdus kuršu zemniekiem un zvejniekiem Grobiņā un Liepājā. Viņš runā uz viņiem saprotamā, kaut arī ne gluži pareizā latviešu valodā, ņemdams vārdus un izteicienus no vienkāršas dzīves un ikdienišķo interešu nozares. Ar dziļu nopietnību vecās kuršu mātes un tēvi klausās šinī runā par viņiem joprojām vēl drusku svešo Kristus garu un kristīgiem uzskatiem: vēl stipri pa galvu viņiem jaucas vecās latviešu reliģiskās pasaules jēdzieni līdz ar senajiem latviskiem sadzīves uzskatiem. Tādēļ vēl tik spēcīga māņt i c ī b a kuršu starpā (par to runā Gērke rakstīdams: „Die vndeutschen vvelche zur Libauischen Kirchen gewidemet, haben vnd halten Ihr begrebnusz an dem Orthe, do vorhin die Kirche gestanden, Sagende, sie Wollen do begraben sein, do Ihre voreltern ligen, weil sie dan bey solchem Iren begrebnusz allerlev abgotterey gebrauchen, wie Ich solche selbst angesehen. Were zum hochsten nottig, das sie die Glocken zur Kirchen nach der Libau volgen liessen, vnd mit lhrem begrebnusz auch dahin gewiesen wurden, welches sie sieh bishero vervveigert..." ), un velti pret to karo Remlings, kas gan laikam arī pats, kaut izglītots būdams, tomēr bijis tikai sava laika cilvēks un tādēļ droši vien arī pats vēl ne gluži atraisījies no māņticības. Stipra bija šī senā latviešu reliģiskā un sadzīves pasaule, stiprs tas gars, kas vēl joprojām plūda no tās ļaužu sirdīs un prātos, saistīdams visus kopā savas tautas vienības apziņā. Tas arī piešķīra spēkus vēl ilgām paaudzēm panest visdažādākās dzīves grūtības un beidzot sagaidīt labākus laikus savā atjaunotā atlatviskotā dzimtenē. Un kā vienu no labiem cilvēkiem, kā, varbūt, pašu spilgtāko no šā tālā XVI. g. s. pozitīviem darbiniekiem, kas arī no savas puses kā prazdams un cik spēdams ir šo latviešu tautai tik dārgo nacionālo garu sargājis un spēcinājis, kaut arī pats to tā neapzinādamies, kā mēs tagad to uztveram, mums ir pienākums atminēties veco Enochu Remlingu. Mums viņš jāceļ augšā no nezināmības dziļumiem, jārok ārā viņa darbība no arhīva putekļiem, jānoskaidro viņa tēls mūsu gara acu priekšā un jāierāda viņam tā cienījamā vieta vienas mūsu tautas daļas garīgās attīstības vēsturē, ko tas ar savu darbību godam izpelnījies.

Piezīmes

---

1 Lūk. ko raksta Tečs par minēto N. N. (319.—321. Ipp.): „N. N. der gleich nach Davids (iepriekšējais mācītājs) Erlassung von dem Kirchspiel ervvāhlet, auch von Marggraf Albrecht confirmirt worden, wie denn ein Extract aus dem von Konigsberg aus 1561. den 20. Febr. datirten Rescript vorhanden, dasz der von Landschaft, Adel und andern in der Vogtev Grobin erbetene Pfarrherr angenommen werden soli; indessen, weil er zu seinem ordentlichen Unterhalt und Auskommen 70 Mark, 2 Gesinder zur Widdem, Acker zu 13 Last Aussaat, und 4 Kiihe oder Haufen Heu verlangte, solches aber dem Fūrsten allein nicht thunlich: so hat der Voigt zu Grobin mit der Landschaft und andern etc. zu handeln, dasz sie sich etvvas mehr, als wie bisher geschehen, angreifen mogen, der Fiirst selbsten aber wollte sich seiner Person nach auch gnādig erzeigen. Wo nun besagten Rescript gemāsz, wie zu vermuthen, das Subjectum angenommen worden, so hat es dennoch mit dieser Bestellung nur (=noch?) einige Monate gedauret; denn so finde ich, dasz im October-Monat desselben Jahres das Kirchspiel in Grobin um den Pfarrherrn zu Memel bey Ihro Durchl. Ansuchung gethan, selbigen ihnen zum Pastore zu uberlassen, in welch Gesuch aber der Marggraf sogar nicht gewilliget, sondern den 1. Sept. den Bescheid ertheilt, er konne den Pfarrherrn von Memel nicht entbehren; es solle aber jemand aus Liefland kommen sevn, und sich bey dem Pfarrherrn zur Memel aufhalten, wo der zum Predigt-Amt gesehiekt, solle er anhero zum Examine gesandt, und wenn er tiichtig befunden, nach Grobin bestellet werden. Wie es nun in diesem allert abgelaufen, fehlen noch die Nachrichten, wenigstens ist es vermuthlich, dass nach Herrn David, und also in einem Zeitlauf von 20 Jahren, noch ein Pantus zu Grobin gewesen sevn mrisse, es sev denn, dasz das gemeldte aus Liefland nach Memel gekommene Subject es wurklich gewesen." Tālāk jau stāstīts par Remlingu.

2 Līdzīgas domas, kaut gan bez jeb kādiem pierādījumiem, par Remlingu izsaka arī O. ,Stavenhugens sava rakstā „Matenalien zur kurlānd. Genealogie aus den āltest. Kirchenvisitations-Rezessen u. Kirchenrechnungs-Buchern von Grobin" žurnālā «Jahrbuch f. Genealogie, Heraldik u. Sphragistik, 1904, Mitau 1906" 146. Ipp., sacīdams: „In Grobin selbst ist, wie es s c h e i n t (retin. mans), 1562 nach einer Sedisvakanz von iiber einem Jahr Enoch Remling Pastor geworden." Korrekt. piez.

3 Stāvenhāgens iepr. piezīmē citētā darba 142. Ipp. aizrāda, ka Gērkes minētā «Kirche am Strande bey dem Bollen" ir tā, ko Tečs sauc par Liepājas fīliālbaznīcu Šķēdē, un kam Tečs nepareizi piešķīris nosaukumu Annenkirche. Turpat 143. Ipp. Stāvenhāgens atzīmē, ka Pērkones baznīca pēc 1600. g. tiekot saukta par Liepājas fīliālbaznīcu. Funks šo baznīcu nepiemin, un, kā nupat redzējām, 1604. g. tā vairs pieminēta netiek, tāpat kā neko nedzirdam arī par Gērkes minēto Kirche am Strande bey dem Bollen, un tādēļ manas šaubas pilnīgi pamatotas. Korrekt. piez.

4 Par Liepājas baznīcu atradu Karalauču archīvā kādu XVI. g. s. dokumentu ar virsrakstu: „Wasz die Libauer Jerlich geben zur Kirchen vnd zur Schulen". Gads nav atzīmēts. Pēc rokraksta to var attiecināt uz XVI. g. s. 60-iem gadiem vai pat drusku agrāk, bet tā kā to parakstījuši Jurgen Stalhoth un Wilhelm Varnhorst Kirchen Vatter, t. i. tās pašas personas, kas pēc Teča lib. cit. 93 bijušas Liepājā Vorstender der Kercke Anno 1597, kad tur celta jauna baznīca, un tādēļ tas gan piederēs apm. kādiem 80-iem gadiem. Dokumentā pavisam 57 vācu vārdi; daži ir tikai personas vārds ar amata apzīmējumu: Schneider, Goldschmidt. Atzinums: ,.Innahm Sumarum 124 fl. Hirvon bekompt der deutzsch Prediger 70 fl., der Schulmeister fur Kostgeld vnd in der Kirchen zu singen 39 fl. 10 gr. Dem Koster der leutten 5 fl., Suma auszgab 114 fl. 10 g. Restat: 10 fl. vnd 10 gr. wirdt zur Kirch best auszgeben."
Ar šo dokumentu sakarā kāds cits raksts: „Die Liebausche Wiedemirung der vndeutschenn wackenn", kur atzīmēts, cik kurā Liepājas draudzes apgabalā dzīvojuši latviešu cilvēku, resp. kuršu, un proti: Senckuhnenn 15 persohnenn, Liebau vndt Kaupetzem 42, Kiesenbegke 13, Skedenn 27, Ellerordt 5, Toszmar 7 persohnen. Summa: 109 persohnen, Jeder giebet 4 fl. Facit 21 Mark. 16 gr. Noch 543^ Schok Rochfische vonn Armen vnnd Reichen durcheinander.

5 Savā 5. novembrī 1597. g. hercogam rakstītā vēstulē.

6 Salīdzināt Teča Curl. Kirch.-Gesch. II, 89. „Auch ward (1560. g.) wegen der vielen Kinder, die ohne Taufe, leider! erwachsen, und auch noch ungetauft lagen, heilsame Verordnung gemacht."

7 Šis kapellāns laikam bijis tas, ko Tečs, lib. cit. 298 piemin ar vārdu Gotthard Graevius.

8 Sīkākas ziņas par Cveifela darbību sk. manā pārskatā par studijām Prūsijas
valsts arehīva 1929. g. vasara LUR. Fil. un filoz. fak„ sērijā I, 2. 29 un 40.—43. Iap. p.

9 Lūk, kā raksta Gērke savā 20. jūlija 1587. g. vēstulē hercogam: „Es kombt aber ofte im Jhar, vnd sonderlich Im Vor Jhar vnd herbst, wan er der "VVesserung halben nicht vberkommen kari, das er den Libauern viel Predigten schengket vnd erlesset, derWegen auch die Deutzschen Einwohner zur Libau einen gelarten Mahn zum Schulmevster, welcher zum Predigt Ambt alhie ordiniret worden, angenohmen, vnd jerlich durch Zusammenschissung besolden vnd erhalten, welcher sie stets mit Predigten, den hochwirdigen Sacramenten, besuchung der Krangken, daneben auch die Schule, die dennog zimlich doselbst zunimbt versorgett, Dervvegen E. F. G. nothwendig verordenen konten, das dem Hern Enoch zu Grobin, zu Perkunen, welches unter dem Seihe (=upītes?) gelegen, vnd dan die Kirche beym Bollen am Strande versorgete vnd besunge, vnd das er ethwan vmb den vierten Sontag oder fūnften zur Libau nunoch Curisch predigte, vnd das dem Schulmeister die deutzschen Predigten zur Libau beuolen wurden. Hie wūrde aber der Herr Enoch die helfte seines einkommens von der Libauschen Kirche dem schulmeister zueignen vnd abtretten miissen, welches er nicht gern, wie ich solches von 4 Jahren vngefer schon mit Ihm geredet, eingehen wūrde ..."