Deviņi mēneši vācu ieņemtā Kurzemē

Zemāk ievietotais raksts pirmoreiz publicēts 1916.gadā laikrakstā Jaunais Vārds vairākos turpinājumos. Tā autors ir J.Pazare (ļoti iespējams, pseidonīms), un rakstā apskatīta sadzīve un militārā un administratīvā situācija vācu karaspēka 1915.gadā ieņemtajā Kurzemes un Zemgales teritorijā, bet galvenokārt Liepājā un tās apkaimē. Esmu visumā atstājis rakstā izmantoto gramatiku un tajā laikā lietotos vārdus, dažviet pievedot savus paskaidrojumus mazāk zināmiem terminiem. Šajā publikācijā lasītājs var iepazīties ar iedzīvotāju vispārējo noskaņojumu, vāciešiem ienākot, dažādo tautību savstarpējās attiecības un personiskos uzskatus, kas nereti paslēpti vien starp rindiņām. Iepriekš interneta vidē neesmu saskāries ar līdzīgu aprakstu par Liepāju un tās apkārtni Pirmā pasaules kara laikā, arī vecajos laikrakstos publicētu; papildus Liepājas laikrakstos publicētajām ziņām par bombardēšanu (skatīt periodikas sadaļā) un kara laiku visumā, šis apraksts ir unikāls padziļinātai vēstures izpētei. A.S.

----------------------------------------------------------------

Jaunais Vārds, Nr.31-Nr.120 (1916.gada februāris-jūnijs)

Visas tiesības pēc 20.marta 1911.gada likuma patura autors. Pārdrukāšana bez autora atļaujas aizliegta. J.Pazare

Ievadam

Šo rindiņu rakstītājs pēc pirmā vācu iebrukuma, 1915.gada aprīlī, bij spiests palikt Kurzemē, Liepājā un nodzīvoja tur līdz 1916.g. janvārim, kad, pateicoties izdevīgam gadījumam laimējās ar kuģi no Liepājas caur Klaipēdu, Dancigu un Svinemindi [vācu Swinemünde, tagad Świnoujście Polijā] nokļūt Zviedrijas ostas pilsētā Malmē. Diemžēl, aiz viegli saprotamiem iemesliem autors ir spiests noklusēt bēgšanas sīkumus, jo pretējā gadījumā par to varētu bargi ciest viņa bēgšanas pabalstītāji un līdzzinātāji.

Dzīvojot pēc vācu iebrukuma deviņus mēnešus Kurzemē, autoram bijusi izdevība pa šo laiku apstaigāt plašus Kurzemes apgabalus, sākot no Palangas gar Baltijas jūrmalu līdz Liepājai, Ventspilij un Dundagai, kā arī citas lielākas Kurzemes pilsētas un apdzīvotas vietas Lejaskurzemē. Starp citu autors bijis Aizputē, Durbē, Sakās, Kuldīgā, Saldū, Skrundā, Priekulē, Vaiņodē, Jelgavā, Bauskā, Možeikos, Šauļos, Skodā un citur. Laimīga atgadījuma dēļ autoram pa šo laiku bijusi arī izdevība tuvāki iepazīties ar dažiem vācu virsniekiem un kādam oficieram tas bijis pat tuvs mājas draugs.

Bez plašiem novērojumiem, piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem autoram izdevies izvest līdzi arī dažus savus piezīmējumus, kā arī dažus eksemplārus Kurzemē izdotus laikrakstus vācu un latviešu valodā, vācu civilpārvaldes, kara iestāžu un pilsētas valžu drukātus sludinājumus, rīkojumus un paziņojumus. Pieturoties pie šiem materiāliem, kā arī personīgiem novērojumiem un piedzīvojumiem, autors centies attēlot dzīvi un apstākļus Kurzemē tādus, kādi viņi patiesībā ir, neielaižoties nekādos pārspīlējumos ne uz vienu, ne otru pusi. Par nožēlošanu, cik no laikrakstiem redzams, mūsu prese, sevišķi galvas pilsētas laikraksti, šai ziņā daudz nogrēkojuši, pasniegdami gan ar nolūku, gan maldināti, sensacionālas ziņas un tēlodami dzīvi Kurzemē gan pārāk rožaini, gan arī pārāk tumšām krāsām.

Liepājas-Aizputes apriņķu policija 20 gados. 1939.gada raksts

Kurzemes Vārds, 1939.gada 1.jūlijā

Valsts iekšējais miers, kārtība un drošība ir katra pilsoņa goda un sirds lieta. Par šo drošību, kārtību un iekšējo mieru stāv policijas darbinieku saime, kas 1. un 2. jūlijā atskatās uz 20 gadu pastāvēšanas svētkiem. 

PIRMĀ LATVIEŠU POLICIJA LIEPĀJAS APRIŅĶĪ. Liepājas-Aizputes apriņķu policijas darbība sākās no 1918. gada decembra vidus, kad pirmajam Liepājas apriņķa priekšniekam Fricim Tilgalim tika uzdots noorganizēt policiju Liepājas apriņķa pagastos. Pirmā apriņķa priekšnieka darbs nebija viegls. Apriņķa teritorija bija vēl pakļauta okupācijas varai, kura Latvijas valdību, viņas rīkojumus un darbiniekus neatzina un pat vajāja. Tāpat darbiniekiem nebija vajadzīgās prakses policijas lietās, nebija vajadzīgo instrukciju un norādījumu. Trūka arī policijas darbam piemērotu cilvēku ar vajadzīgo izglītību un piedzīvojumiem, jo lielākā daļa ieroču nest spējīgo pilsoņu atradās armijā, vai arī nebija vēl atgriezušies no Krievijas vai gūsta. Analoģisks stāvoklis bija ari pirmajam Aizputes apriņķa priekšniekam Dāvim Miesiņam, kas šī apriņķa policiju vadija līdz 1921. gada 1. septembrim.

Grobiņas demogrāfiskā statistika 1897.gadā

No N.A.Troiņicka "Перепись населения. т.19 Курляндская губерния", 1905.g., Pēterburga

Pilsētas iedzīvotāju skaits (pēc 1897.gada datiem):

1490, kas sastāda 0,96% no visas guberņas pilsētu kopējā iedzīvotāju skaita.

Iedzīvotāji sadalās šādi - 763 vīrieši, 727 sievietes, tostarp 103 cilvēki, kas Grobiņā apmetušies īslaicīgi, kā arī 20 ārvalstu pilsoņi. No kopējā iedzīvotāju skaita lasīt un rakstīt pratēji 74,6% (starp citu, labākais rādītājs starp visām guberņas pilsētām). 

Pēc dzimšanas vietas, Grobiņas iedzīvotāji sadalās šādi - 977 dzimuši Grobiņas apriņķī, 374 dzimuši citviet Kurzemes guberņā, 122 dzimuši citās guberņās, 17 dzimuši ārpus Krievijas impērijas.

Pēc iedzīvotāju kārtas tie sadalās šādi - 38 muižniecības pārstāvji, 641 pilsētnieks, 774 zemnieki, 20 ārvalstu dienestā nodarbinātie, 17 citi.

Par vēlā dzelzs laikmeta sudraba atradumiem Latvijā

R.Šnores raksts izdevumā "Senatne un Māksla", Nr.2, 1938.gada 1.aprīlī.

Pie līdz šim maz izpētītiem Latvijas senvēstures novadiem pieskaitāmi kultūrvēsturiskā un numismatiskā ziņā vērtīgie sudraba atradumi. Šī materiāla zinātniskā apstrādāšana sniedz ļoti interesantus rezultātus, kas palīdz apgaismot un noskaidrot mūsu senvēsturisko laiku saimnieciskās dzīves apstākļus, kultūras sakarus ar citām zemēm, satiksmes ceļus, apgrozībā bijušos maksāšanas līdzekļus resp. naudas veidus u. t. t. Tie var sekmēt arī viena otra līdz šim nenoskaidrota jautājuma vai problēmas tuvināšanu atrisinājumam. Arī šī raksta nolūks ir — pieskarties vienai Latvijas vēstures problēmai un mēģināt to apgaismot, dibinoties uz novērojumiem un savāktā datu materiāla par Latvijā atrasto seno sudrabu.