Iļģu muiža. 1905.gada raksts

(Baltische Kultur- und Landschaftsbilder)

 

Iļģu muiža 2008.gadā. Foto no liepajniekiem.lv

Šī brīnišķīgā muiža atrodas Grobiņas apriņķī, vecās labās Grobiņas pilsētas tiešā tuvumā; tās platība ir 2205 desetīnas muižas zemes un 891 desetīnas aramzemes. Augsne šajā Kurzemes rietumdaļā tiek uzskatīta par ļoti auglīgu, jo kvartāra nogulumi satur daudz māla. Tā īpaši pie Iļģiem atrodam gaišāku mālu, kas ir ļoti tīrs, lieliski apstradājams un veido brīnišķīgus ķieģeļus, kā arī ir labi piemērots keramikas izgatavošanai. Protams, uz muižas zemes ierīkota ķieģeļnīca, un šajā industriālajā laikmetā tā var būt rentabla, tāpat blakus esošajās muižās – Rolavā, Priekulē un citās – ķieģeļi tiek ražoti masveidā; Liepājā joprojām celtniecība rit pilnā sparā un tāpēc tā ir regulāra iepircēja. Bīnenstamms 1826.gadā kā Iļģiem piederošas minēja trīs pusmuižas – Karlsbergu, Biržmuižu un Grīzupi (Karlsberg, Birshof, Griesbeck), ar kopējo dvēseļu skaitu: 368 vīrieši un 370 sievietes. Rietumkursas augstiene uz rietumiem jūras virzienā pakāpeniski izlīdzinās, tomēr Iļģi ir joprojām apmēram 100 pēdu virs jūras līmeņa; no turienes reljefs pakāpeniski paaugstinās, aiz Durbes, Ilmājas un Aizputes sasniedzot 320 pēdas. Viena vietām diezgan dziļa upe, saukta par Ālandi, iztek no Iļģu apkaimes mežiem pie Pērkonu saimniecības (iespējams, tag. „Attu” mājas pie Gaviezes vai arī to tuvā apkaimē; šo upi mūsdienās sauc par Kazupi), otra to veidojošā straume iztek no Tāšu ezera; šī Ālandes upe agrāk bija ļoti bagāta ar zivīm un vēžiem. Lēnām tecēdama gar Rolavu, tā pietuvojas Iļģu muižai ¼ versti

attālu, tur darbina ūdensdzirnavas, tad līkumo aiz mācītājmuižas un Grobiņas pilsētas, kur tā uzplūdināta, veidojot ievērojamu ūdenskrātuvi, un darbina lielākas dzirnavas, un ietek Liepājas ezerā tā ziemeļgalā. Tālāk atrodam Iļģu apkaimē vairākus dīķus; vienam no tiem agrākos laikos dots nosaukums „Karpu dīķis”, un tajā jau kādu laiku muiža ierīkojusi karpu audzētavu, kas, cerams, dēļ netālā Liepājas tirgus arī izrādījusies noderīga un rentabla. Zeme tālu un plaši šķiet pavisam līdzena, tikai Ālandes upē zemāk ieplūst vairākas notekas, viena, kas agrāk saukta par „Vēžu grāvi”, apaugusi ar jauku veģetāciju, patīkami pārtrauc labības lauku vienveidību.

Iļģu muižas vārtu arka. Foto: Laima Gūtmane

No šī plašā labības lauku klajuma retumis paceļas koks vai pat birzs; apvārsni ierobežo Rolavas muiža un, izņemot Grobiņu, Šukteru, Lazdu (nav saglabājusies, apmēram pusceļā starp Šukteriem un „Ulēm”), Stiebru (neapdzīvota), Lapatu (nav saglabājusies, apmēram pusceļā starp „Remesiem” un Knīpēniem”), Lipšņu un Susnu („Zusnas”) saimniecības. Turpretī citāda aina redzama uz ziemeļiem un dienvidiem no Grobiņas. Uz Grīzupes pusmuižas pusi milzīgā apgabalā starp Tosmares un Tāšu ezeriem plešas Iļģu mežs, dienvidos toties ir Grobiņas pilsētas mežs, kas aizpilda platību starp lielā Liepājas ezera austrumkrastu un Otaņķes upi. Aiz Liepājas jūrā rietošā saule izgaismo Iļģu muižas augstos logus un atstarojas niecīgajos Grobiņas namos, kas tiem stāsta par ērto ēku, ko tie redz, un varbūt arī par ļaudīm, kas tur dzīvo priekā un pārticībā. Muižas piebrauktuve, apstādīta ar augstiem kokiem un krāšņumkrūmiem, ved uz ievērojamu zivju dīķi, ko pildīja ūdeņiem bagāts avots, kur izveidota masīva arka. Sānā garu kļavu ēnā bija garais uzrauga nams, otrā pusē staļļi un saimniecības ēkas, arī Brankhaus (?) un parks uz austrumiem un dienvidiem – stalto liepu un krāšņo kļavu koku, arī kastaņu ēnā patīkami atpūsties. Ārā aiz lielajiem zivju dīķiem sniedzas ceļš uz Vecpili.

Tālāk par Iļģu atrašanās vietu un vidi, par ko varam apskatīt 3 ainas no dažādiem laikiem, kuras iekļauj visus apkaimes motīvus un stiepjas viena gadsimta garumā.

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

1809.gadā Ulrihs fon Šlipenbahs apceļoja Rietumkurzemi un, cita starpā, nonāca arī Iļģos. Savā darbā „malerischen Wanderungen" viņš par savu uzturēšanos tur saka šādi: „Iļģi aizrauj ar savu lielo, skaisto pili un apkārt esošajām saimniecības un palīgēkām gandrīz vairāk nekā kaimiņos esošā Grobiņa. Iļģi pelnās ievērību īpaši ar apģērbu rūpniecību, kas ar katru gadu top lielāka. Šeit ražo dāmu cepures, kokvilnas kreklus, kamzoļus, mēteļus, bikses, palagus, dāmu svārkus un zeķes, un tie izgatavoti no spāņu un citām vilnām. Pirmāko iegūst no simts spāņu sugas aitām, kas apbrīnojami zeļ, neskatoties uz šo auksto klimatu, un dod lielisku vilnu. Fabrikā ir 4 stelles, un te bez darbu meistara un viņa zeļļiem nodarbināti vēl 15 citi cilvēki. Jo vairāk mūsu pagastos trūkst labu fabriku, jo vairāk jāslavē tās, kuras tik labas kā šeit atrodamā.” Tālāk seko pārskats par ražojumiem, kā arī cena par olekti. Kā interesantu faktu šajā izdevumā var minēt, ka labu kokvilnas zeķu cena tika aprēķināta 5-6 florīni! Šlipenbahs noslēdz ar šādu atzinumu: „Cik labi būtu, ja patriotiskais gars ņemtu tādu virzienu, ka vietējiem ražojumiem, kad tie pārsniedz ārzemju preču vērtību, vai ar tām vienādi, tiktu dota priekšroka! Noteikti, ka šādi industrija un meistarība pieaugtu (un tam ir jau labi gadījumi kā, piemēram, šeit un tapešu fabrika Aizputē vai audumu fabrika Blīdenē), un tiktu tādā stāvoklī, ka, pārdodot vairāk, ne tikai varētu segt izmaksas, bet arī iegūtu ievērojamu peļņu, lai veiktu uzlabojumus un jaunievedumus.”

Tomēr Kurzemē hercoga Jēkaba laikā bija liela rūpniecība dažādās vietās, un arī Šlipenbaha laikā šur un tur zemē bija plaukstošas saimniecības un fabrikas. Tomēr pat pats pazemīgākais nevar mierā dzīvot, ja tam nepatīk sliktais kaimiņš! Un šis sliktais kaimiņš ir nerimstošā konkurence starp visiem apvidiem.

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

(tālāk minēto atmiņu autors diemžēl rakstā nav pieminēts -A.S.)

Iļģu muiža. Foto: Laima Gūtmane

Ap 1854.gadu par Iļģu īpašnieka barona fon Offenberga muižas pārvaldnieku un uzraugu strādāja spējīgs, pašmācīts agronoms Karls Heine. Savu māsasbērnu izglītošanai viņš bija namā pieņēmis skolotāju, un arī vairākiem citiem bērniem tika dota iespēja piedalīties mājskološanā. Starp tiem biju arī es, septiņus gadus vecs skolēns no tālienes, kas divus gadus izbaudīja lielisku pamatizglītību, daudz klejoja mežos un laukos, un kādā siltā vasaras naktī Ālandes upē saķēra bagātīgu vēžu lomu; katrs to dalībnieks nesa mājās krietni pilnu maisu. Grobiņas un Iļģu apkaimē tolaik bija dzīva rosība.

Tas bija Krimas kara laiks, un šeit tika stacionēti dažāda veida pulki. Turklāt regulārie kareivji un artilērija, huzāri un dragūni, un kazaki un baškīri uzzināja par šeit ražotajām lieliskajām zirglietām. Visos namos un saimniecībās tika izmitināti kareivji; Grobiņas mācītājmuižas birzī tika noturētas mācības; bieži mēs dzirdējām šāvienus un dažkārt arī lielgabalu dunu, jo angļu flote kursēja pa Baltijas jūru un centās izsēdināt desantu Liepājā vai tās apkaimē.  Liels uztraukums saglabājās visās aprindās, un gadījās, ka dažkārt pēc baumām par gaidāmo angļu desantu Liepājā daļa liepājnieku bēga uz Grobiņu un tur gaidīja iznākumu. Tomēr tas nepārtrauca lauksaimniecību, un karavīri ne tikai netraucēja pierastajai kārtībai, bet gan daudziem amatniekiem izrādījās labi klienti. Vairumam bērnu tās bija priekpilnas ainas. Viņi skatījās uz spožajām formām, skaistajiem zirgiem, lielgabaliem, pirmo reizi dzirdēja krievu valodu, mācījās lietot šautenes, bajonetes, dunčus, pistoles un zobenus, iedraudzējās ar zaldātiem, sevišķi kazakiem, izlūdzās spožās pogas un, no papes izgriezuši ieročus un pagatavojuši kartona cepures, izveidoja savu vienību, kurā bija ģenerālis, pulkvedis, leitnants, seržants un tikai divi kareivji. Pēc tam, kad Heines kungs no muižas apakšstāva pārvācās uz uzrauga namu, muižā uz neilgu laiku uzturējās augsti viesi. Šķiet, ka ģenerālis Offenbergs tad ticis aizkomandēts citur, jo augšstāvā īslaicīgi dzīvoja ģenerālis Ikšķils (von Üxküll), vairāk gan viņa sieva un divi dēli, Emīls un Aleksandrs. Ģenerāļa sieva izrādījās ļoti draudzīga sieviete, kas atļāva saviem dēliem piedalīties pilsētas vienaudžu rotaļās, kā arī dažkārt mazajai grupai liberālākas audzināšanas dēļ ļāva šeit uzturēties un dāvināja rotaļlietas, piemēram, bumbas.

Aleksandrs fon Ikšķils ir vēlākais Rīgas gubernators; tieši 20 gadus vēlāk viņš uz privātu sarunu savā galmā uzaicināja vienu no bijušajiem spēļu biedriem un palīdzēja tam ar izglītību saistītā jautājumā. Pēc Ikšķilu aiziešanas muižā ievācās poļu armijnieku ģimene, un poļu pulkveža sieva pret mazajiem nebēdņiem, kas bieži skaļi uzvedās muižas priekšā un parkā, izrādījās ne mazāk laipna. Mēs pirmo reizi uzzinājām par „šokolādes dzērienu”. Miera noslēgšana un kareivju izvākšanās no Iļģu muižas radīja mūsos lielas bēdas, jo mēs no tiem bijām iemācījušies jāšanu un treniņus, arī ieguvuši neskaitāmas spožas pogas, pēdējās, protams, apmaiņā pret māla izstrādājumiem. Patiesi, puikas bija ievērojuši zilo mālu plastiskumu, veidoja no tiem mazas pīpes un dāvināja tās saviem draugiem kazakiem un baškīriem pēc devīzes „Manus manum lavat” („roka roku mazgā” – A.S).

Muižā, neskaitot Heines kungu, tobrīd dzīvoja vēl daži vācu amatnieki. Kalējs Hollmans ar diviem brašiem dēliem, galdnieks Gudovics, dārznieks Švarchofs, kurinātājs (deģis) Roze un visi citi mazajiem nebēdņiem šķita patīkami. Kad ceplis nodega, pelnos varēja atrast daudzus izkusušus alvas gabalus no cepļa caurulēm, kas deva materiālu „laimes liešanai”. Iļģu mālainajos laukos īpaši zēla „lielie pelēkie zirņi”; nereti bija iespēja piepildīt tarbas ar šiem gardajiem augļiem, nedaudz pasirojot pa laukiem un vēlāk arī klētīm. Labi kompanjoni un aizbildņi, kas šo „medību” biedriem mācīja dziedāt, bija divi Heines kunga puiši, Vasmuss un Kohs; no tiem mēs dzirdējām daudzus piedzīvojumu stāstus par lielajiem Iļģu un Grobiņas mežiem, tajos mītošajiem aļņiem, lāčiem un vilkiem. Heines kungs nerimstoši veica savu darbu, jo bez Iļģiem viņš pārvaldīja arī Vecpili un Stroķus. Sestdienās tika noturēta miertiesa, un zēni dažkārt no droša attāluma noraudzījās „tvaika nolaišanā”. Šādas lietas piederēja pie sabiedriskās kārtības un šķietami nekad nenoveda līdz atriebībai, jo tajos gados par „sarkano gaili” nenācās dzirdēt! Dažkārt viesi no Grobiņas un netālās Durbes atrada, ka šeit tiek noturēti kārtīgi mielasti ar izdzeršanos, kas gan tika noturēti tikai īpašos gadījumos, kā, piemēram, lielu medību noslēgumā. Senajā Kurzemē dzīvoja industriāli un vienkārši.

Skats uz iebraucamo ceļu. Foto: Margarita Rupenheite

*             *             *
Atkal te pagājuši 50 gadi nerimstošā laika tecējumā, un mainījis mūsu ainas, tāpat kā mūsu kultūras dzīvi. Es lūkojos dažus gadus atpakaļ un vairs neatradu „krāsainās stikla lauskas zālē”, ar kurām spēlējāmies bērnībā. Un tomēr ceļinieku un veco vīru velk atpakaļ uz vietām, kur viņš kā bērns spēlējies, lai meklētu šos krāsainos stikla gabaliņus. Šā iemesla dēļ viens no Iļģu puiku spēļu biedriem 1903.gadā atgriezās muižā un parkā, lai atsvaidzinātu atmiņas. Kur citkārt brauciens no Jelgavas uz Liepāju reizēm ilga trīs dienas, tagad šaursliežu dzelzceļš ceļotājus no Aizputes līdz Grobiņai aizveda divās stundās. No rīta mēs bijām mājās pie Abavas gandrīz 100 verstis attālu, un vakarā jau varējām iziet no Grobiņas uz Iļģu muižu! Un kādā stāvoklī ceļinieks atkal atrada savu veco bērnības vietu? Krogs uz stūra bija nodedzis un stāvēja drupās pie zemes ceļa blakus nolaistajām, sen daudz slavētajām, agrāk vienmēr čalu pilnajām ūdensdzirnavām. Lielā ūdenskrātuve muižas priekšā izrādījās purvaina un pilnībā pārklāta ar zaļu dūņu slāni, vecais uzrauga nams arī atgādināja graustu, parkā bija jauni celiņi un apstādījumi, un daudzi veci liepu un kļavu koki, taču tā mazais dīķis arī bija purvains. Mācītājmuižas birzs, agrākais dārgums no laika, kad tur vēl strādāja mācītājs Šmits fon der Launics, bija pilnībā nolīdzināta, lielais Grobiņas pilsētas mežs bija nocirsts līdz pēdējam kokam, un Iļģu mežs – es nezinu, cik daudz no tā vēl palicis, jo pēcāk nevēlējos vaicāt. Muižas pagalmā tuvu un tālu klusums – vilnas fabrika, ceplis, dārzniecība, smēde un daudzas citas pazudušas, aiz muižas mazā šķūnī viens strādnieks tēš mazus koka gabalus. Tomēr uz verandas pie parka varu dzirdēt bērnu balsis un jaukajā alejā redzu pastaigājamies tagadējos muižas iemītniekus. Vai no pagātnes pelniem galu galā raisās jauna dzīve? Lai tā būtu un zeltu apbrīnojami, lai nāktu par labu un greznotu seno kuršu zemi!

- - - - - -  - - - - - - - - - - - - - - -
Par Iļģu muižas vēsturi kurzemnieku muižu hronikā stāsta tikai dažas niecīgas piezīmes, kurām kopš oriģinālizdevuma nav atrasti nekādi papildinājumi. 1686.gadā Iļģu un Stroķu īpašnieks ir Gothards fon Bīlovs (Gotthard von Bülow), 1787.gadā īpašums kopā ar Saraiķiem ir jau Pētera Georga Sig[ismunda] Ofenberga (Peter George Sig. Offenberg) rīcībā, kas ar Durbes hauptmani Bēru noslēdzis līgumu par robežu izmaiņām.

_______________________________________

Izmantotā literatūra:

• Duna Zeitung, Nr.211, 1905.g. 24.septembrī