Deviņi mēneši vācu ieņemtā Kurzemē

Zemāk ievietotais raksts pirmoreiz publicēts 1916.gadā laikrakstā Jaunais Vārds vairākos turpinājumos. Tā autors ir J.Pazare (ļoti iespējams, pseidonīms), un rakstā apskatīta sadzīve un militārā un administratīvā situācija vācu karaspēka 1915.gadā ieņemtajā Kurzemes un Zemgales teritorijā, bet galvenokārt Liepājā un tās apkaimē. Esmu visumā atstājis rakstā izmantoto gramatiku un tajā laikā lietotos vārdus, dažviet pievedot savus paskaidrojumus mazāk zināmiem terminiem. Šajā publikācijā lasītājs var iepazīties ar iedzīvotāju vispārējo noskaņojumu, vāciešiem ienākot, dažādo tautību savstarpējās attiecības un personiskos uzskatus, kas nereti paslēpti vien starp rindiņām. Iepriekš interneta vidē neesmu saskāries ar līdzīgu aprakstu par Liepāju un tās apkārtni Pirmā pasaules kara laikā, arī vecajos laikrakstos publicētu; papildus Liepājas laikrakstos publicētajām ziņām par bombardēšanu (skatīt periodikas sadaļā) un kara laiku visumā, šis apraksts ir unikāls padziļinātai vēstures izpētei. A.S.

----------------------------------------------------------------

Jaunais Vārds, Nr.31-Nr.120 (1916.gada februāris-jūnijs)

Visas tiesības pēc 20.marta 1911.gada likuma patura autors. Pārdrukāšana bez autora atļaujas aizliegta. J.Pazare

Ievadam

Šo rindiņu rakstītājs pēc pirmā vācu iebrukuma, 1915.gada aprīlī, bij spiests palikt Kurzemē, Liepājā un nodzīvoja tur līdz 1916.g. janvārim, kad, pateicoties izdevīgam gadījumam laimējās ar kuģi no Liepājas caur Klaipēdu, Dancigu un Svinemindi [vācu Swinemünde, tagad Świnoujście Polijā] nokļūt Zviedrijas ostas pilsētā Malmē. Diemžēl, aiz viegli saprotamiem iemesliem autors ir spiests noklusēt bēgšanas sīkumus, jo pretējā gadījumā par to varētu bargi ciest viņa bēgšanas pabalstītāji un līdzzinātāji.

Dzīvojot pēc vācu iebrukuma deviņus mēnešus Kurzemē, autoram bijusi izdevība pa šo laiku apstaigāt plašus Kurzemes apgabalus, sākot no Palangas gar Baltijas jūrmalu līdz Liepājai, Ventspilij un Dundagai, kā arī citas lielākas Kurzemes pilsētas un apdzīvotas vietas Lejaskurzemē. Starp citu autors bijis Aizputē, Durbē, Sakās, Kuldīgā, Saldū, Skrundā, Priekulē, Vaiņodē, Jelgavā, Bauskā, Možeikos, Šauļos, Skodā un citur. Laimīga atgadījuma dēļ autoram pa šo laiku bijusi arī izdevība tuvāki iepazīties ar dažiem vācu virsniekiem un kādam oficieram tas bijis pat tuvs mājas draugs.

Bez plašiem novērojumiem, piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem autoram izdevies izvest līdzi arī dažus savus piezīmējumus, kā arī dažus eksemplārus Kurzemē izdotus laikrakstus vācu un latviešu valodā, vācu civilpārvaldes, kara iestāžu un pilsētas valžu drukātus sludinājumus, rīkojumus un paziņojumus. Pieturoties pie šiem materiāliem, kā arī personīgiem novērojumiem un piedzīvojumiem, autors centies attēlot dzīvi un apstākļus Kurzemē tādus, kādi viņi patiesībā ir, neielaižoties nekādos pārspīlējumos ne uz vienu, ne otru pusi. Par nožēlošanu, cik no laikrakstiem redzams, mūsu prese, sevišķi galvas pilsētas laikraksti, šai ziņā daudz nogrēkojuši, pasniegdami gan ar nolūku, gan maldināti, sensacionālas ziņas un tēlodami dzīvi Kurzemē gan pārāk rožaini, gan arī pārāk tumšām krāsām.

Pirmais vācu iebrukums Kurzemē

Ir parasts domāt, ka vācu iebrukums Kurzemē nācis pilnīgi negaidīts un nezināms. Bet patiesībā tas tā nemaz nava. Apstākļu pazinējam jau pagājušā [1915] gada marta mēneša otrā pusē nevarēja būt šaubu, ka vāci Kurzemes jūrmalā gatavojas uz lielām lietām. Sākot no 15.marta vācu flote un gaisa kuģi ir parasti viesi Lejaskurzemes piekrastes apdzīvotājiem. Marta beigās un aprīļa sākumā vācu izlūku darbība vēl vairāk pieņēmās un no Klaipēdas puses jau sāk parādīties arī vācu sauszemes kara spēka izlūku patruļas. Nesnauž arī vietējie vācieši, kuri, nomanīdami, ka "glābējs tuvu", dara visu iespējamo, lai atvieglotu vācu iebrukumu. Tā Lejaskurzemē tai laikā ne vienreiz vien novērots, ka ar gaismas signalizācijas palīdzību vāci naktīs no jūras ievākuši ziņas par mūsu kara spēka kustībām, viņa sastāvu utt. Bija arī gadījumi, kad acu liecinieki apliecināja, ka redzējuši vakara vai rīta krēslās aeroplānus nolaižamies vai paceļamies. Saprotams, ka izmeklēšanā nekad nepierādījās, ka aeroplāns patiesi būtu apzīmētā vietā nolaidies, jo... neesot redzamas pēdas, bet mūsu ļaužu valodas un liecības bij tik neatlaidīgas un noteiktas, ka neticēt tām nebij iespējams. Šie nostāsti par aeroplāniem izskaidrojami, domājams, šādi: kā zināms, aeroplāns var no liela augstuma piepeši nokrist līdz zemei un tik veikli manevrēt, ka uz dažiem acumirkļiem palikt uz vietas gaisā stāvam. Nezinātnieks šādu manevrēšanu, bez šaubām, noturēs par nolaišanos. Bet patiesībā aeroplānam nemaz nav vajadzīgs nolaisties, jo lidmašīnas vadītājs pa šo laiku var saņemt no iedzīvotājiem vajadzīgās ziņas vai izdalīt pavēles, nosviežot kādu zīmīti vai citādi tml. Cik atceros, līdzīgu gadījumu ienaidnieka aeroplāna aizdomīgu manevrēšanu nolaišanās nolūkā atstāstīja no Virgas muižas (netāl no Liepājas) apkartnes pagājušā gada aprīlī, un drīz vien pēc tam sakarā ar to tika arestēts kāds vācu barons, kas atradies aeroplāna manevrēšanas vietas tuvumā.

Ja vietējā augstākā administrācija tomēr pēc vācu iebrukuma Kurzemē izrādījās pārsteigta, tad tas vēl lieku reizi pierāda to, ka viņa nav atradusies savu uzdevumu augstumos. Attēlot sīkāki šīs un citas nebūšanas, nav šī rakstiņa nolūks, bet fakts ir tas, ka saprātīgākā iedzīvotāju daļa jau labu laiku pirms vācu iebrukuma bij pārliecināta, ka Kurzemei vairs ilgam neizbēgt kara briesmām.

Un patiesi ilgi uz tām nebija jāgaida. 16.aprīļa rītā Liepājas iedzīvotāji atmodās atgriezti no ārpasaules. Naktī aizgājis pēdējais vilciens pa Romnu dzelzceļu uz Možeikiem un Rīgu. Dzelzceļa tilts pār Ventas upi uzspridzināts un uz drīzu dzelzceļa satiksmes atjaunošanu nav ko domāt. Tomēr ļaužu drūzma cauru dienu gaida pie Romnu dzelzceļa stacijas. Tā tas turpinājās vairāk dienas. Apķērīgākie cenšas iekļūt Aizputes vilcienā, kurš, protams, nevar uzņemt visus gribētajus. Neatliek nekas cits, kā iet kājām uz Aizputi un Kuldīgu.

Vācu artilēristi pie Liepājas ostas

Valdības un citas sabiedriskās iestādes pēc dzelzceļa satiksmes pārtraukšanas palika pilsētā, bet 20.aprīlī jau visas tās bij projām. Ļaužu drūzmēšanās pa Aizputes dzelzceļu un zemes ceļiem bija ārkārtīga, bet pēc 20.aprīļa ta atslāba, jo uz kara valdes rīkojumu pēc 20.aprīļa neviens vairs netika ielaists pilsētā, kā arī nebij atļauts atstāt pilsētu bez komandiera atļaujas.

Kuriozas lietas notika pa bēgšanas laiku. Piezīmējams, ka visnadzīgākās uz bēgšanu bij turīgākās aprindas (izņemot vācus un ebrejus) un inteliģence. Tā Liepājas pilsētas galvas vietas izpildītājs T.Breikšs jau piecas dienas pirms vācu ienākšanas aizlaidās lapās tieši no pilsētas valdes sēdes. Raksturīgi, ka Breikšs par savu aizbēgšanu nebija ziņojis ne pārējiem pilsētas valdes locekļiem, ne citām iestādēm, bet piepeši pārtraucis pilsētas valdes sēdi, paziņodams citiem valdes locekļiem, ka viņš "aizejot atvaļinājumā". Liepājas Annas draudzes mācītājs V.Sanders pameta neiesvētītus mācības bērnus un vēl dažs labs baptistu un citu sektu draudžu dvēseļu gans savus "brāļus" un ganāmos pulkus.

Pēc policijas aiziešanas uz kara iestāžu rīkojumu tika nodibināta iedzīvotāju milicija, par kuras priekšnieku tika iecelts inženiers Pjaseckis. Miliču pieņemšana tika uzticēta pilsētas valdei, par kuras priekšsēdētāju pēc Breikša aizbēgšanas palika vācietis advokāts V.Melvils, kurš arī parakstīja miliču apliecības un citus dokumentus. Piezīmējams, ka miličos pa lielākai daļai tika pieņemti vācieši un ebreji. Nevar tieši apgalvot, ka milicijas organizētāji ar nolūku liegtos uzņemt citādu tautību personas, bet no atsevišķām personām šāda politika tomēr tika piekopta. Augstākie amati milicijā gan visi bij vāciešu rokās, izņemot inženieri Pjasecki (polis), kurš arī drīz vien atteicās no šī amata. Līdz vācu ienākšanai Liepājā milicijā bij pierakstījušās līdz 900 personas un turpmāka pieņemšana vairs nenotika, kaut gan daudzi jauni cilvēki vēl gribēja, lai viņus uzņem milicijā, jo pilsētā cirkulēja baumas, ka miličus vāci neaiztikšot, bet atļaušot tiem izpildīt savu pienākumu līdz kara beigām. Arī šo rindiņu autors pašā pēdējā brīdī paspēja iestāties miličos. Oficiālā miliču dienesta valoda skaitījās krievu. Visiem miličiem bij ap roku balta lenta ar numuru un uzrakstu krievu valodā - "Либавская городская обывательская стража".

Iedzīvotāju milicijas sadalījās šādi: strašņiki ar baltām lentām, iecirkņu uzraugi - dzeltenām lentām un iecirkņu priekšnieki un viņu palīgi zilām lentām ap roku. Bez tam milicijas priekšnieks (sarkana lenta) un divi viņa palīgi (rozā lentām).

Līdz vācu ienākšanai viena daļa miliči bij apbruņoti revolveriem un citiem ieročiem un viņiem bij jāstāv uz ielām pa 2 līdz 3 cilvēkiem pulciņos 8-12 stundas dienā; kam nebija ieroču, tiem izdalīja sevišķas koka bozes. Kaut gan oficiālā milicijas valoda bij krievu, tomēr pēc policijas aiziešanas milicijā, sevišķi kas zīmējas uz priekšniecību, viscaur runāja vāciski.

Par iedzīvotāju izturēšanos pret miliciju un sagaidāmo ienaidnieka ierašanos, krievu iestādes izdeva sekošus rīkojumus:

Uz ielām izlīmētā sludinājumā Liepājas kara spēka nodaļas priekšnieks ģenerālmajors Bobrinskis un štāba priekšnieks rotmistrs Bolovs pavēl iedzīvotājiem bez pretošanās padoties visiem Liepājas pilsētas iedzīvotāju milicijas likumīgiem rīkojumiem un pavēlēm. Nepaklausīgiem bij piedraudēts sods pēc kara laika likumiem.

Citā sludinājumā iedzīvotāju milicijas priekšnieks inženiers A.S.Pjasetzkis, paziņodams par savu iecelšanu, lūdz iedzīvotājus būt mierīgiem un aukstasinīgiem, nesapulcēties uz ielām, netrokšņot un nenēsāt ieročus, bet pilnīgi uzticēties milicijas apsardzībai.

Pilsētas valde ar sevišķu sludinājumu iedzīvotājiem dara zināmu, ka pēc policijas aiziešanas viņa uzņēmusies izpildīt pēdējās vietu. Uz policijmeistara un kara iestāžu rīkojumu nodibināta iedzīvotāju milicija. Pilsētas iedzīvotāji tiek lūgti padoties milicijas rīkojumiem un pavēlēm, kā arī censties pakalpot milicijai, kad tā izpilda savus pienākumus. Liepājas pilsētas valde cer, ka iedzīvotāji pareizi sapratīs tekošā momenta svarīgo nozīmi un atturēsies no nevēlamiem ekscesiem, kārtības un miera traucējumiem, kā arī palīdzēs apsargāt pilsoņu mantu un īpašumus.

Tālāk pilsētas valde brīdina iedzīvotājus, ka kārtības un miera traucētāji tiks arestēti un sodīti. Sevišķi pilsētas valde brīdina iedzīvotājus no tam, ka katra pretošanās ienaidniekam, kurš varbūt šinīs dienās ienāks pilsētā, var būt ļoti kaitīga ne tikai priekš atsevišķām personām, bet arī vispārībai - šāda rīcība var apdraudēt ik katra pilsoņa dzīvību un mantību, kā arī būt ļoti postīga visai pilsētai.

22.aprīlī Liepājas iedzīvotājiem kļuva zināms, ka kritis ienaidnieka rokās visstiprākais "cietoksnis" Kurzemes jūrmalā - Būtiņi. Būtiņu ciems atrodas pie Papes ezera, netāl no Rucavas, un še mūsu kara spēks aizturēja vācus gandrīz veselu mēnesi. Pat štāba ziņojumos vairākkārt minēts šis ciemats un vācu flote jo bieži to izvēlējās par mērķi saviem lielgabaliem. No mierīgiem ciema iedzīvotājiem pa apšaudīšanās laiku krituši divi un ievainotas 7 personas.

Liepājniekiem šīs dienas bij nomocošas. Nebij skaidrības, kas īsti notiek kara laukā. Ka vāci pirmā uzbrukumā nokļuvuši līdz Jelgavai, to neviens negribēja ticēt. Bet visas zīmes rādīja, ka Liepājai būs jākrīt ienaidnieka rokās. Vācu flote ne dienu ne nakti vairs neatstāja Kurzemes jūrmalu. Liepājas ostas izeju apsargāja trīs kreiseri un mīnu kuģu flotile. Divas traleru brigādes veselu nedēļu nodarbojās ar mīnu zvejošanu. Reizu reizēm vācu kuģi izšāva pa retam šāvienam uz aizdomīgākām vietām piekrastē. Vācu mīnu kuģi ar lielu pārdrošību ložņāja gar Liepājas kara un tirdzniecības ostas vārtiem. Kādreiz divi mīnu kuģi pat mēģināja iekļūt ostā, apejot vārtos nogremdētos tvaikoņus, bet tad mūsu piekrastes baterijas atklāja uz tiem uguni. Skaidri bija redzams, ka uz viena mīnu kuģa notika sprādziens. Mīnu kuģis salīgojās, bet nenogrima un paša spēkiem, kaut gan ļoti lēni, aizgāja jūrā.

Ik rītus taisni plkst. 8 vācu mīnu kuģu un trauleru eskadras atnāca no Klaipēdas un turpināja savu uzdevumu. No plkst. vieniem līdz diviem bij pusdienas pārtraukums un plkst. 6 vakarā eskadras aizgāja jūrā, atstādamas pa nakti tikai sargu kuģus. Reizam trauleri un mīnu kuģi pienāca tik tuvu pie malas, ka neapbruņotām acīm varēja izšķirt cilvēkus. Parasti pēc 6 vakarā uz kara kuģiem atskanēja mūzika. Laiks bij ļoti skaists un lieli ļaužu bari sapulcējās jūrmalā novērot vācu rīcību un paklausīties mūzikā. "Skat, kā vācietis grib pielabināties," - jokoja zobgaļi, - "agrāk mūs apbēra ar šrapneļiem un brisantu granātām, bet tagad grib iesturmēt ar mūziku un dziesmām." Orķestri arvienu spēlēja urrā patriotiskos gabalus un dziesmas un dažs labs "īstais tautietis" patriotiskā sajūsmā jūrmalā klusām dungoja līdzi.

Pilsētā neatlaidīgi cirkulēja baumas, ka vāci ar gaismas signalizāciju sazinās ar savējiem pilsētā un ievāc ziņas par mūsu kara spēku. Kara priekšniecība un policija izdarīja vairākus arestus un kratīšanas. Tā pa divi reizes tika ielenkta jaunā vācu teātra ēka un kāds liels nams Bāriņu ielā, no kurienes, kā stāstīja, ar savādu spoguļu palīdzību dienas laikā dotas sevišķas zīmes vācu lidotājiem.

Kaut gan pēdējās dienās ne vācu flote, ne gaisa kuģi neapšaudīja pilsētu un nemeta bumbas, tomēr iedzīvotāju vairākuma gara stāvoklis ļoti nospiests. Vietējie laikraksti "Liepājas Atbalss" un "Liepājas Dienas Avīze", kuri iznāca līdz pat vācu ienākšanas dienai (24.aprīlim), gan drošina iedzīvotājus, ka ienaidnieks nav tuvumā, bet neviens tam netic, vēl jo vairāk tamdēļ, ka paši pieminēto laikrakstu vadītāji jau iepriekš paspējuši aizvākties drošībā.

Uz Siena tirgus jau vairāk dienas no vietas stāvēja vairāk desmit kurzemnieku ores ar baltiem audeklu jumtiem. Tie bij pirmie bēgļi - zemnieki no Rucavas apkārtnes. Turpat uz tirgus laukuma atradās arī vairāk pulciņi bēgļu lopu. Daži bēgļi šādi nodzīvoja 3 līdz 5 dienas, jo bēgt ārā no pilsētas neatļāva kara iestādes, tāpat arī atgriezties caur Pērkoni uz piederības vietām.

23.aprīlī dabūjām redzēt pirmo vācieti - gūstekni, ko saņēmuši mūsu izlūki aiz Nīcas. Tai pašā dienā līdz ar mūsu zaldātiem ierodas Liepājā vairāki nīcenieki-bēgļi, starp tiem arī Nīcas ārsts Gūža, par kuru latviešu laikrakstos bij rakstīts, ka viņš vācu nošauts vai pakārts. Pilsētnieki bariem apstāj nīceniekus un tos sīki izprašņā, jo starp tiem ir arī tādi, kuru mājās vācu izlūku patruļas gulējušas pa nakti. Visi apgalvo, ka vāci iedzīvotājiem nekā ļauna neesot darījuši un pat maksājuši par visiem produktiem. Tas daudz maz apmierina uztrauktos prātus, bet tomēr visu acīs lasāms uztraukums un nemiers - ko nesīs mums nākamā diena.

Liepājas ieņemšana

Tas notika [1915.gada] 24.aprīlī, kad vācu kara spēks ienāca Liepājā, un, var teikt, iedzīvotājiem pilnīgi negaidot. Vēl 24.aprīļa rītā neviens liepājnieks ne domāt nedomāja, ka vakarā pilsēta atradīsies vācu rokās. Sajukusē dzīve sāka daudz maz nokārtoties, uztrauktie prāti nomierināties. Kara troksnis neaizsniedza liepājniekus, tik naktīs pie apvāršņa malas, uz robežas pusi, varēja redzēt ugunsgrēka atspīdumu. Vienīgā pazīme, ka ienaidnieks tuvojas, bij tā, ka ugunsgrēku atspīdumi katru nakti bij novērojami tuvāk un 24.aprīļa rītā liepājnieki redzēja, ka pus versti atstatās Pērkones un Saules muižas pārvērtušās par kūpošām pelnu kaudzēm.

Pērkones muiža atrodas jūrmalā, starp Liepājas ezeru un jūru, un tieši ap šo muižiņu atradās stiprākie mūsu apcietinājumi. Viss muižas parks jau iepriekšējās dienās tika izcirsts, kā arī visi koki ceļmalās apzāģēti, lai brīvētu ceļu artilērijas un flinšu lodēm. Tieši muižiņai blakus atrodas stiprākais forts ar cementa velvēm un diezgan stipri zemes apcietinājumi, kuros ļoti labi varēja paslēpties no artilērijas uguns. Bet Pērkones muižiņa, kā daudz citas viņai līdzīgas, piederēja vācietim Freijam, kurš uz kara valdes rīkojumu divi dienas pirms vācu ienākšanas tika arestēts par aizdomīgu izturēšanos. Diemžēl, vēl līdz pat šim nav noskaidrots jautājums, kādā ceļā taisni vācietis ieguvis zemes īpašumu tieši blakām labākām un stiprākām apcietinātām vietām, bet ļaudis melš, ka arī šai gadījumā esot darīšana ar zināmu sistēmu, pēc kuras apcietinātās vietas un punktus Krievijā ierobežo vācu zemes īpašnieku, fabrikantu, rūpnieku un citu "mierīgu" veikalnieku dzelzs riņķis.

Arī "Saules" muižas īpašnieks Otaņķis tika tai pašā laikā arestēts, bet drīz vien viņu atsvabināja. "Saules" muiža atrodas starp Grobiņu un Liepāju, pie Grobiņas šosejas, kur bij ierīkoti apcietinājumi, kas aizsargā pilsētu no ziemeļiem. Vēl 24.aprīļa rītā kara priekšniecība uzdeva pilsētas valdei sagatavot vairāk simtu strādniekus apcietinājumu darbiem, bet tā kā vajadzīgais skaits labprātīgi nepieteicās, dažam labam bij jāiet piespiedu kārtā. Pilsētā izplatījās vēsts, ka vāci pie Možeikiem sakauti (ka vāci pirmā uzbrukumā nonākuši līdz Jelgavai, tas liepājniekiem tad nebija zināms) un bēg atpakaļ uz Klaipēdu. Abi latviešu laikraksti - "Liepājas Atbalss" un "Liepājas Dienas Avīze", kuri tai dienā iznāca, apgalvoja, ka ienaidnieks neesot tuvumā un Liepāja esot gandrīz vai neieņemama.

Ap pulkst. 10 no rīta jūrā parādījās prāva flote, no  7 kreiseriem, vairāk kā 30 mīnu kuģiem un vairākiem tirdzniecības tvaikoņiem, kas pilnā gaitā pagāja garām Liepājai, ieturēdama kursu uz ziemeļiem. Liepājas tuvumā palika tikai daži sargu kuģi, kas apsargāja ostas izeju. Ap 12-tiem daži ienaidnieka kreiseri un mīnu kuģi atgriezās atpakaļ un uzsāka kreisēt kara ostas vārtu priekšā. No dienvidiem pienāca vēl trīs kreiseri un vairāki mīnu kuģi. Kreiseri apstājās iepretīm pilsētas apstādījumiem un izšāva vairāk 10 šāvienus uz Pērkones un Kūrmājas apcietinājumiem. Tā bij uztraucoša pazīme. Pilsētā jau dienu iepriekš cirkulēja neatlaidīgas baumas, ka vāci šodien, plkst. 6 vakarā, ienākšot pilsētā. Tagad tām pievienojās vēl citas - ka vāci nodomājuši atriebt par savu sakaušanu pie Možeikiem un Šauļiem un sagraušot no jūras pilsētu. Un patiesi, ap pulkst. 2 vāci no jauna atklāja diezgan stipru artilērijas uguni pret Pērkones un Kūrmājas apcietinājumiem un kara ostu. Visas minētās vietas tika apšaudītas krusta ugunīm un bombardēšanā piedalījās 7 kreiseri un ap 10 mīnu kuģu. Lai gan uz pilsētu no sākuma netika raidīts neviens šāviens, tomēr iedzīvotāji ārkārtīgi uztraucās, jo vāci ne domāt nedomāja par aizvākšanos, bet gan vēl arvien vairāk pastiprināja uguni. Apšaudīšana ilga ap pusotras stundas bez pārtraukuma. Daži kara kuģi atradās ļoti tuvu pilsētai (ap 3 verstis) un lodes krita tieši blakām pilsētai. Iespaids bij drausmīgs. Ielas palika tukšas. Iepriekšējo piedzīvojumu iebaidīti iedzīvotāji salīda pagrabos un paslēpās stiprākos mūra namos. Šo rindiņu rakstītājs, gribēdams noskatīties kaujā, uzkāpa uz kāda liela 4 stāvu nama bēniņiem, virs kura plivinājās kādas neitrālas valsts flaga. No šejienes ar tālskati ļoti labi varēja pārredzēt jūru un visu sauszemes kaujas lauku - Pērkones un Kūrmājas apcietinājumus.

Pēc vienas un trīs ceturtdaļstundas ilgas bombardēšanas vāci mitējās šaut, jo mūsu baterijas, baidīdamās atklāt savu paslēptuvi, neatbildēja. Tagad vācu mīnu kuģi no vairāk pusēm lēni un uzmanīgi sāka tuvoties Pērkones un Kūrmājas apcietinājumiem, lai vajadzības gadījumā pabalstītu vācu sauszemes kara spēku un no sāniem apšaudītu ložmetējiem mūsējo ķēdi. (Pēc sagūstīta un mūsu oficiera nostāsta, vācu mīnu kuģi uzstādījuši mastos bruņotus ložmetējus un tas apstāklis viņiem nācis lielā mērā par labu.)

Ar tālskati no jumta jau var redzēt, ka gar jūrmalu tuvojas vācu pulki. Flinšu šāviena atstatumā no Pērkones apcietinājumiem tie izklīst ķēdē un slēpdamies aiz kāpām un pauguriem, dodas uz priekšu. Drīz vien sāk atskanēt flinšu zalves un vēlāk viņām pievienojas arī ložmetēju tarkšķis. Mūsu lauku baterija, kas atradās Pērkones apcietinājumos, veikli pārmaina savas pozīcijas un novietojas Ganību ielas galā uz pļavām, kur viņu no jūras nevar novērot un arī atklāj uguni uz vācu kolonnām. Saniknota par mūsu pretestību, vācu flote no jauna uzsāk nikni apšaudīt Pērkones apcietinājumus, kur domājās esam mūsu bateriju, bet uzbrūkošās sauszemes kolonnas ierokas kāpās. Ložmetēji strādā abās pusēs bez apstājas un nepārtraukti atskan flinšu zalves. Beidzot vācu mīnu kuģi pienākuši tik tuvu un jūras artilērija atklāj tik stipru uguni, ka mūsu priekšējās nodaļas spiestas atkāpties.

Metās jau krēsla. Vāci, virzīdamies gar jūrmalu uz priekšu, ar raķetēm un gaismas signalizāciju apzīmē savu atrašanās vietu, lai viņu flote un artilērija otrpus Liepājas ezera neapšaudītu savējos.

Nav taisnība presē izplatītām baumām, ka mūsu kara spēkam atkāpjoties no Liepājas, iedzīvotāji to pavadījuši ar izsmieklu un zaimiem. Šo rindiņu rakstītājs pavadīja mūsu kara spēku pa visu Vecliepāju no Bārenbuša kapiem līdz tiltam (vācu un ebreju visvairāk apdzīvotākā pilsētas daļa), bet nekur nemanīja iedzīvotāju necienīgu izturēšanos pret kara spēku. Tāpat arī liepājniekiem nebij zināms neviens gadījums, kur tas būtu noticis.

Pa tam caur pilsētu izbrauc arī vācu parlamentāri - divi oficieri aizsietām acīm, viena mūsu oficiera, miliča un kāda pilsētas valdes ierēdņa pavadībā. Viņi dodas uz štābu, uzsākt sarunas par pilsētas atdošanu. Pēc pus stundas parlamentāri aizbrauc atpakaļ un cik dzirdams, sarunām neesot bijuši nekādi panākumi. Laiks jau pilnīgi tumšs. Miliči apstaigā ielas un uzaicina privātus cilvēkus nerādīties uz ielām, jo domāja, ka pilsētā varētu notikt ielu cīņas. Piepeši atskan vairāki apdullinoši sprādzieni - tur mūsējie uzspridzina dzelzceļa tiltu pār ostu. Pēc dažām minūtēm atkal tādi pat sprādzieni kara ostā un citur. Preču stacijā aizdedzināti lopbarības krājumi deg spožās liesmās, apgaismodami plašu apkārtni. Piepeši gaisā atskan it kā žēla svilpšana un tai seko sprādziens. Tās vācu baterijas - no Grobiņas apšauda mūsējo atkāpšanos. Izrādās, ka parlamentāri nav panākuši pilnīgu vienošanos. Līdz ar to šīs pilsētas daļas pārvaldība nodota pilsētas valdes un iedzīvotāju milicijas zināšanā. No pilsētas valdes un milicijas izbrauc vāciem pretīm uz Pērkoni parlamentieri, kurus vāci patura pie sevis un sūta trīs savus oficierus uz pilsētas valdi vest sarunas. Šo rindiņu rakstītājs kā milicis atradās uz ielas un sastapa pirmo reizi vācu oficierus uz Siena tirgus. Oficieri ļoti laipni apprasījās, kur atrodas pilsētas valde un uzaicināja viņu kāpt zirgam mugurā, lai pavadītu oficierus uz pilsētas valdi. Pēc īsas sarunas ar pilsētas galvas vietas izpildītāju V.Melvili, oficieri paziņo, ka pagaidām uzskatot pilsētas valdi par arestētiem (pilsētas valdes telpās tai brīdī atradās V.Melvils, Demme un A.Kuršinskis), piedraudot, ka ja uz vācu kara spēku, ienākot pilsētā, tikšot slepeni šauts, tad viņi par to atbildēšot ar savu dzīvību. Miličiem tika pavēlēts nelaist nevienu privātpersonu uz ielas un katram Vecliepājā sastaptam zaldātam pateikt, ka piedraudot ar nāves sodu, komandants pavēlējis tūlīt ierasties pilsētas valdē un atdot savus ieročus.

Piezīmējams, ka vāci arī pēc Vecliepājas atdošanas vēl raidīja no Grobiņas dažus šāvienus uz dzelzceļa tiltu pār ostu, no kurienes daži krita arī Vecliepājas daļā, kuru, pēc vienošanās ar miliciju un pilsētas valdi, vāci apsolīja neapšaudīt. Daži šāvieni pat bij krituši Kaļķu un Ķieģeļu ielās, kur nogalinātas divas sievietes.

Ap plkst. 10 vakarā pilsētā ienāca pirmā rota vācu kājnieku - prūši - un apstājās pie pilsētas valdes. Visi viņi bija krietni iedzēruši, daži pat aiz noguruma un reibuma nespēja uz kājām nostāvēt. Pret miliciju izturējās augstmanīgi un lielīgi, kaut gan nekādi starpgadījumi un nesaskaņas neradās. Ap plkst. 12 naktī ienākušos vācu zaldātus ievietoja kazarmās. Vācu oficieri gan vēl bij mēģinājuši uzsākt sarunas arī par Jaunliepājas atdošanu, bet bez panākumiem. Milicijai pavēlēts būt visu nakti kājās. Iedzīvotāji salīduši pagrabos un citās slēptuvēs un pavada nakti drausmīgā neziņā.

Otrā dienā, 25.aprīlī, agri no rīta vācu kuģu un sauszemes artilērija no jauna uzsāka apšaudīt kara ostu un ziemeļu apcietinājumus. Ielas vēl cilvēku tukšas, staigā tikai miliču patruļas un vācu zaldātu nodaļas. Pie pontona tilta, kurš mūsējiem atkāpjoties tika izgriezts, piejāj piedzēries vācu hauptmanis ar dažiem desmit zaldātiem un revolveri rokā turēdams, pavēl tuvumā esošiem miličiem iegriezt tiltu. Oficiera izturēšanās ir ārkārtīgi bramanīga. Viņš skrej no viena miliča pie otra, pastāvīgi draudē ar revolveri un lamā krievus. Daži miliči arī stājas pie tilta iegriešanas, bet pēc aprunājas un solas iet pēc palīga spēkiem, lai tā tiktu vaļā no uzbāzīgā oficiera. Beidzot ieradās arī milicijas priekšnieka palīgs un pārpratumu nokārtoja. Oficieris nu paliek ļoti laipns un vaļsirdīgi sāk izklāstīt savu pagātni. Pirms kara viņš esot dzīvojis gadus trīs Liepājā, kā bārdskuvja palīgs, esot bijis arī Rīgā un Jelgavā. Vai tiešām neviens no klātesošiem viņa nepazīstot? Izrādās, ka kāds milicis pazīst gan, - esot apcirpis viņam kādreiz matus.

Nav tiesa presē izplatītām baumām, ka Liepājā uz Ūliha ielas un pie Bārenbuša kapiem notikušas ielu cīņas. Arī no vācu jūras un sauszemes artilērijas Liepāja pie ieņemšanas maz cietusi. Vāci, kā likās, ar nolūku atturējās no pilsētas apšaudīšanas. Tie niecīgie bojājumi, kas nodarīti pie Liepājas ieņemšanas, ir nieks, salīdzinot ar tiem bojājumiem un upuriem, ko vācu flote un gaisa kuģi nodarīja 4.novembra 1914.gadā un 15.marta 1915.gadā bombardēšanā. Tā Vecliepājā tieši pilsētā iekrita tikai 4-5 granātas Ķieģeļu un Kaļķu ielās, kuras atrodas dzelzceļa tilta tuvumā. Ķieģeļu ielā no granātas sagrauts kāda nama gals un pagalmā izrauts koks ar visām saknēm. Turpat no kādas granātas nogalinātas divas sievietes un ievainotas 3 citas personas.

Bez tam vēl vāci bombardēja arī Kūrmājas apcietinājumus un apšaudīja bāku. Bāku ķērušas divas granātas un netāl no bākas dažas lodes ķērušas eļļas fabriku. Neviens cits nams Vecliepājā pie pilsētas ieņemšanas nav bojāts, ne nodarīti kādi citi zaudējumi.

Jaunliepājas vācu artilērija 24.aprīļa vakarā un 25.aprīļa rītā apšaudīja Aleksandra ielu un Grobiņas šoseju, domādami, ka mūsu kara pulki pa šejieni atkāpušies. Pie dzelzceļa tilta pār ostu nokritušas abās pusēs kanālim līdz 20 granātu, nenodarīdamas nekādus bojajumus. Tāpat dažas granātas nokritušas preču stacijā. Jaunliepājas parkā divas granātas eksplodējušas tieši mūzikas kapelē un vēl pāris vietā nogāzti daži koki. Aleksandra ielas ostas gals nav nemaz cietis, bet ap 31.numuru jau nokritušas dažas granātas kāda nama sētā, kur sagrauts kāds vecs šķūnis. Tai vietā, kur beidzas pilsētas parks, granātas kritušas daudz biežāki un sākot no šīs vietas līdz pat Grobiņas šosejai nav atrodams gandrīz neviens nams bez bojāmjumiem. Tomēr jāatzīst, ka bojājumi ir niecīgi, jo vāci šo vietu ir apšaudījuši šrapneļiem, kuri eksplodējuši gaisā un tikai bumbu šķembeles ķērušas namus. Kādus 4-5 namus ir ķērušas arī veselas lodes, be arī tiem nodarītie zaudējumi ir niecīgi, jo, cik redzams, vāci šāvuši mazā kalibra lielgabaliem. Aleksandra ielā no vācu artilērijas nogalināta viena un ievainotas 2 personas, no kurām viena pilsētas slimnīcā nomira.

Grobiņas šoseju vāci apšaudījuši līdz sastavai [muitas namam], kas redzams no apskrambātiem kokiem un vietu vietām šosejā izrautām bedrēm. Cita zaudējuma arī še nav nodarīts.

Pie sastavas šosejas malā aprakts kāds mūsu kritušais kareivis. Viņu še apglabājuši vāci otrā dienā pēc Liepājas ieņemšanas. Kapa vieta bij apzīmēta ar baltu koka krustu un visu vasaru uzkoptā ar puķēm appušķotā kapu kopiņa liecina, ka liepājnieki nav aizmirsuši tos, kas līdz pēdējai iespējamībai aizstāvot viņus atdevuši savu dzīvību.

Vācu artilērija apšaudīja arī ceļus uz kara ostu un apkārtni. Dažas lodes kritušas jau Lazareva ielas galā, bet še nekādi bojājumi nav nodarīti. Tāpat ļoti maz cietuši no pēdējās bombardēšanas kara ostas nami un citas ēkas. Katedrāles tuvumā eksplodējušas brisanta granātas, bet pate katedrāle palikusi neaizskarta, tikai dažiem logiem izbiruši stikli.

Atkāpšanās uz Grobiņu, Durbi un Aizputi jau bija nogriezta. Aizputē vāci ienākuši dienu agrāk, kā Liepājā. Tamdēļ Liepājā palikušajiem neatlika nekas cits, kā atkāpties gar jūrmalu uz Saraikām, Medzu, Vērgali un Saku.

Krievu uzspridzinātais Karostas tilts, 1915

Iedzīvotāju satikšanās ar vāciem

Nakti no 24. uz 25.aprīli liepājnieki pavadīja lielā uztraukumā. Nezin, kā bij radušās valodas, ka Jaunliepāju un kara ostu mūsējie labprāt neatdos un sagaidāma nopietna cīņa. Pasaku bābas jau zināja sīki pastāstīt, ka milzu kara spēks pa nakti esot apcietinājies ostas kanāla malā Jaunliepājā un vāci otrā pusē - Vecliepājā. Pat stāstīja, ka vāci nogaidot tikai dienu un tad dzīšot mierīgos iedzīvotājus pār tiltu pa priekšu uz Jaunliepāju un šādi aiz iedzīvotājiem slēpdamies bez lieliem zaudējumiem ielauzīšoties Jaunliepājā. Tamdēļ Vecliepājas iedzīvotāji otrā dienā baidījās iziet uz ielas. Bet bažas izrādījās veltas. Mūsu kara spēks jau nakti bij atstājis ne tikai Jaunliepāju, bet arī kara ostu.

Vācu zaldāti pilsētā vēl bija ļoti maz - apmēram divas rotas. Uz ielām dežurē vienīgi miliči. No tuvākas satiksmes ar vācu zaldātiem iedzīvotāji izvairās. Ja uz ielas nāk pretīm vācu zaldāts - visi jau pa gabalu griež tam ceļu un daudzi pat pamanās pāriet ielai otrā pusē. Mūsējos gūstekņus pavada sirsnīgi. Uz Siena tirgus viņiem izgadās ilgāki pastāvēt. Iedzīvotāji bagātīgi tos apgādā gan ēdamām vielām, gan ar naudu. Starp gūstekņiem ir arī latvieši, kuriem Liepājā piederīgi. Sargi atļauj iedzīvotājiem sarunāties ar gūstekņiem un pastāsta, ka viņus vēl šodien sūtīšot tālāk uz Klaipēdu.

Kā no vēlākiem vācu sludinājumiem redzams, 24.aprīļa vakarā vācu kara spēks ienācis Liepājā majora Kluka vadībā. Tūliņ vāci nodibināja kara komandantūru, par kuras priekšnieku tika iecelts oberleitnants Knobelsdorfs, bet pēc pāris dienām viņa vietā tika iecelts majors fon Alefelds un par viņa palīgiem placmajors Filips un adjutants Knieps.

Komandantūra vispirms atradās Petrogradas viesnīcā, kuru vāci tūliņ pēc ienākšanas pārdēvēja par "Hotel Petersburg". Ļaudis gan melš, ka šo ceremoniju izdarījuši uz savu galvu vietējie vācieši, pat ebrejam, kas pārkrāsojis viesnīcas nosaukumu, samaksājis kāds vietējais vācu patriots. Trešā dienā komandantūru pārcēla uz valsts banku, blakām Petrogradas viesnīcai, kur viņa vēl tagad atrodas.

Vācu zaldātu izturēšanās pirmās dienās pēc Liepājas ieņemšanas bij ļoti uzkrītoša. Likās, ka pilsētā nebij ienākuši vis uzvarētāji, bet cilvēki, kuri daudz pateicības parādā liepājniekiem. Ja kādam zaldātam vai pat oficierim uz ielas gadījās sastapt kādu dāmu, tie ar īstu kavaliera veiklību pagrieza tai ceļu. Un, pasarg Dievs, ja kāds nejauši nepaspēja laikā pagriezt ceļu! Tad tūliņ sekoja vesela virkne atvainošanās vārdu un komplimentu.

Kā vēlāk izrādījās, šī ārkārtīgā cienība pret liepājniekiem vācu zaldātiem tikusi iedvesta "no augšienes", jo viss lielais vairums viņi nemaz nezināja, ka Liepāja ir latviešu pilsēta, ka vairums iedzīvotāju viņā latviešu. Vācu zaldāti pat nezināja, ka uz pasaules dzīvo arī kāda latviešu tauta, kurai ar vāciem vienīgi tik daudz kopējs, kā ticība un burti, bet ,kuri neieredz vācus un visu, kas vācisks. Vācu zaldāti ar lielu izbrīnēšanos vēlāk noklausījās, kad viņiem stāstīja, ka Liepājā vācu ir tikai 15 procenti no visiem iedzīvotājiem, jo viņiem stāstīts, ka Liepāja esot īsti vāciska pilsēta un viņiem ar lielāko godbijību pavēlēts izturēties pret Liepājas iedzīvotājiem, kas nesuši lielus upurus uz patriotisma altāra un daudz cietuši no krievu "barbarisma".

Jāpiezīmē, ka ne tikai vācu zaldāti, bet arī laba tiesa vācu laikrakstu bij ļoti maldīgos ieskatos par Kurzemi un jo sevišķi par latviešiem, bet par to citā vietā plašāk.

Vācu kareivji Liepājā, 1915*

Jau tūlīt otrā dienā pēc ienākšanas Liepājā vāci uzstādīja uz ugunsdzēsēju laukuma iegūtās trofejas - 3 vecus ložmetējus; uz viena pat bij uzrakstīts krievu valodā: "Dmitrijew". Blakām šiem veciem ložmetējiem vāci nostādīja 10 savējos, lai ar to it kā rādītu iedzīvotājiem, cik daudz viņu ložmetēji pārāki. Pēc vācu laikrakstu ziņām, viņi ieguvuši Liepājā 12 lielgabalus, 4 ložmetējus un 1200 gūstekņus, bet pēc pilnīgi drošām ziņām tik daudz lielgabalu pavisam Liepājas garnizonam nemaz nav bijuši un, saprotams, vāci tad arī nevarēja tos iegūt. Mūsu kara spēkam atņemtos lielgabalus vāci arī nevienam nerādīja un tamdēļ jādomā, ka ne bez pamata ir ļaužu nostāsti, ka vāci šai skaitā ieskaitījuši arī visus tos koka lielgabalus, kurus mūsējie izlika kara ostā un Pērkones apcietinājumos ienaidnieka lidotāju maldināšanas nolūkā.

Neskatoties uz to, ka vācu izturēšanās pret iedzīvotājiem pirmā laikā bij ļoti džentlmena, viss lielais vairums liepājnieku uzņēma tos ļoti vēsi.

Maza piezīme: Man nācis rokās kāds "Dzimtenes Vēstneša" numurs, kurā visi latviešu laikraksti, izņemot pašu "Dzimtenes Vēstnesi" un "Rīgas Avīzi" nozākāti par vācu kalpiem vienīgi tamdēļ, ka šie laikraksti rakstot, ka vācu izturēšanās pret mierīgiem iedzīvotājiem Kurzemē no sākuma bijusi korekta. Arī man jāapliecina, ka par vācu zaldātu izturēšanos pirmajā laikā neviens nevarēja žēloties. Kāda bij vācu izturēšanās vēlāk, to lasītāji redzēs no šī rakstiņa turpinājuma.

Tāpat, cik novērojams, mūsu presē ņem pārvaru tas princips - vārdos visādi nolikt pretinieku un novērtēt viņu pārāk zemu. Mēs šim uzskatam nevaram piekrist un arī šai ziņā gribam rādīt lietas tādas, kādas viņas patiesībā ir, neskatoties uz to, ka dažam labam, varbūt, būs nepatīkami dzirdēt, ka arī pretinieku var savā ziņā uzslavēt un atzīt viņa pārākumu. Un atzīstot savas vājās puses, un novērtējot pretinieku pēc viņa patiesām spējām, ir daudz vairāk panākts, nekā nemitīgi kladzinot, ka vāci mirst badā, ka viņiem trūkst zaldātu, ieroču, munīcijas utt. Bet lasītājus mēs lūgsim mazliet paciesties - nāks reize, kad arī mēs apskatīsim ienaidnieka vājās puses un viņa patiesos trūkumus, kuru ienaidniekam sevišķi pēdejā laikā arī nava mazums.

Otrā un trešā dienā pēc Liepājas ieņemšanas pa Grobiņas šoseju plūda iekšā garu garās vācu vezumnieku rindas. Visi laukumi, visas iebraucamās vietas un sētas bij pārpildītas kara transportiem. Arī kājnieki arvien vairāk saradās pilsētā, tā ka drīz vien bij pārpildītas ne tikai kazarmas, bet arī skolas, biedrību un izrīkojumu zāles un pat daudzi privāti nami.

Ir parasts domāt, ka vāci iebrukuši Kurzemē ar ļoti maziem spēkiem un it kā vācu nodomos nemaz neesot bijis nopietni ieņemt Kurzemi, ka Kurzeme esot pārdota utt. Tiesa, nav noliedzams, ka Kurzemes augstākā administrācija (un ne Kurzemes vien!) ir pielaidusi nepiedodamas kļūdas, bet nenoliedzams ir arī tas fakts, ka vāci iebruka Kurzemē ar pirmās šķiras spēkiem, kas bij apgādāti uz labāko. Ar cik lieliem spēkiem vāci pirmo reizi iebruka Kurzemē, nav tieši nosakāms, be nav ne mazāko šaubu, ka viņi bij 2 un varbūt pat trīs reiz pārāki par mūsu armiju, kas operēja Kurzemes frontē.

Pirmie vācu armijas spēki ierodas Liepājā, 1915*

Jaun no paša sākuma Liepājas vācu garnizonā bij visādu šķiru kareivji: kājnieki, jātnieki, artilērija un arī jūras matrožu rotas, kas piekomandēti sauszemes spēkiem.

Vezumos vāci pavasarī lietoja zirgus, kādus liepājnieki vēl savā mūžā nebija redzējuši - kā lokomotīves - jokoja zemnieki. Pēc pašu vācu nostāstiem, tie esot Beļģijā rekvizētie zirgi. Iejūgi un viss cits tāds, ka labāku nevar vēlēties. Tas pats sakāms arī par zaldātu apģērbu un citām lietām. Zaldāti visi no izskata labi uzturējušies. Liepājnieki acis vien ieplēta, kad sāka novērot, ka vācu zaldāti ēd maizi, gaļu, sviestu, sierus, zaftes un citus gardumus, cik patīkas, jo mūsu laikraksti līdz tam bij paziņojuši, ka vācu armijai neesot vairs ko ēst un zaldāti esot noplīsuši un noputējuši uz pēdējo. Nu tie savām acīm redzēja vācu armiju un daudzi pat negribēja ticēt, ka vāciem visa kā patiešām pietiek. Rodas pat nostāsti, ka vāci ar nolūku izlasījuši dažus tūkstošus labākos zaldātus, apģērbuši un apgādājuši uz labāko un nosūtījuši uz Liepāju, lai palielītos ar tiem.

Ir tiesa, vāci ienākot Liepājā gribēja arī pret iedzīvotājiem palielīties un visādi centās demonstrēt savu pārspēku un bagātību. Lielgabali un ložmetēji pirmajās dienās tika vadāti no viena gala pilsētai uz otru. Te tos uz dažām stundām nostādīja uz ugunsdzēsēju laukuma Vecliepājā, tad atkal aizveda ostmalā uz Zāģera laukuma un otrā dienā šie paši lielgabali bij nostādīti uz Annas tirgus laukuma, pie Aizputes dzelzceļa stacijas un atkal atvesti uz Vecliepāju. Dažreiz vakaros tos izveda ārā no pilsētas uz Pērkones pusi, lai rītā no jauna tos vadātu pa pilsētu. Bet nenoliedzams ir arī tas, ka vāciem tai laikā patiesi bij ar ko lepoties. Bet laiki mainās un līdz ar viņiem aizgāja vācu godība. Pēc deviņu mēnešu nodzīvošanas Kurzemē maz kā vairs atlicies no vācu armijas varenības un godības. Kurzeme aprija staltos beļģiešu zirgus, Kurzemes ceļi sagrauza vācu vagoniem līdzīgos transporta ratus. Pret Ventas, Lielupes un Daugavas krastiem sašķīda vācu lielmanības un augstprātības gars. Bet par to plašāki citā reizē. Tagad vēl pievedīsim dažus vācu valdības rīkojumus, kurus tā izdeva tūliņ pēc ienākšanas Liepājā.

Pirmie vācu rīkojumi

Pirmais vācu valdības sludinājums iedzīvotājiem ir ļoti raksturisks. Viņs tika publicēts vienīgi latviešu valodā un vārdu pa vārdam skan šādi:

"Liepājas komandantūra ar šo paziņo, ka tirgošanās uz Liepājas tirgiem var notikt bez kādiem šķēršļiem. Preču pievešana uz tirgiem no laukiem un pilsētām ir brīva; sevišķa atļauja iebraukšanai nav vajadzīga. Preces var pārdot pret tūlītēju samaksu skaidrā naudā, kā privātpersonām, tā kara spēkam. Iedzīvotāji tiek uzaicināti ievest savus ražojumus uz tirgiem.

Liepājas pilsētas komandants, oberstleitnants fon Knobelsdorf.

Liepājā, 9.maijā (26.aprīlī) 1915.g."

Šis sludinājums no sākuma tika izlikts uz visiem ceļiem uz Pērkones un Grobiņas pusi, kā arī Liepājā uz ielu stūriem, bet vēlāk to daudzās vietās noplēsa, jo vietējie vācu patrioti jutušies apvainoti, ka vācu kara valde parādījusi latviešu valodai tādu "godu", nodrukādama pirmo sludinājumu vienīgi latviešu valodā.

Piezīmējams, ka pirmie vāci, kas ienāca Liepājā, bija visvairāk sakši un bavārieši un arī prūši, pie kam pēdējie visvairāk bij berlīnieši. Tāpat arī šo kara pulku virsnieki bij cilvēki, kuriem sveši šejienes vācu šovinisms un uzpūtība. Uz šī pamata starp vācu virsniekiem un šejienes "dubultpavalstniekiem" no sākuma radās vairākas nesaskaņas, no kurām vispirmā bij tikko pieminētais gadījums ar latviešu valodā drukāto sludinājumu.

Mēneša datums šai sludinājumā atzīmēts pēc vecā un jaunā kalendāra, bet vēlākiem sludinājumiem vienīgi pēc jaunā kalendāra.

Nākošais sludinājums tika izdots 10.maijā (pēc jaunā stila) no ģenerālleitnanta un gubernatora fon Pappritza (vēlāk mūsu kazaku nodaļas sagūstīts). Šis sludinājums bij drukāts vācu, latviešu un krievu valodās un skan šādi:

"Paziņojums

Katrs Liepājas cietokšņa (?) iedzīvotājs lai turpina savu darbību kā miera laikā. Vācu kara spēks viņu šai darbībā netraucēs. Ikviena pienākums ir bez ierunas izpildīt gubernatora un komandantūras rīkojumus. Pastāvošie likumi un nosacījumi paliek spēkā līdz turpmākam rīkojumam.

1) Krievijas ķeizariskās valdības vietā tiek ievesta vācu kara pārvalde.

2) Pilsētā palikušie pilsētas valdes locekļi, pilsētas izpildu komisijas priekšsēdētāji un biržas komitejas priekšsēdētājs paliek savos amatos. Es atstāju sev tiesību iecelt pēc vajadzības vēl citus locekļus.

3) Ikkatra rīcība, kas vērsta pret vācu kara spēku un viņa sabiedrotiem jeb Vācijas valsts interesēm, tiek sodīta ar nāvi. Sevišķi tiek brīdināts no spionāžas [spiegošanas] mēģinājumiem.

4) Kara izlūkiem un patruļām jāpaklausa bez ierunas. Nepaklausības gadījumā pēdējie tūliņ lieto ieročus. Tāpat jāpaklausa pilsētas sargiem, kuri ir iecelti, lai palīdzētu patruļām un kurus var pazīt no lentas uz rokas. Personām, kuras labprātīgi iestājušās pilsētas sargos, jāpaliek arī uz priekšu viņām ierādītos amatos.

5) Viduseiropas laiks (apmēram vienu stundu vēlāk par Pēterburgas laiku) ir noteicošs. Tiek ievests vācu kalendārs.

6) Uzturēties uz ielas starp 9 vakarā un 2 rītā ir aizliegts. Šis aizliegums neattiecas uz ierēdņiem un ārstiem.

7) Krievu, franču vai angļu armijas un flotes piederīgiem jāpieteicas komendantūrā 24 stundu laikā no šī ziņojuma publicēšanas. Kas nepieteiksies, vai kas noslēps pie sevis kādu no minēto valstu armijas un flotes piederīgiem, tiks nošauts. Visiem, kas nav Krievijas pavalstnieki, jāpieteicas triju dienu laikā no šī paziņojuma publicēšanas starp plkst. 11 un 1 dienā, iesniedzot savus dokumentus. Kas to neizpildīs, vai kas paslēps pie sevis nepieteikušos, tas tiks stingri sodīts un zināmos apstākļos pat ar nāvi.

8) Visi šaujamie ieroči pret kvīti jānodod pilsētas valdes mājā, kur tiem jāatrodas zem komendantūras kontroles. Kas ieročus neatdos, tiks stingri sodīts. Par atrastiem krievu ieročiem un kara piederumiem bez kavēšanās jāpaziņo komandantūrai. Māja, kurā šādi piederumi tiks atrasti pēc 15.maija, tiks nodedzināta, ja vien mājas īpašnieks un iedzīvotāji nebūs pelnījuši citu, bargāku sodu.

9) Takse uz produktiem pagaidām netiek ievesta. Ja kāds vācu armijas piederīgais iepērkoties tiek apkrāpts, tad veikals tūdaļ tiek slēgts un preces tiek apķīlātas.

10) Sekošie priekšmeti ar šo tiek apķīlāti; kas viņus pārdos privātām personām un vācu zaldātiem bez komandantūras atļaujas, tiks stingri sodīts.

Pie šiem priekšmetiem pieder: automobiļi un viņu piederumi, benzīns, velosipēdi, gumija, ogles, ādas un visādas ādas preces, sevišķi segli, iemaukti, zābaki, kurpes, vilna, eļļa, petroleja, varš, cinks, misiņš.

11) Aizliegums lietot vācu valodu atklātībā tiek atcelts.

Fon Pappritz, ģenerālleitnants un gubernators."

Drīz vien pēc tam tika publicēti sekoši sludinājumi:

"Armijas virspavēlnieka rīkojums vācu armijas ieņemtiem apgabaliem uz Vislas labā krasta:

I. Visi iedzīvotāji, kā arī visi krievu valdības civilierēdņi tiek sodīti pēc vācu ķeizariskās valdības likumiem, kas izdoti 28.decembrī 1899.gadā.

1) Ja viņi mēģinātu kādā ziņā palīdzēt krievu kara spēkam vai kaitēt vāciem un viņu sabiedrotiem, proti: a) kalpojot krievu kara spēkam kā spiegi vai krievu spiegus paslēpjot un pieturot vai kā citādi sniedzot viņiem palīdzību; b) ceļus, telefonus vai telegrāfa līnijas izpostot vai padarot nederīgus, kā arī telefona vai telegrafa sarunas un depešu pārdošanu kādā ziņā traucējot un noklausoties; c) krievu kara spēkam kalpojot kā ceļa rādītāji vai vācu un viņu sabiedroto kara spēku maldinot; d) ar personām, kas atrodas krievu armijā, vest mutiskas vai rakstiskas sarunas par lietām, kas attiecas uz kara vešanu un kara darbiem; e) ar uguns vai citādām zīmēm rādīt krievu kara spēkam signālus.

2) Kad piesavināšanās nolūkā atņem uz kaujas lauka palikušam vācu vai viņu sabiedroto kareivim, slimam vai ievainotam kaujas laukā vai slimnīcā, vezumniekiem un viņam uzticēdam kara gūstekņam kādu lietu.

3) Kad pret vācu kara spēku vai pret vācu iestādēm, kas ieceltas uz vācu ķeizariskās valdības pavēli, izdara ko pretīgu.

4) Kad piesavinājās no kara laukā kritušiem kareivjiem ieročus un neatdod tos tuvākai kara spēka nodaļai vai komandantūrai.

5) Kad pārkāpj noteikumus par ieroču turēšanu.

6) Kad pret vācu tautības personām un viņu piederīgiem, kaut arī tās neskaitītos vācu armijā, kā arī pret ārzemniekiem, pielaiž tādu rīcību, kas nesaskan ar vācu valdības nosacījumiem.

7) Ja kāds augstāk pievestās pavēles ignorē un neizpilda tās uz pirmo kara valdes vai civiliestāžu pieprasījumu.

Par izdarītiem noziegumiem, kas apzīmēti 1.paragrāfā no a-e un 4.paragrāfā, draud nāves sods vai labākā gadījumā visu mūžu cietums. Par noziegumiem, kas atzīmēti 2., 3., 5., 6. un 7.paragrāfā, draud cietuma sods.

II. Ja kāds zina, ka tiek gatavota nodevība vai sazvērestība un vēl būtu iespējams to novērst, laikā paziņojot attiecīgām iestādēm, bet to nedara - tāds tiek uzskatīts kā izdarītā nozieguma līdzdalībnieks un kā tāds arī sodīts.

III. Draudzes, pagasti un citas iedzīvotāju vienības, kurās notiek telefonu, telegrāfu vai dzelzceļu postīšana, vai kuru iedzīvotāji kopēji kaut kādā ceļā pabalsta krievu spiegus, tiek apliktas ar lielu kontribūciju. Ja noziegums atkārtojas, tad sods tiek pastiprināts: vispirms tiek paņemtas ķīlam dažas personas līdz vainīgā izdošanai, bet ja vainīgais netiktu izdots, ķīlam paņemtie iedzīvotāji tiek nošauti un viss apgabals izpostīts.

IV. Kas uz vietas tiek pieķerts pie spiegošanas vai citiem nodevības darbiem un par kuru noziegumiem nav nekādu šaubu, tiek uz vietas bez tiesas izmeklēšanas nošauts.

Šis rīkojums ir spēkā no 26.aprīļa (10.maija) 1915.g.

Izdots no austrumu armijas virspavēlnieka fon Hindenburga."

"Nosacījumi par ieroču un spridzināmu vielu turēšanu

1) Visi šaujami ieroči, patronas un citas spridzināmas vielas jānodod vēlākais līdz 25.maijam 1915.gadā vietējam komandantam vai tuvākai kara spēka nodaļai.

2) Pēc 25.maija nav vairs brīv iegādāties ieročus un ja kāds tos pēc tam atrastu - tie bez kavēšanās jānodod vācu iestādēm.

3) Kas grib turēt ieročus, tam jāgriežas ar lūgumu pie armijas virskomandiera vai etapu inspekcijā. Ieroču atļaujas zīme arvien jātura klāt.

4) Augšā sacītais neattiecas uz personām, kuras no vācu kara valdes ieceltas kādos amatos.

5) Iedzīvotājiem, kas dabūjuši atļauju ieročus turēt, pašiem jābūt par tiem atbildīgiem.

6) Ikviens, kas tiek pieķerts pie ieročus turēšanas bez vajadzīgās atļaujas, tiek sodīts ar nāvi, vai labākā gadījumā ar ilggadēju cietuma sodu. Ja vainīgā persona ir vācu vai viņu sabiedroto valstu pavalstnieks, tad sods tiek mīkstināts līdz 6 mēneši cietumā.

7) Ja pierādās, ka pārkāpums izdarīts aiz paviršības, tad vainīgais tiek sodīts ar cietuma sodu vai 300-30000 rbļ. naudas sodu, kas zin, ka kādai personai ir ieroči, bet šo personu neuzrāda attiecīgām iestādēm.

Šo pavēli izdevis austrumu armijas virspavēlnieks Hindenburgs un tie nāk spēkā ar 10.maiju."

Pievestie noteikumi rāda, cik liela vara ir dota rokā vācu kara priekšniecībai Kurzemē. Jau pēc šiem noteikumiem vācu kara spēku nodaļu priekšnieki var nošaut bez tiesas izmeklēšanas ne tik vien atsevišķas personas, bet pat izkaut un izpostīt veselas draudzes un pagastus. Sevišķi uzkrītoša ir vācu valdības gādība par savējiem, un pēc šiem noteikumiem katram, kurš kautkādi apvaino kādu vietējo vācieti, draud cietuma sods, turpretim ja vācietis apvaino krievu pavalstnieku, tad viņš par to paliek nesodīts. Vēlāk mēs redzēsim, ka latvieši resp. krievu pavalstnieki patiešām sodīti par ceļa negriešanu vāciešiem un citām līdzīgām lietām.

Ievērojot lasītāju izteikto vēlēšanos, turpmāk pasniegsim dažas nodaļas, kurās apskatīti visjaunākie notikumi Kurzemē, pēc kam atkal turpināsim mūsu aprakstu hronoloģiskā kārtībā. [Piezīme: šis iespraudums ir visai garš un sastāv no dažādām triviālām ziņām un jaunumiem dažādos Kurzemes un Lietuvas nostūros. Esmu atļāvies to izlaist, jo tas traucē stāstījumam; kā vienīgo esmu atstājis zemāk lasāmo sadaļu par Jelgavas presi, jo tā tieši atspoguļo situāciju arī pārējās vācu pakļautībā esošajās Kurzemes pilsētās.]

-------------------------------------------------------------

Jelgavas prese

Vācu valdība sen atzinusi preses lielo nozīmi un visās ieņemtās un arī vēl neieņemtās vietās steidzas izdot laikrakstus, brošūras, proklamācijas, kalendārus, uzsaukumus un citādi cenšas veicināt sev paklausīgā un padevīgā drukāta vārda izpaltīšanu. Tā Kurzemē vien gan tieši pate vācu valdība, gan aplinkus ceļā (pabalstot privātpersonas) izdoti 8 laikraksti, līdz 10 kalendāri, dažādas brošūras, proklamācijas un daudz un dažādas lapiņas un uzsaukumi gan prozā, gan dzejā. Bez tam vācu valdība ierīkojusi visās pilsētās un pat miestos speciālas vācu grāmatu un laikrakstu pārdotavas, kurās var dabūt pirkt nevien še iznākušos laikrakstus, brošūras un proklamācijas, bet arī visus Vācijā izdotos laikrakstus un grāmatas. Par pārdevējiem un apkalpotājiem šais grāmatu veikalos ir vācu zaldāti.

Protams, ka šais veikalos visvairums ir urrā patriotiskie laikraksti, žurnāli un grāmatas, bet netrūkst arī labākie un visjaunākie literāriskie un zinātniskie darbi.

Jelgavā šis vācu armijas grāmatu veikals atrodas uz Lielās un Pētera ielas stūra. Šo rindiņu rakstītājs vairākkārt apmeklējis šo veikalu. Veikals ierīkots ļoti plaši. Bez grāmatām, žurnāliem un laikrakstiem veikalā atrodas prāvi krājumi rakstāmu lietu, patriotiskas pasta kartiņas, naudas maki, naži, elektriskas lampiņas, sveces, degļi un daudz citas sīkas lietas, kas nepieciešamas zaldātiem. Bez tam liels vairums dažādu kalendāru, protams, visvairāk Vācijā izdotu. Sienas kalendāru plakātus visvairāk grezno vācu kara vadoņu bildes. Tur ir pirmā vietā nostādīts vācu ķeizara "Vilhelma kalendārs" ar ķeizara portreju pēc visjaunākā uzņēmuma, blakām viņam "Hindenburga" un "Makensena" kalendāri. Tad nāk vesela rinda dažādu prinču un ķēniņu kalendāri - kroņprinča, Bavārijas, Saksijas un citu. Pār visiem vidū paceļas milzīgs kalendāra plakāts ar vācu ķeizara ģimenes nobildējumu. Bez tam vēl ir Makensena armijas štāba priekšnieka Lunindorfa kalendārs. Visi kalendāri ar valdnieku un kara vadoņu ģīmetnēm izdoti ļoti krāšņi, bet maksa nolikta samērā lēta - 30-50 feniņi. Bez šiem kalendāriem ir vēl citi, bet arī viņu nobildējumi un nosaukumi grozās tikai ap karu un karam tuvu stāvošām lietām. Šo rindiņu rakstītājs apmeklējis trīs šādus vācu grāmatu veikalus dažādās Kurzemes pilsētās, bet nav redzējis vācu kalendāra, kurš jau no ārpuses no pirmā acu uzmetiena neatgādinātu pārdzīvojamo laikmetu.

Un jāsaka, ka vāci veikli prot valdzināt un saistīt iedzīvotāju uzmanību pie kara lietām! Ko nespēj drukāts vārds, proklamācijas un laikraksti, tas panākams uz audekla ar žilbinošām krāsām un vilinošiem skatiem, bet ja tas vēl nelīdz, tad ņem palīgā skaņas un notis. Ne mazums šādos veikalos ir gan pašu zaldātu, gan speciālu kara dziesminieku sacerēti dzejoļi un dziesmiņas, kas tūliņ liktas uz notīm un vēl ar smaržojošu tipogrāfijas krāsu jau tiek celtas veikalā priekšā pircējam. Kaut gan jāatzīst, ka viss lielais vairums šādu "ziņģu" ir lubenieciskas, tomēr netrūkst arī gabali, kam ir sava nenoliedzama mākslas vērtība, jo vāci ļoti labi zina, cik raibs ir viņu armiju un iekaroto zemju iedzīvotāju sastāvs un ka darīt nelabvēlīgu iespaidu uz inteliģenta cilvēka smadzenēm nevar ar lubu bildēm un ziņģēm.

Jelgavas ieņemšanu vāci ir aprakstījuši neskaitāmās variācijās. Ir veselas bošūras vācu valodā par Jelgavu, viņas pagātni un tagadni un nākotni. Ir arī dzejoļi no kāda J. fon St. un blakām viņiem uz proklamācijas notis.

Bet nevien vācu valdības grāmatu veikalos, arī ikvienā citā veikalā un pat ebreju krāmu tirgus bodītes logos ir redzamas proklamācijas ar notīm, kurās apdziedāta Jelgava un viņas "atsvabināšana" no "krievu barbarisma". Par Jelgavu un notikumiem, kas saistās ar vācu kara spēka ienākšanu šai pilsētā, šo rindiņu autors saskaitīja 8 dzejoļus, kas nodrukāti gan proklamācijās gan kalendāros un citos izdevumos, pie kam apmēram pusei dzejoļu bij pieliktas klāt notis. Atcerēt visu šo pantu saturu nav iespējams, bet pa lielākai daļai tur ir runa par seno ordeņu brāļu otro metropoli, kura kā dimanta grauds vairāk gadu simteņus gulējusi starp rūsas un kodas slāņiem, un tomēr palikusi neaptraipīta; par dedzīgiem patriotiem, kas vistumšākā briesmu naktī gājuši meklēt šo dārgumu, nebīdamies ne no kādām pretvarām. Beigās izskan žēli akordi, ka lielā cīņa dēļ šī dārguma paturēšanas nav vēl galā, bet ka citādi nevar beigties un nebeigsies, kā atgūstot šo dārgumu uz mūžību.

Citos dzejoļos atkal apdziedāti vācu "Fereini", "Musse" un citas patriotiskas vācu iestādes Jelgavā un pārējā Kurzemē.

Daži dzejoļi proklamācijās ne tikai likti uz notīm, bet izgreznoti arī attiecīgiem zīmējumiem.

Un tad neskaitāmās pasta un skatu kartis... Kādus skatus un zīmējumus uz tām nedabū redzēt. Sākot no ķeizara Vilhelma un viņa piederīgo ģīmetnēm un beidzot ar vācu landsturmista posteni kādā attālā Kurzemes nomalē. Nav neviena miesta, ne citas daudz maz ievērojamas vietiņas Kurzemē, kuras vācu fotogrāfiskā plate nebūtu uzņēmusi uz papīra un tūkstošiem eksemplāros laidusi apgrozībā. Tur ir redzams vācu landsturmists Ziemas svētku naktī pozīcijās uz posteņa pie kādas X muižas Jelgavas tuvumā, vācu baterija pie Y upes aiz Jelgavas, vācu nodaļu gājiens pa dažādiem ceļiem un Jelgavas ielām, vācu augstāko kara virsnieku apmeklējumu un dažādu ievērojamu procesiju nobildējumi Jelgavā. Un cik skatu un nobildējumu no citām vietām! Ienaidniekam atņemto trofeju, gūstekņu utt. skati redzami uz simtām, ja ne tūkstošām skatu kartēm. Un cik šo rindiņu rakstītājam bij izdevība pārliecināties, tad tiešām daudzi uzņēmumi izdarīti uz vietas, bet laba tiesa ir arī tādu, kas uzburtas uz papīra no lubu mākslinieku rokas.

Ne mazums skatu kartes ir ar vāciem draudzīgo valstu valdnieku, viņu kara vadoņu un citu ievērojamāku vīru, vietu un notikumu nobilējumiem. Tur ir vecais Francis Jozefs (austriešu ķeizars), turku sultāns, bulgāru Ferdinands, dažādi paši utt. Sevišķi daudz skatu ir no Turcijas, turku dzīves un vācu nopelniem pie Turcijas varas stiprināšanas un atjaunošanas. Netrūkst arī "Gebena" nobildējuma, kad tas Melnā jūrā dodas "sagraut krievu floti", ne vācu zemūdens laivas, kas "tikko nogremdējušas pēc skaita nezin jau kādu krievu bruņu kuģi Melnā jūrā".

Ka vācu valdība, producēdama neskaitāmu vairumu šādu skatu, turas pie zināma plāna, pierāda tas, ka ne Jelgavā, ne kādā Kurzemes pilsētā nav atrodami skati no attālākiem kara laukiem - franču, angļu utt. Tāpat ļoti mazā mērā sastopami nobildējumi par dzīvi Vācijā, Austrijā, Polijā un citur. Viss lielais vairums nobildējumu ņemti no Kurzemes, Lietavas un tuvējās apkārtnes. Ar to, domājams, vācu valdība domā nevien darīt iespaidu uz saviem zaldātiem, bet arī palikušiem iedzīvotājiem. Arī paši vāci nenoliedz, ka viņi ar nolūku pieturas pie šādas sistēmas.

No vācu laikrakstiem Jelgavas vācu grāmatu veikalā pa numuriem nedabūja pirkt vienīgi galēji kreisos, kā "Vorwärts" un citus. Tomēr vācu valdība nebūt nav tik izredzīga, lai uzsāktu kaut arī šādā ceļā, kara gājienu pret nevēlamiem preses orgāniem. Šo rindiņu autors mēģināja pārliecināties, ko vāci domā par kreiso presi un tamdēļ kādreiz iegāja vācu grāmatu veikalā apprasīties pēc "Vorwärts". (Vācu zaldātu grāmatu un rakstāmu lietu veikalos var iepirkties arī privātas personas, bet viņām tik tiek aprēķināts dārgāki. Atkalpārdevējiem tiek dots rabats.) Pārdevējs-zaldāts laipni paskaidroja, ka "Vorwärts" gan patlaban neesot dabūjams, bet viņu kā arī visus citus veikalā esošus laikrakstus un žurnālus, varot izrakstīt caur grāmatu veikalu un tūliņ steidzās piedāvāt savus pakalpojumus. Tamdēļ nav jābrīnās par vācu preses (arī galēji kreisās) patriotisko virzienu, jo vācu valdība ir patiesi centusies nostādīt karu par visas tautas lietu, kas viņai arī pa daļai izdevies, kaut gan pēdējā laikā šai patriotiskā koncertā sāk skanēt arī nepatriotiskas balsis.

Jelgavā pēc vācu ienākšanas iznākuši 4 laikraksti - viens vācu valodā, 2 latviešu un viens leišu. Vispirmais iznāca vācu laikraksts - "Mitausche Nachrichtenblatt" - 2 reiz nedēļā. Drukāts tika pie J.Steffenhāgena un dēla un maksāja 10 feniņi numurs; vēlāk laikraksts tika paplašināts un pārdēvēts par "Mitausche Zeitung" un iznāca 3 reizes nedēļā - pirmdienās, trešdienās un sestdienās. "Mitausche Nachrichtenblatt" sāka iznākt drīz vien pēc vācu ienākšanas Jelgavā - augusta mēnesī un iznāk vēl tagad. No sākuma laikraksts ticis drukāts dažāda lieluma burtiem - daži raksti bij salikti vissīkākiem (petit) burtiem, daži vidējiem (corpus) un daži lieliem sludinājumu burtiem, ar kādiem parasti drukā afišas. Vēlāk burtu jautājums nokārtots, atvedot iztrūkstošos burtus no Liepājas un Kuldīgas, kur visas tipografijas palika iekšā.

Drīz vien Jelgavas vācu lapai radās pielikums latviešu valodā "Jelgavas vācu ziņojumu lapa", kuru izdeva pēc vajadzības. Arī šī lapa tika drukāta dažādiem burtiem. Bet latviešu pielikums pie "Mitausche Zeitungas" nepastāvēja ilgi un bija spiests apstāties. Tomēr vācu valdība neatmeta nodomu, apgādāt tos "mīļos latviešus" Jelgavā ar vācu garīgo barību un pagājušā gada decembra mēnesī no jauna iznāk Jelgavā latviešu laikraksts, kurš saucās par "Dzimtenes Ziņām". Minētā laikraksta galvā ir atzīmēts, ka tā ir Kurzemes vācu valdības ziņu lapa. Laikraksts iznāk 2 reiz nedēļā - trešdienās un sestdienās un maksā 10 feniņi (7 kap.) numurs vai par gadu 8 markas (5 rbļ. 33 kap.). Laikraksts ir tik pat liels kā "Tēvija"; drukāts tiek pie J.F.Steffenhāgena un dēla. Par redaktoru parakstās kāds Fr.Burkmanis. Laikraksta galvā ir nospiests Jelgavas vapenis. Laikrakstu var apstellēt caur apriņķa valdēm (Kreisämter) visā Kurzemē un "amatniekiem" kuri arī pieņem priekš laikraksta ziņojumus, sludinājumus utt. Kā pielikums laikrakstam reizu reizēm iznāk, skatoties pēc vajadzības, vācu Kurzemes pārvaldes noteikumu lapa. Bez tam Jelgavā vēl iznāk kāds leišu laikraksts, bet šo rindiņu rakstītājam nebij izdevības ar to iepazīties, bet, cik zināms, tad arī šis leišu laikraksts iznāk tāpat kā vācu un latviešu ar vācu valdības pabalstu.

---------------------------------------------------------------------------------------

Kontribūcijas, naudas kurss un pilsētu boni

Pirmais svarīgākais solis, ko vāci, ienākot Liepājā, spēra pret pilsētas pārvaldību un iedzīvotājiem, bij - 500000 rbļ. lielas kontribūcijas uzlikšana pilsētai.

Trešā dienā pēc Liepājas ieņemšanas pilsētas valdē ieradās bijušais Petrogradas viesnīcas īpašnieka vācieša Kirchhofa un dažu citu firmu virsgrāmatvedis Müllers, prūšu armijas oberleitnanta uniformā un paziņoja pilsētas galvas vietas izpildītājam Melvilam, ka vācu armijas virspavēlnieks uzlicis pilsētai 500000 rbļ. lielu kontribūciju, kas samaksājama zeltā 3 dienu laikā. (Jāpiezīmē, ka Müllers vēl kara pieteikšanas dienā 19.jūlijā 1914.g. redzēts Liepājā. Pēc viena nostāsta viņš aizvests 21.jūlijā Kirchhofa automobilī līdz Klaipēdai, pēc cita, tas aiz Bernātiem uzņemts no kāda vācu mīnu kuģa.) Pilsētas valde vēl tai pašā dienā sasauca domes sēdi, kurā izteica, ka pretoties vācu varai būtu veltīgiun ja nemaksās kontribūciju, tad vāci piedraudot katram iedzīvotājam piespiest uzņemt savā dzīvoklī vācu zaldātus un uzturēt tos uz sava rēķina. Tomēr pilsētas valdes sēdē tika izteiktas arī citas domas, proti, ļaut vāciem pilnīgu vaļu rīkoties pēc savas patikas. Bet pilsētas galvas vietas izpildītājs Melvils tam nepiekrita. Dome nolēma sūtīt pie vācu pavēlnieka Melvili, lai tas norāda, ka pilsēta ir nabadzīga un nespēj samaksāt uzlikto kontribūciju un zeltā jau ne pavisam ne un lūgt kontribūciju atlaist. (Pilsētas kasē tobrīd atradušies ap 30000 rubļi kredītbiļetēs.) Bet vāci no tam negribēja ne dzirdēt. Cirkulēja slepenas baumas, ka vietējie vāci pilsētas valdē un domē (vācu tiklab valdē kā domē bij pārsvars) labprāt esot ar mieru kaut kādā veidā samaksāt kontribūciju, tik ārišķi tam pretojoties. Un jāatzīst, ka šai kontribūcijas lietā bij dažādi "brīnumi" un noslēpumi. Tā ne vāci, ne pilsētas valde nepaziņoja iedzīvotājiem, cik liela kontribūcija un kādā veidā pilsētai maksājama. Arī paši vāci slēpa, par ko un cik lielu kontribūciju viņi uzlikuši pilsētai. Tā Klaipēdas un arī Berlīnes laikraksti ziņoja pēc krievu laikraksta "Reč", ka vāciem ienākot uzlikta pus miljonu rubļu liela kontribūcija.

Kad vācu kara priekšniecība redzēja, ka pilsēta nespēj samaksāt ne zeltā, ne kredītbiļetēs uzlikto kontribūciju, viņa ķērās pie cita - uzaicināja pilsētas valdi drukāt sevišķu papīra naudu (bonus) un samaksāt ar tiem kontribūciju. Vienojās arī tai ziņā, ka kontribūciju var samaksāt arī graudā vai atstrādāt. Vācu kara valde tūliņ pieprasīja vairāk tūkstošus strādniekus dienā, kā arī zirgus un ratus. Pilsētas valde uzaicināja strādniekus un zirgu un ratu īpašniekus pieteikties pie darba un maksāja tiem ar pilsētas naudu. (Daļu bonus - 300000 rbļ. - izmaksāja tieši vācu kara priekšniecībai, kura tos izmaksāja zaldātiem algā.) Strādniekiem no sākuma maksāja tikai 75 kap. dienā, pie sava uztura, zirdziniekiem 150 kap. Ievērojot pārmērīgo dārdzību, kas vāciem ienākot pieņēmās ne dienām, bet stundām, šī alga jāatzīst par ļoti niecīgu un pārmetumu par to pelna arī pilsētas valde.

Pēc vienošanās par kontribūcijas uzlikšanu pilsētai, vācu kara valde pavēlēja pilsētas valdei izlikt sekošu sludinājumu:

"Uz vācu komandantūras pavēli pilsētas valde dara iedzīvotājiem zināmu, ka pilsētai jādod katru dienu kara spēka vajadzībām 2000 strādnieki un smagie ormaņi. Strādnieki jāatalgo pašai pilsētas valdei. Algas izmaksa notiks pēc sevišķas kārtības. Visiem strādniekiem, ratu un zirgu īpašniekiem tūliņ jāierodas pilsētas valdē dēļ reģistrēšanas. Šī pavēle nāk tūliņ spēkā.

Liepājā, 11.maijā 1915.g."

Vācu komandantūra tai pašā dienā izlaida sludinājumu, ar kuru iedzīvotājiem paziņoja, ka viņiem jāsamaksā pilsētas izdotās kontribūcijas parādu zīmes. Pie naudas mainīšanas vācu zaldātiem jāizdodot pēc iespējas metāla naudu. Pretējā gadījumā bij piedraudēts veikalus slēgt un noteikumu pārkāpējus bargi sodīt. Rubļa vērtība tika noteikta 1 marka 60 feniņi.

Tai pašā sludinājumā vēl bij teikts: kara ostā, tāpat kā krievu valdības laikā, visām privātpersonām ir aizliegts ieiet. Kas pārkāps šo noteikumu, tiks nošauts. Vēstuļu baložu īpašnieki tiek uzaicināti pieteikties komandantūrā. Atsevišķiem zaldātiem ir aizliegts izdot bez priekšniecības ziņas visādas parādu zīmes. Rekvizīcijas zīmes derīgas tikai ar komandantūras zieģeli vai oficiera parakstu. Miltu trūkuma dēļ kūku cepšana jāierobežo pēc agrākā patēriņa. Alu, konjaku, rumu un degvīnu drīkst pārdot tikai zaldātiem un pie vācu armija piederīgām personām. Pārkāpējiem draud bargs sods.

Citā tai pašā laikā izdotā sludinājumā komandantūra paziņo, ka "katra sapulcēšanās uz ielām stingri aizliegta. Sargiem un patruļām ir pavēlēts sapulcējušos ar ieročiem izklīdināt. Katra miera traucēšana tiek stingri sodīta. Ikviens mēģinājums uzmusināt vienu iedzīvotāju daļu pret otru tiek sodīts ar nāvi. Ir aizliegts izkārt Krievijas flagu. Ratu, zirgu un strādnieku došana uz pilsētas rēķina ir uzskatāma kā daļa no kontribūcijas. Pilsētas valdei un iedzīvotājiem jāņem vērā, ka, ja viņi nedos strādniekus, zirgus un ratus kara spēka vajadzībām, bargi tiks sodītas tiklab atsevišķas personas, kā arī visa pilsēta. Strādniekiem vajaga noteiktā laikā un pilnā skaitā ierasties norādītā vietā. Pilsētā nodibinātais lauku pasts apkalpo tikai vācu armijas piederīgos. Privātas vēstules, kuras atradīs pastkastītēs, tiks iznīcinātas. Priekš vēstuļu nodošanas, kas adresētas krievu kara gūstekņiem Vācijā, ir ierīkota sevišķa vieta pastā. Vēstules gūstekņiem vajaga nodot vaļējas pastā vai komandantūrā, tad viņas tiks aizsūtītas pēc piederības. Liepājas un apkārtnes iedzīvotāji var saņemt no saviem piederīgiem, kas atrodas vācu gūstā, rakstītas vēstules pilsētas valdē vai pagastos pie vecākiem. Līdzšinējie noteikumi par veikalu slēgšanu svētdienās un kalpotāju atpūtu tiek atcelti.

Komandantūra"

Pilsētas boni pirmo reiz tika nodrukāti par 500000 rbļ. Drukātas tika sekošas vērtību zīmes: 1, 2, 3, 5, 10; 20 un 50 kapeikas un 1, 2 un 3 rbļ. Nauda tika drukāta Meijera tipografijā (turpat, kur "Libausche Zeitung") un pirmais izlaidums uz ļoti prasta papīra. Pie naudas drukāšanas atradās no pilsētas domes izvēlēta komisija no 6 locekļiem - 3 vāci un 3 latvieši. No latviešiem bij izvēlēti namsaimnieki Verbels, Pinnis un Mazprecnieks.

Pirmais naudas izlaidums nebij numurēts. Uzraksti bij drukāti vienīgi krievu valodā: "Либавское Городское Самоуправленiе. Размѣнный знакь 3 коп.= 3 Cop. Поддѣлка карается по уголовнымь законамь." Tikai naudas vērtības apzīmētājs cipars bij nosaukts arī vāciski = 3 Cop. vai 1 Rbl. Vēlāk nauda tika drukāta uz labāka papīra, bet vienīgi sekošu vērtību zīmes: 25 un 50 kapeikas un 1, 2, 3 un 5 rbļ. Naudas musturi tad arī bij greznāki, drukāti  vairākās krāsās un numurēti. Uz vēlāk drukātiem boniem abās pusēs vienīgi krievu valodā bij sekošs uzraksts:

" Либавское Городское Самоуправленiе обязуется оплатить настоящую долговую расписку немедленно по окончанiи войны. Поддѣлка карается по уголовнымь законамь."

Liepājā 1915.gadā izdota pastkarte ar bonu attēlu.

Šeit un zemāk - pirmā izlaiduma boni, 1915

Otrā izlaiduma boni, 1915

Bet lasītāji lai nedomā, ka vāci apmierinājās ar 500000 rbļ. vien. Mēneša laikā šī summa bija jau iztērēta un vāci 7.jūnijā paziņoja pilsētas valdei, ka viņi uzliek pilsētai vēl 100000 rbļ. papildu kontribūciju, kura viņai arī jāizmaksā strādniekiem. Izmaksu stradniekiem izdarīja šādi: katrs strādnieks dabūja ikdienas vai reizi nedēļā, pēc paša vēlēšanās, no dežurējošā zaldāta (pie katras strādnieku partijas stāvēja viens vai vairāki zaldāti) zīmi, cik dienas viņš nostrādājis un tad pret šo zīmi pilsētas valde izmaksāja algu.

Vēlāk vāci algas izmaksu ņēma savā rokā un strādniekiem tad arī maksāja vairāk.

Vāci arvien laiku pa laikam paziņoja pilsētas valdei, ka viņi atrod par vajadzīgu uzlikt pilsētai no jauna papildu kontribūciju, līdz beidzot pagājušā gada oktobrī šādā veidā pilsētai uzliktā kontribūcija pārsniedza jau 1000000 rubļus.

Arī pašai pilsētas valdei, kā jau aizrādīju, vāciem ienākot naudas bij ļoti maz un tā kā neienāca klāt nekādi maksājumi, tad drīz vien aptrūkās naudas, ko izmaksāt algas ierēdņiem, rezervistu sievām, mazturīgiem utt. Tamdēļ pilsētas valde bij spiesta drukāt arī savām vajadzībām bonus. Līdz pagājušā gada novembrim pavisam bij sadrukāti boni pāri par 2000000 rbļ., pēc kam boni vairs nav drukāti.

No sākuma bonus vērtēja līdzīgi krievu naudai, bet drīz vien par krievu papīra rubli deva 105, 110, 115 un pat līdz 135 kap. bonos. Vācu iestādes gan izdeva noteikumus, ka bonus nedrīkst zemāki vērtēt par krievu naudu, bet tas nelīdzēja. Veikalos viscaur rubli rēķināja 2 markas un bonus veikalnieki ne labprāt ņēma pretim. Obligatoriski bonus bij piespiests ņemt tikai Liepājā un izbraucot uz laukiem, iepirkt no zemniekiem uzturas vielas, arvien bij jāmaksā krievu naudā. Tā 13.jūlijā 1915.gadā Liepājas gubernators von Pappritzs publicēja sekošu sludinājumu: "Man ir ticis zināms, ka dažos veikalos vācu zaldātiem, kad viņi maksāja vācu naudu, viens rublis aprēķināts par 2 markām, bet kad zaldāti maksāja krievu naudu, tad viens rublis aprēķināts par 1 marku 60 feniņiem. Ar to veikalnieki nelikumīgā kārtā iedzīvojas. Es aizliedzu tā rīkoties un nepaklausīgos sodīšu, kamēr vēl nav izdoti bargāki noteikumi, ar veikala slēgšanu, cietuma sodu līdz vienam gadam un naudas sodu līdz 5000 markām. Sodi var tikt lietoti vai nu atsevišķi, vai visi kopā.

Liepājā, 13.jūlijā 1915.g.

Gubernators von Pappritzs"

Ka šie noteikumi nesasniedza mērķi, pierāda tas, ka vēlāk tika izdoti vēl citi līdzīgi rīkojumi. Tā 28.jūlijā Liepājas militārpolicijmeistars majors Frommers publicē sekošu sludinājumu: "Pēdējā laikā ir ienākušas daudz sūdzības, ka Liepājas pilsētas izdotās parādu zīmes netiek no tirgotājiem un iedzīvotājiem, sevišķi lauciniekiem, pretim ņemtas. Atgādinu, ka šāda rīcība ir nepielaižama un nelikumīga. Vainīgos tirgotājus sodīšu ar veikala slēgšanu, naudas sodu līdz 1500 markām vai cietuma sodu līdz 3 mēnešiem."

1.oktobrī atkal tika publicēts jauns policijprezidenta Becherera rīkojums par boniem un 4.novembrī vēl kāds cits Kurzemes vācu pārvaldes priekšnieka Göglera sludinājums, bet panākumi nebij nekādi. Rubļa, pilsētas bonu un vācu markas kursu nevarēja noregulēt ar šiem rīkojumiem, kā vācu administrācija vēlējās.

Vēlāk tika publicēts sekošs sludinājums:

"1) Ieņemtajos apgabalos jāņem pretim vācu marka, pie kam 1 marka 50 feniņi līdzinās 1 rublim.

2) Šos noteikumus nevar grozīt ne novērst nekādi partiju nolīgumi.

3) Kas tam pretojas vai tikai mēģina to darīt, tiks sodīts ar naudas sodu līdz 1000 markām (666 2/3 rbļ.) vai cietuma sodu līdz 3 mēnešiem.

4) Šie noteikumi stājas tūliņ spēkā.

11.novembrī 1915.g.

von Hindenburgs"

Jāpiezīmē, ka vecie bonu izlaidumi tika apmainīti tamdēļ, ka bij parādījušies pakaļdarinājumi. Arī krievu sudraba nauda, kā "Liepājas Avīze" ziņo savā 19.septembra numurā, tiekot pakaļtaisīta un pie tam ļoti smalkā veidā. Avīze saka, ka pret viltotas naudas izplatītājiem tikšos sperti soļi.

"Liepājas Avīzes" 10.septembra numurā lasām sekošo: "Krievu zeltnaudas izmainīšana pret vācu naudu, kā mums to ziņo no pienācīgas puses, iet sekmīgi uz priekšu. Mēs jau šinī vietā darījām publiku uzmanīgu uz to peļņu, kura viņai ceļas izmainot krievu zeltnaudu pret vācu naudu. Šejienes policijas prezidija maksā par zelta rubli 2 markas 16 feniņus, kamēr kurss Berlīnē kritis stipri zem 2 markām un 16 feniņiem. Tādēļ vēlreiz uzaicina pašu interesē pilsētas un lauku iedzīvotājus, pie kuriem, kā tas zināms valdības iestādēm, vēl atrodas krievu zeltnauda, izmainīt šo pie policijas prezidijas kases, Skrīveru ielā 7, pret vācu naudu par veco kursu no 2 markām 16 feniņiem par vienu zelta rubli."

Zelta un sudraba naudas vākšanu vāci, kā no augšējā paziņojuma redzams, izdara arī ieņemtos apgabalos pie kam viņi maksā par metāla naudu pilnu vērtību, maksājot par to vācu papīra markas. Visos vācu laikrakstos gandrīz vai ik numurā bij nodrukāti sludinājumi, lai iedzīvotāji iemaksā vai apmaina metāla naudu laikrakstu redakcijās vai valsts abukā.

Pagājušā rudenī Liepājā nodibinājās kāda privāta "birža", kuras priekšgalā atradās vairāk bagātnieki. Šie spekulanti tad stājās pie mākslīga naudas kursa pacelšanas vai pazemināšanas. Laizdami caur saviem aģentiem apgrozībā lielas summas krievu vai vācu naudu, tie noteica šo naudu patieso kursu pēc savas iegribas un nekādi vācu aizliegumi un rīkojumi nelīdzēja.

Vēlāk vācu administrācijas sāka domāt par vienas sistēmas naudas ieviešanu visos ieņemtos apgabalos, pēc vācu markas parauga, bet šī reforma vēl līdz šim nav izvesta, kaut gan sarunas starp vāciem un ieņemto pilsētu un apgabalu priekšstāvjiem tiek vestas. Piezīmējams, ka viscaur Kurzemē un arī pārējos vācu ieņemtos apgabalos visvairāk apgrozībā ir vācu papīra nauda, kas izlaista kā kara aizņēmums.

Nevienai citai Kurzemes pilsētai kontribūcija naudā nav uzlikta, tik jādod vāciem strādnieki un zaldātiem telpas.

Iedzīvotāju izraidīšana no Liepājas

Tūliņ pēc ienākšanas Liepājā vāci 27.aprīlī izlika sekošu sludinājumu: "Visiem Liepājas cietokšņa (vāci no sākuma arvien Liepāju dēvēja par cietoksni) iedzīvotājiem, kuri nav nodrošināti ar pārtiku uz dažām nedēļām, steidzīgi jāatstāj pilsēta, vēlākais līdz 1.maijam. Līdz šim termiņam var atstāt pilsētu arī visi, kas to labprātīgi vēlas darīt, izņemot amatniekus un jaunākus darba spējīgus vīriešus. Pieminēto personu izsūtīšana notiks kājām, kara spēka pavadībā caur Grobiņu un Virgu uz Priekuli. Tiem, kas vēlas atstāt pilsētu, jāsanāk noteiktā laikā un vietās: 30.aprīlī un 1.maijā pulkst. 7 rītā un 2 pēc pusdienas pie Vezuva fabrikas uz Grobiņas šosejas. Braukt nav atļauts. No Priekules var katris iet, kur patīk."

Tālāk tiek paziņots, ka "ar 1. (14.) maiju neviens nedrīkst atstāt apgabalu, kuru ierobežo dienvidos un austrumos jūra, Bernāti un Krūte, Virga un ziemeļos un rietumos - Durbe, Medze, Saraika, jūra. Satiksme šai rajonā netiek ierobežota; ikviens drīkst braukt uz Liepāju.

Tai pašā sludinājumā paziņots, ka visi ļaužu ķēķi tiekot slēgti, jo trūkstot uzturas vielas. Arī pabalstu mazturīgiem iedzīvotājiem neizsniegšot.

Liepājā, 27.aprīlī (11.maijā)

Komandantūra"

Nav skaidri noprotams, ko vāci ar iedzīvotāju izraidīšanu gribēja panākt, bet nevar būt šaubu, ka viņiem nav bijuši ļauni nolūki, kā liepājnieki toreiz iztulkoja šādu vācu rīcību. Daudzi pat apgalvoja, ka vāci dzīšot mierīgus iedzīvotājus pa priekšu un tad paši tiem sekošot, lai varētu bez lieliem zaudējumiem krieviem uzbrukt, bet tas nekur nav noticis. Noteiktās dienās un vietās pavisam saradās ap 300 cilvēku, kas izmantoja atļauju atstāt Liepāju. Pa lielākai daļai bija sievietes un bērni, tikai reti kāds vīrietis. Šo rindiņu rakstītājam zināms, ka divi jaunekļi, pārģērbjoties sieviešu drēbēs, šādā ceļā aizgāja no Liepājas. Aizgājēju skaits būtu daudz lielāks, ja ļaudis nebaidītos, ka vāci nenodara viņiem ko ļaunu.

Laikam gan nebūs bez pamata tās valodas, ka vāci ar iedzīvotāju izraidīšanu, uzaicināšanu apgādāties ar pārtiku un citiem līdzīgiem rīkojumiem gribēja maldināt krievus, ka viņiem patiesi bads klāt. Tā tikko ienākuši Liepājā, vāci stājās pie labības, miltu, cukura, sāls un citu uzturas vielu rekvizīcijas, kaut gan patiesībā šīs vielas mūsu kara spēkam aizejot Liepājā palika ļoti maz. Vāci atņēma nevien spīķeros un lielnoliktavās atrodošos labību, miltus, cukuru utt., bet arī pārmeklēja visus veikalus. Dažs labs veikalnieks spekulācijas nolūkos bij paslēpis lielākus krājumus labības, miltu, cukura un citas preces, lai vēlāk tās pārdotu par dārgu naudu, bet nu pirkstus knaibīdams atdeva vāciem. Tā diviem ebreju lieltirgotājiem uzgāja spīķeros diezgan prāvus auzu krājumus, citiem atkal miltus, cukuru, eļļas raušus un citas preces. Starp šādiem spekulantiem minams arī kāds liekulīgs svētulis - baptists Staņislavs, vācietis Pucherts, ebrejs Lurie un citi, kas nepārdeva iedzīvotājiem preces, aizbildinādamies, ka viss izpārdots. Tomēr, pēc pilnīgi drošām ziņām vāciem izdevies iegūt šādā ceļā ne vairāk, kā 300 vezumus, to starpā arī daļu gumijas un ādas, lopbarības raušus un dažas mucas petrolejas un citu eļļu. Rekvizētās preces tūliņ pa zemes ceļu tika nosūtītas uz Vāciju, kaut gan pilsētā jau tad bij sajūtams pēc tām, jo sevišķi pārtikas precēm, trūkums. Tā maize, milti, cukurs, petroleja un citas preces maijā jo bieži nebij dabūjamas ne par kādu naudu, līdz beidzot vāci maija beigās sāka ievest uzturas vielas, vispirms cukuru un miltus, no Vācijas. Šādu aizdomīgu vācu rīkošanos ar atlikušo uzturas vielu aizvešanu uz Vāciju, lai pēc pāris nedēļām vestu atkal to atpakaļ, pirmie Liepājas bēgļi arī iztēloja par dzīvokļu izlaupīšanu un visu mantību aizvešanu uz Vāciju. Bet vācu kara iestādes, cik noskārstams, gribēja panākt to, lai maldinātu pretinieku, ka viņiem ir šo preču pārmērīgs trūkums un, varbūt, liekuļoti aizrādīt, ka viņi iebrukuši Kurzemē, lai to izlaupītu, bet viņu nodoms nav še palikt. Tādas domas vēlāk izteica arī paši vāci.

No sākuma vāci atļāva sievietēm un bērniem aizbraukt uz Krieviju caur Vāciju un Zviedriju, bet šīs tiesības izmantoja tikai dažas sievietes. Vēlāk vāci vairs labprāt neļāva nevienam aizbraukt no Liepājas, arī caur Vāciju ne.

Pabalsta izsniegšanas pārtraukšanu trūkumcietējiem, par ko minēts augšā pievestā sludinājumā, pilsētas valde motivēja ar līdzekļu trūkumu. Jūnija beigās gan pilsētas valde atkal iesāka izsniegt trūkumcietējiem zupu un vēlāk maksāja arī naudu, tāpat arī rezervistu sievām kroņa pabalstu, bet par to sīkāki runāsim citā vietā.

Jaunekļu un kara klausībai padoto "mobilizācija"

I.

Uz augstāku pavēli vajaga visus rezervistus, ar sarkanām biļetēm, kājām nosūtīt uz Vāciju. Visiem viņiem jāierodas 7. (20.) maijā 1915.gadā pulkst. 4 no rīta uz laukuma pie ebreju kapsētas, Klaipēdas ielas galā (Klaipēdas ielu 1914.gadā pārdēvēja par Līvu ielu, kā arī bij norakstīts uz stūriem, bet vāci viņu sauca tikai par "Memelstraβe"). Visi uz kara dienestu attiecošies papīri jāņem līdz, tāpat arī uzturs vienai dienai. Kas šo pavēli neizpildīs, tiks nošauts. Citām personām un piederīgiem uz stingrako aizliegts laukumu apmeklēt.

Liepājā 6. (19.) maijā 1915.g.

Komandantura

II.

Uz augstāku pavēli vajaga visus kara dienestam padotus vīriešus no 17-20 gadiem vecus kājām sūtīt uz Vāciju. Jāierodas visiem 12. (25.) maijā pulksten 5 no rīta uz laukuma pie ebreju kapsētas Klaipēdas ielas galā. Kuriem ir kara klausības apliecības, vajaga ņemt līdzi, tāpat arī uzturu vienai dienai. Nepaklausīgie tiks bargi sodīti. Citām personām un piederīgiem ir aizliegts pavadīr un ierasties apzīmētā vietā.

Liepājā 10. (23.) maijā

Komandantūra

III.

Uz augstāko pavēli vajaga visus kara klausībai padotos vīriešus no 21.-24.gadam (ar zilām biļetēm), izņemot tādus, kuri aiz kaut kādiem iemesliem atsvabināti no kara klausības, kājām uz Vāciju aizsūtīt. Viņiem jāierodas otrdien, 19.maijā pulkst. 5 no rīta uz laukuma pie ebreju kapsētas. Tiem, kuri jau iepriekš ir atlaisti, nav jāierodas. Visiem jāņem līdz kara klausības apliecības, kam tādas ir, un uzturs vienai dienai. Nepaklausīgie tiks padoti bargam sodam. Piederīgiem un privātpersonām nav brīv uz laukuma ierasties.

Liepājā, 17. (30.) maijā 1915.g.

Komandantūra

IV.

20. maijā komandantūra paziņo, ka 12. (25.) un 14. (27.) maijā no kara valdēm atņemtie iesaucamo jaunekļu dokumenti: pases, lūgumraksti, kara klausības apliecības, krustamas zīmes un citi tiks 24.maijā no plkst. 9-12 komandantūrā atdoti atpakaļ viņu īpašniekiem.

Pie augstāk pievestiem sludinājumiem jāpaskaidro, ka vācu iestādes apmierinājās tikai ar sludinājumu izlikšanu uz ielām, bet nekādu iedzīvotāju kontroli neizdarīja. Kurš baidijas no soda, tas uz sludinājumu ieradās, bet laba tiesa bija arī tādu, kas neklausīja. Uz pirmo iesaukumu ieradās visvairāk rezervisti un pirmās šķiras zemes sargi līdz 43.gadam, apmēram 5-6 simti cilvēki. Daļu no tiem (apmēram 25 cilvēkus) - amatniekus un sanitārus - vāci atlaida, bet pārējos aizsūtīja gar jūrmalu uz Klaipēdu. Sirdi aizgrābjoši skati norisinājās uz pļavām pavadot iesauktos, jo lielākais vairums iedzīvotāju domāja, ka iesauktos patiesi liks frontē. Neskatoties uz to, ka sludinājumā bij noliegts piederīgiem un citiem pavadīt, tomēr jau pulksten 4 Klaipēdas ielas galā sapulcējās daudz cilvēku. Šucmaņi un vācu kavalēristi no sākuma gan mēģināja ļaudis aizdzīt, bet ko lai iesāk ar vaimanājošām sievietēm un maziem bērniem! .. Ap pulkst. 7 jau visa pļava ļaužu pilna. Bij sanākuši pavadīt vai visa Liepāja. Vācu zaldāti un šucmaņi nodalīja pūli no iesaucamiem un nevienu vairs nelaida ar tiem sarunāties, kuri jau bij ieradušies un pieteikušies pie oficiera, kas turpat sēdēja uz pļavas pie kāda galdiņa. Laiks bij skaists un ļaužu pūlis arvien pieauga, tā ka vāci pat sāka baidīties un kārtības uzturēšanai atsauca vēl ap 50 zaldātus. Līdz pulksten 10 viss bij nokārtots. Promsūtāmos sastādīja rindās un pārskaitīja. Sievas ar maziem, raudošiem bērniem uz rokām vaimanāja un lūdzās atļaut vēl pāris vārdus parunāt ar vīriem un atvadīties, bet veltīgi - nevienu pie noņemtiem vairs nelaida. Un kad viņi, sadalīti divos pulkos, devās projām gar jūrmalu, pavadītāju barā bij dzirdamas tikai vaimanas, raudas, šņuksti un ardievas. Visu acīs mirdzēja asaras. Dažas sievietes no bēdām un uztraukuma pat paģība.

Krievu karagūstekņu izvešana no Liepājas, 1915

Uz otro iesaukumu bij jāierodas jaunekļiem no 17-20 gadiem, bet kad vāci redzēja ka starp iesauktiem bij daudz zēnu un skolēnu, viņi 17 gadus vecos atlaida uz mājām. Pavadītāju arī šoreiz daudz, bet nav vairs tas nospiedošais drūmums, kas pirmo reizi. Ieradušies bija ap 300 jaunekļu, starp tiem arī kādi 10 tādi, kuri vēl nemaz netika iesaukti, bet paši vēlējās redzēt Vāciju un uzdevušies iesaucamo vecumā, jo vāci nevienam pasi, ne kādu citu dokumentu neprasīja.

Trešo reizi iesaucot otrās šķiras zemes sargus no 20-24 gadiem ieradās tikai ap 40 cilvēku, jo ļoti daudzi tad atrāvās. No pirmā iesaukuma nevienu neatlaida, izņemot dažus sanitārus, kurus vāci bij nolēmuši nodarbināt tepat Liepājā. No otrā un trešā iesaukuma atlaida tādus, kuriem vecāki vai paši pierādīja, ka jāapgādā ģimene, vecāki, nepieauguši brāļi vai māsas. Vāci gan teicās atlaižam viņus tiaki pagaidām, bet vēlāk vairs nekad par tiem neinteresējās. Pavisam tika mobilizēti ap 1000 vīriešu. Viņi tiekot uzskatīti kā gūstekņi un baudot ar pēdejiem līdzīgas tiesības. Viens no trim iesauktiem jaunekļiem strādājot fabrikā, otrs pie lauku darbiem un trešais akmeņogļu raktuvēs. Vēstulēs viņi ne par ko nežēlojas, bet no tām varēja noprast, ka viņu dzīve gūstā diezgan slikta. Vēlāk kad daži iesauktie atgriezās Liepājā, tie stāstīja, ka vissliktāki bijis ar ēšanu. Par darbu maksājot 30 feniņus dienā, bet ar tiem nevarot iztikt, jo visi pārtikas produkti ļoti dārgi. Kamēr bijusi nauda, tie varējuši pirkt visu, ko vien vēlējušies, pat arī maizi bez obligatoriskās pus mārciņas.

Septembra mēnesī ieradās atpakaļ Liepājā daži pavasarī iesauktie, jo viņu Liepājā atrodošies piederīgie iesnieguši vācu kara valdei lūgumu, lai tos atlaiž kā ģimenes apgādniekus. Decembrī pārbrauca otra partija un runāja, ka drīzumā vāci atlaidīšot visus maijā iesauktos.

Bez šiem kara klausībai padotiem vāci arestēja un aizsūtīja no Liepājas uz Vāciju arī ap 20 privātpersonas. Vispirmo tūliņ trešā dienā pēc vācu ienākšanas arestēja Liepājas policijmeistara Poduškina miesas sargu - kādu čerkesu, kurš pārģērbies civildrēbēs un palicies Liepājā. Čerkesu vāci bij piedraudējuši nošaut, bet tā kā viņš pats brīvprātīgi caur pilsētas galvas vietas izpildītāju Melvili pieteicās vāciem un arī Melvils lūdza, lai viņu apžēlo, tad čerkess nav nošauts, bet aizsūtīts vienīgi uz Vāciju. Bez tam vēl aizsūtīts uz Vāciju bijušais miertiesnešu sapulces priekšsēdētājs Voiščevs, ādas fabrikas direktors Lasmans, Annas baznīcas ķesteris Silenieks, pilsētas slimnīcas grāmatvedis Kleinbergs, namsaimnieks A.Eglīts, tirgotājs Staņislavs, Sieverts, kāds policijas kārtībnieks (pēc tautības leitis) un vēl daži citi. Par ko viņi izsūtīti, nav zināms, un vāci arī par to nevienam neko nesacīja, bet, cik noprotams, tad pie tam zināmu lomu spēlēja liepājniekiem jo stiprā mērā piemītošais kliķu un personīgas atriebības gars. Dažiem arestētiem vāci izteikušies, ka viņi tiekot arestēti par to, ka izrādījuši pret vāciem nelojalitāti. [...] gājienu pret tā saukto "māmuļnieku" partiju, kas pilsētas vēlēšanās arī uzstājās pret vāciem, bet tomēr vāci nav arestējuši nevienu šīs partijas priekšstāvi, kas palika Liepājā. Tā Dr. Eksteins, māmuļas teātra direktors un sabiedrības "Liepājas Atbalss" loceklis vēl tagad dzīvo netraucēti Liepājā. Tāpat otra "māmuļnieku" laikraksta "Liepājas Dienas Avīzes" izdevējs un tipografijas  īpašnieks Sleinis, māmuļnieku banku direktori Birznieks, Dibietis, Sietiņš, Cīrulis un citi nav aizskarti. Sleinis pat strādā priekš vāciem, kā pilsētas tirdzniecības komisijas sekretārs, ierādīdams vācu zaldātiem telpas, izmaksādams strādniekiem algu un kādu laiku, uz pilsētas valdes rīkojumu, piegādāja vāciem pieprasītas uzturas vielas.

Bez še minētiem arestēti un nosūtīti uz Vāciju apmēram 20 Rucavas, Nīcas un Bārtas mežsargi, kuri nometināti uz dzīvi Kuršu jomā, aiz Klaipēdas. Mežsargi arestēti tamdēļ, ka viņus turējuši aizdomās, ka tie rādījuši ceļu krievu kazaku patruļām, kas nokļuvuši vācu armijas aizmugurē un ilgu laiku slapstīdamās pa Rucavas mežiem apdraudējušas vācu sauszemes satiksmi starp Liepāju un Klaipēdu. Kāda kazaku patruļa uzbrukusi arī vāciem, kad tie veda gar jūrmalu uz Klaipēdu Liepājā mobilizētos vīriešus. Bez tam kazaku patruļa vēl kādā vietā uzbrukusi vāciem, kas strādājuši pie tranšeju rakšanas Virgā, uzspridzināja kādu tiltu uz Liepājas-Aizputes dzelzceļa, netāl no Marijas muižas un ilgu laiku citādi terorizēja vācus ar saviem pārdrošiem uzbrukumiem.

Tā jūnija mēnesī kāda sieviņa braukusi kopā ar savu 14 gadus veco meitu no Tāšu Padures uz Liepāju ar pārtikas precēm. Verstis piecas nobraukušas, kad ieraudzījušas nākam pretim vācu zaldātu partiju, apmēram 30 cilvēkus. Vāci apturējuši braucējas un sākuši meklēt pēc speķa un olām ("Speck" un "Aijehr" ir vācu patruļu pirmie vārdi, kad viņas ienāk kādā zemnieku mājā). Bet tiklīdz vāci nodevušies pamatīgai vezuma revīzijai, braucējas izdzirdušas, ka krūmi iebrīkšas un nākošā acumirklī izlēkuši 5-7 kazaki jāšus uz ceļa un visus vācus apkāvuši. No uztraukuma braucējas pilnīgi apstulbušas un vairāk nekā neredzējušas, kā uz ceļa guļošus asiņainus vācu līķus. Kazaki tūliņ atkal nozuduši mežā. Tas noticis mazā gaismiņā. Pabraukušas kādu gabalu sievietes nejauši novērojušas vāģos vācu zaldāta asiņaino galvu un tā pārbijušās, ka meitene sajukusi prātā un ievietota Liepājas slimnīcā. Cik šai nostāstā patiesības, neņemos izšķirt, bet fakts ir tas, ka pieminētā sieviņa patiesi iebraukusi Liepājā ar asiņainiem ratiem un ievietojusi savu meitu slimnīcā, kura sajukumā runājusi tikai par vāciem un asiņaino galvu.

Citu reizi divi vācu oficieri jāšus tik tikko izbēguši kazaku patruļai, kas uzbrukusi viņiem mežā, kad tie kopā ar 30 zaldātiem devušies uz Skrundu. Zaldātus kazaki apkāvuši, bet oficieriem laimējies izbēgt. Bēgot viņi apmaldījušies un iegriezušies kādā mājā apprasīties ceļu. Ganu meitene, kuru vācu oficieri pirmo satikuši, uz oficiera jautājumu, "kur esot kazaki?" nodomājusi, ka vāci prasot, kur augot kazacenes (sēnes), atbildējusi norādīdama uz mežu, ka tur esot daudz kazacenes. Izdzirduši, ka mežā kazaki, oficieri aizaulekšojuši, un tikko ieradās Liepājā, tūliņ izziņoja "trevogu" un vairāk rotas zaldātu devās meklēt kazakus.

Sakarā ar šiem notikumiem un jo sevišķi par dzelzceļa tilta uzspridzināšanu pie Marijas muižas vāci arestēja ap 60 zemniekus un vairāk kā 2 mēneši tos turēja Liepājas cietumā, pēc kam visus atlaida, jo pret viņiem nebij nekādi pierādījumi.

Bez tam vāci, jo sevišķi pēdējā laikā, arestējuši un sodījuši ar nāvi un cietumu daudzus bēgļus, kas mēģinājuši atgriezties uz Kurzemi vai pāriet vācu fronti uz mūsu kara spēka pusi, kā arī vietējos iedzīvotājus, bet par to rakstīsim sevišķi.

Pogromu aģitācija

Tautību naids īsi pirms kara izcelšanās un kara sākumā gan laikam nevienā lielākā Baltijas pilsētā nebij tik ass, kā Liepājā. Liepājas pilsētas domes vēlēšanas bija tas grēka ābols, kas radīja šo naidu. Vienas tautas uzkūdīšanu pret otru nepiekopa tikai laikraksti un dažādu partiju un kliķu uzpirkti aģenti, bet sludināja pat mācītāji no kanceles. Visasākās attiecības karam izceļoties bij starp Liepājas "māmuļniekiem" un vāciem. Vāci un "māmuļnieki" bija divi galvenie centri tautības naida kultivētājiem. Ebreji nostājās pilnīgi vācu pusē. Karam izceļoties tautības naids vēl vairāk paasinājās. Ar to arī izskaidrojama daža laba Liepājas "māmuļnieka" pārmērīgā bailība un bēgšana, kad vāci tuvojās pilsētai, jo viņi labi saprata, ka viņiem var tikt atmērots ar to pašu mēru, ar kādu viņi mērojuši.

Un tikko vāci ienāca pilsētā, tūliņ sāka cirkulēt dažādas nekontrolējamas baumas. Pasaku bābas un sevišķi ebreji staigāja apkārt un stāstīja, ka latvieši un krievi nodomājuši sarīkot 29.aprīlī vācu un ebreju pogromu. "Liepājas Atbalss" grāmatu veikalā un drukātavā esot paslēpti ieroči, drukāti pogromu uzsaukumi utt. Bij cilvēki, kas pat zināja atstāstīt šo uzsaukumu saturu. Uzsaukumu esot parakstījuši T.Breikšs, G.Seskovs, mācītājs Sanders un citi un tajā esot uzaicināts sist vāciešus un ebrejus, jo tie esot nodevēji. Stāstīja pat, ka kāda ebreju un vācu iedzīvotāju deputācija ieradusies pie vācu komandanta, pateikusies tam, ka vāci izglābuši viņus no 29.aprīlī sarīkojamā pogroma organizētājiem, bet kā vēlāk izrādījies, komandants deputāciju diezgan nelaipnā kārtā noraidījis.

Ka šādu aplamu tenku izplatītājiem bij savs nolūks un jau iepriekš izstrādāts rīcības plāns, pierāda arī tas, ka drīz vien pēc tam vācu laikrakstos, vispirms "Memeler Dampfboot" un vēlāk arī citos, sociāldemokrātu laikrakstus neizņemot, parādījās ziņojumi, ka latviešu tautas kulturālais līmenis esot ļoti zems, tie esot ļoti nekrietni un barbariski un īsi pirms vācu ienākšanas Liepājā gribējuši sarīkot ebreju un vācu slaktiņus. (Jāpiezīmē, ka no sākuma visa vācu prese un demokrātiskā un sociālistu jo sevišķi drukāja vislielākās aplamības un nepatiesības par latviešiem un Baltiju, bet vēlāk arī prese, vispirms konservatīvie laikraksti, sāka runāt citādu valodu, bet par to plašāki rakstīsim citā vietā.)

Vācu kara priekšniecība pilnīgi nenoticēja nostāstiem par vācu un ebreju slaktiņu organizēšanu no latviešiem. Tas pa daļai izskaidrojams ar to, ka Liepājas vācu kara priekšniecībā nebij personas ar šovinistiskiem uzskatiem un tie nepadevās šejienes vācu urrā patriotu iespaidam un arī tamdēļ, ka nevarēja būt šaubu, ka vācu augstākā kara priekšniecība bij izdevusi rīkojumu, izturēties pret Kurzemes iedzīvotājiem pieklājīgi. Tomēr uz komandantūras rīkojumu "šucmaņi" un zaldāti pārmeklēja vairākas aizdomīgas vietas. "Liepājas Atbalss" gramatu veikalu un tipografiju vāci pēc tam ņēma savā pārzināšanā, jo izrādījās, ka ne veikalam, ne tipografijai nav neviena īpašnieka. (Patiesībā Liepājā palikās vairāki sabiedrības "Liepājas Atbalss" biedri, kā Birznieks, Ekšteins, Cīrulis un citi, bet tie par tādiem neuzdevās. Vēlāk, kad vāci veikalu un tipografiju sekvestrēja, tie savu soli nožēloja, bet tad vairs neko nevarēja līdzēt.) Pie veikala dienu un nakti stāvēja sargzaldāts.

Arī Ģībieša, Ābelītes, Dravnieka un Grünberga grāmatu veikalos ieradās šucmaņi un apprasījās, vai veikalā neesot ieroči un karikatūras par vācu ķeizaru Vilhelmu, bet nekādas represijas pret tiem neuzsāka. Tikai komandantūra izliktos sludinājumos vairākkārt brīdināja iedzīvotājus uzkūdīt vienu daļu iedzīvotājus pret otru, piedraudot vainīgiem ar nāves sodu. Tā vietējiem vācu un ebreju provokatoriem neizdevās nomelnot latviešus un nostādīt tos par slaktiņu organizētājiem.

Sabiedrības "Liepājas Atbalss" grāmatu veikalu un tipografiju vāci vēl kādu laiku apsargāja un pamazām aizveda mašīnas un citas preces. Galīgi tas tika iztukšots pagājušā gada decembrī. Pēdējā laikā vāci arī to vairs neapsargāja un ielu zēni ielīda pa logu veikalā un izvilka vēl palikušās grāmatas un preces. Tai pašā laikā sekvestrēja arī otru Liepājas tipografiju, kurā drukāja "Liepājas Dienas Avīzi", bet citas tipografijas neaiztika, tikai dažās, piemēram, "Vestņik Libavi" un Gutmaņa tipogrāfijā vāci rekvizēja dažas mašīnu misiņa daļas un krievu burtus. Ja ievēro, ka taisni "Liepājas Atbalss" un "Liepājas Dienas Avīzes" aprindas visasāki uzstājās pret vāciem, tad nevar būt šaubu, ka pie šo tipogrāfiju sekvestrēšanas savu lomu spēlēja arī vietējo vācu atriebības nolūki.

Annas draudzes mācītāja atstātā dzīvoklī ievietojās vāci, bet vēlāk, uz baznīcas priekšniecības lūgumu, to atstāja. Ne mācītāja dzīvoklis, ne baznīca nav aizskarti, kaut gan arī še bij manāms zināmo provokatoru pirksts. Tā pagājušā gada maijā pie baznīcas priekšniecības ieradušās divas vācu zaldātu drēbēs ģērbušās personas un komandanta vārdā atprasījušas atslēgas un paziņojušas, ka baznīca tiekot slēgta. Kad pēc pāris nedēļām baznīcas priekšniecība griezusies pie komandanta ar lūgumu, lai atļauj baznīcā noturēt dievkalpošanu, tad komandants atteicis, ka viņš nekad neesot aizliedzis dievkalpošanu noturēt, ne arī pavēlējis baznīcu slēgt un atslēgas atprasīt. Pēc šādas atbildes baznīcas valde sagādājusi citas atslēgas un dievkalpošana turpināta.

Leišu-latviešu karaļvalsts projekts

Drīz vien pēc tam, kad vācu presē, vispirms konservatīvā, parādījās par latviešiem glaimojošas atsauksmes, Liepājā ieradās šaubīgi cilvēki, kas staigāja apkārt un stāstīja, ka vāci nemaz tādi neesot, kādus viņus tēlojot latviešu laikraksti, Vācijas valsts kārtība esot demokrātiska un latviešiem pie vāciem būšot labāka dzīve nekā pie Krievijas.

Pagājušā gada jūlijā Liepājā pārbrauca no Anglijas (caur Zviedriju un Vāciju) daži latviešu emigranti un uzdevās par kādas latviešu-leišu organizācijas locekļiem. Starp tiem bij arī kāds Tomsons no Anglijas, kāds Liberts (pēc paša nostāstiem bulgāru armijas palkavnieks), arī no Anglijas, Müllers, Freimans un vēl citi. (Vai tie viņu īstie vārdi, nav zināms.) Viņi stāstīja, ka Stokholmā esot nodibinājusies kāda leišu-latviešu komiteja, kuras biedri viņi esot un kurā bez viņiem esot vēl daudz latviešu un vēl vairāk leišu. Organizācijas mērķi esot plaši un tai netrūkstot arī līdzekļu. Viņas nolūkos esot nodibināt ar vācu valdības piekrišanu no ieņemtās Kurzemes un Lietavas latviešu-leišu karaļvalsti. Viņi esot deleģēti no biedrības aģitēt starp ieņemto apgabalu iedzīvotājiem par šī nolūka drīzāku realizēšanu. Bez viņiem esot komandēti arī vēl citi aģenti uz citiem ieņemtiem apgabaliem.

No sākuma savādie aģenti nekā neminēja par to, kurš tad īsti izraudzīts par jaunās karaļvalsts karali, bet vēlāk vaļsirdīgi izteicās, ka tas būšot Vācijas ķeizara jaunākais dēls - Joachims.

Šo rindiņu rakstītājam bij izdevība vairākas reizes satikties ar trim dažādiem aģitatoriem un sīkāki tos iztaujāt. Pirmais no viņiem bij ļoti noslēpumains un labprāt negribēja neko sīkāki stāstīt par savu uzdevumu, ne arī par savādo organizāciju, kas Stokholmā sēdēdama gribēja vadīt sagatavošanās darbus jaunās karaļvalsts nodibināšanai. Viņš arvien nēsāja sev klāt Joachima portreju (uz skatu kartes) un vienu kartiņu uzdāvāja šo rindiņu autoram. Bet viena lieta viņam ļoti nepatika - kad izteicu bažas, vai latvieši un leiši būs ar mieru jauno karali pieņemt. Mans sarunu biedris tad ļoti uztraucās un izlietoja savu daiļrunības mākslu, lai pārliecinātu mani, ka no latviešu puses būtu neprāts izraudzīto karali atraidīt.

Šis pats kungs apstaigāja visus Liepājā palikušos ievērojamākos latviešu sabiedriskus darbiniekus - Andreju Bērziņu, Ādolfu Kuršinski, Dr.Ekšteinu, A.Sleini un citus un stāstīja par saviem nodomiem. Arī dažus veikalus viņš apmeklējis, kuru adreses jau viņam Berlīnē esot uzdotas un aptaujājies pēc latviešu tautībniekiem. Pēdējiem viņš iegalvojis, ka nu reiz piepildīšoties latviešu tautībnieku ideāli un latvieši kļūšot brīva tauta.

Otrs aģents, kurš Liepājā ieradās augusta mēnesī, par savu darbības lauku izvēlējās strādniekus. Viņš vispirms ieradies pie dažiem strādnieku biedrību darbiniekiem, kuru adreses viņš ievācis Berlīnē un Stokholmā, uzdevies sevi par sociāldemokrātu un stāstījis to pašu, ko viņa kolēģis. Ar šo cilvēku man bij izdevības vairākkārt satikties. Līdz 1906.gadam viņš dzīvojis Rīgā, strādājis kādā fabrikā. Pēc tam iemaisīts politikā un emigrējis uz Angliju. Uz maniem jautājumiem viņš zināja stāstīt par Londonā un citās Anglijas pilsētās dzīvojošiem man pazīstamiem latviešiem, un pat izteicās, ka arī tie drīz braukšot uz šejieni. Bet kā vēlāk pārliecinājos, tad par dažiem latviešu sabiedriskiem darbiniekiem-emigrantiem viņš bija samelojis, stāstīdams, ka arī tie piedaloties Stokholmas organizācijā. Stokholmas organizācija maksājot viņam arī algu - 350 markas mēnesī un ceļa izdevumus. Viņa darbības rajons esot Liepāja un še viņš mēģināšot iestāties kādā fabrikā. Vēlāk, kā dzirdēju, viņš arī iestājies fabrikā. Mans sarunu biedrs bij ļoti noskumis, kad nodzīvojis Liepājā vairākas nedēļas, nevarēja atrast neviena "īsta" sociāldemokrāta, pēc kuriem viņš arvien klaušināja. Viņam stāstīts, ka Liepāja esot viens no prāvākiem latviešu sociāldemokrātu centriem, bet visi tie, kas viņam uzdoti par sociāldemokrātiem un ar kuriem viņš saticies, neesot pēc viņa garšas.

Trešais aģents arī bija latviešu emigrants no Rīgas - bezrakstura cilvēks, kas padodas katram stiprākam iespaidam. Kā vēlāk izzināju, viņš savā jaunā aģitatora lomā juties ļoti neveikli. Pats viņš atzinās, ka piekrāpts, jo Anglijā viņam sastāstītas par šejienes apstākļiem nepareizas ziņas. Bet tagad nokļuvis bezizejas stāvoklī. Turpināt savu līdzšinējo lomu viņš tālāk vairs nevarot, atpakaļ atgriezties uz Angliju arī ne un atrast piemērotu darbu Kurzemē arī nevarot.

Savu solījumu arī viņš izpildīja un pagājušā gada oktobrī atteicās būt par vācu aģentu.

Latviešu-leišu karaļvalsts projekts ilgu laiku palika neskaidrs kurzemniekiem, bet nevarēja būt šaubu, ka tas nav kādas leišu-latviešu organizācijas, bet vācu valdības un viņu aģentu darbs. No sākuma arī vāciem izdevās noslēpt savus patiesos nolūkus. Vāci rīkojās tik pārliecinoši, ka stājās pat pie jaunās karaļvalsts armijas nodibināšanas un Šauļos teicās ierīkojuši skolu, kurā apmācot oficierus jaunās karaļu valsts gvardijai. Personas, kuras šo skolu pazina tuvāk, zināja stāstīt, ka viņā jau pagājušā gada septembrī mācījušās ap 200 personas, pa lielākai daļai leišu un latviešu gūstekņi no Vācijas. Par oficieru-apmācītāju šai skolā bija kāds latviešu emigrants, tagad vācu aģents. Man bij izdevība šo kungu redzēt, kad viņš kādreiz apbraukāja Kurzemi, vākdams starp vietējiem iedzīvotājiem savai skolai "audzēkņus".

Ģērbies viņš bij parastā civiluzvalkā, bet persona, kuru šis kungs vairākkārt apciemojis, zināja stāstīt, ka viņam esot sava latviešu-leišu karaļvalsts oficiera forma. Arī "skolas" audzēkņiem jānēsājot formas apģērbs.

Par šo "skolu" ilgu laiku cirkulēja daudz un dažādi nostāsti, bet vēlāk kļuva zināms, ka šai "skolā" nesagatavo vis oficierus leišu-latviešu karaļvalsts gvardijai, bet gan vācu aģentus un arī visi aģitatori, kas apstaigā Kurzemi un Lietavu, stāstīdami par tiem labumiem, kas latviešiem un leišiem tikšot doti no Vācijas un mulsinādami un kūdīdami iedzīvotājus pret Krieviju - nav vis kādas leišu-latviešu organizācijas biedri, bet nopirkti vācu valdības kalpi. Vāciem ilgu laiku izdevās to noslēpt, bet beidzot kāds "skolas" audzēknis šo noslēpumu izpauda.

No Liepājas un citām vietām vācu aģenti reizu reizēm brauca uz Šauļiem, kur atradās kāds lielāks štābs (vienu laiku Belova armijas), no kura tie saņēma tālākas direktīvas. Tomēr jāatzīst, ka vācu aģentiem Kurzemē neveicās - visur viņi tika atraidīti un nicināti. Nav noteikti zināms, cik īsti gūstekņus un privātus cilvēkus vāci piedabūja savā kalpībā, bet daudz to nevarēja būt. Vācu nolūks, liekas, bija - radīt pretsparu latviešu strēlnieku bataljoniem, par kuru nodibināšanu vācu laikraksti rakstīja pārspīlētas lietas. Tā jau septembra mēnesī kādā Berlīnes laikrakstā bij ziņots, ka no latviešu strēlniekiem sastādījušies 8 korpusi. Visādiem līdzekļiem vāci centās panākt to, lai latviešu strēlnieku bataljoni izputētu un latviešus kompromitētu. Bet kad redzēja, ka tas neizdosies, tad arī viņi projektēja sastādīt no latviešu gūstekņiem un brīvprātīgiem pulkus priekš vācu armijas, kā kara sākumā poļiem bija savi leģioni krievu un austriešu armijās.

Bet arī šis vācu nodoms neizdevās. Tomēr nav noliedzams, ka vāci savā kalpībā ievilinājuši nevien dažus latviešus un leišus, bet arī krievus un jo sevišķi poļus. Uz poļiem vāci liek pat lielas cerības un visus sagūstītos poļus nodala atsevišķi. Sarunā kāds augstāks vācu virsnieks izteicās, ka sabiedrotie velti gaidot to dienu, kad viņiem pietrūkšot dzīvā spēka (zaldāti), jo vācu valdība esot jau spērusi soļus, lai sastādītu no poļu gūstekņiem un ieņemtās Polijas iedzīvotājiem jaunus pulkus. Tāpat vāci cerot ar laiku arī citu ieņemto apgabalu iedzīvotājus piedabūt savā pusē. Ļoti var būt, ka minētais vācu virsnieks gribēja ar to palielīties, bet, cik pārliecinājos, tad nostāsts par poļiem nav gluži bez pamata.

Pie gadījuma atstāstīšu arī kādu interesantu piedzīvojumu, kas pierāda, ka vācu armijā kalpo labi krievu valodas pratēji. Pastaigājoties pa Liepāju, kādreiz satiku nelielu pulciņu vācu zaldātu, kuri, kā likās, bija iebraukuši no citurienes. Kādi gan bija mani brīnumi, kad izdzirdu, ka vācu zaldāti savā starpā sarunājās skaidrā krievu valodā. Vispims man iešāvās domas prātā, ka tie būs bulgāri, bet zaldāti runāja tik skaidri krieviski, ka nevarēja būt šaubu, ka tie patiesi krievi. Diemžēl, man nebij izdevība ilgāki noklausīties viņu sarunā, jo tie nogriezās gar jūrmalu, kur bija ļoti maz publikas, un sekot še viņiem bija aizdomīgi. Tikai to nopratu, ka vismaz viens no viņiem pazina Liepāju un laikam veda pārējos pilsētu apskatīt jo par citu viņus nedzirdēju runājam kā vienīgi par pilsētu un tuvējo apkārtni.

Kādreiz Jelgavā sastapu uz ielas vācu kareivju patruļu, kas tikko bija atgriezušies no pozīcijām. Bija svētdienas pēcpusdiena un veikali vēl nebija vaļā. Zaldāti pienāk man klāt un vācu valodā jautā, vai nezinot, kad veikali būšot vaļā un vai nevarot ievest viņus kādā koloniālveikalā. Gribēdams tikt ātrāk vaļā, likos, ka nesaprotu viņu jautājumu un ka neesmu pilsētnieks, bet laucinieks (biju ģērbies zemnieku drēbēs). Bet man par lieliem brīnumiem, kāds vācu zaldāts sāka runāt ar mani latviski un, cik no mūsu īsās sarunas nopratu, tad viņš bij vai nu latvietis, vai ilgu laiku dzīvojis starp latviešiem, jo runāja skaidri latviski.

Nav ko brīnīties, ka vācu armijā ir personas, kas saprot latviešu valodu, jo ne mazums Baltijas baronu muižās ir dzīvojuši mežsargi, mežkungi, muižkungi, vagari, pārvaldnieki, kas daudz maz ielauzījušies latviešu valodu un tagad kalpo vācu armijā, bet nekad vēl nebiju sastapis vācu zaldātu, kas tik skaidri runāja latviski jo visiem šiem piķeriem, muižkungiem, vagariem un citiem līdzīgiem latviešu valoda tomēr ir tāda pastīva. Vācu armijā Kurzemēne mazums ir oficieru un zaldātu, kas daudzmaz saprot latviešu valodu. Katrā komandantūrā ir kāds oficiers vai zaldāts, kas saprot latviski un arī krieviski. Liekas, ka vācu augstākā priekšniecība taisni ar nolūku sūtījusi uz šejieni oficierus un zaldātus, kas saprot vietējo iedzīvotāju valodu, jo prast sarunāties ar vietējiem iedzīvotājiem zaldātu patruļām ir reizēm no liela svara. Bez tam vācu valdībai bija, laikam, arī citi nolūki. Tā ne vienu reiz vien dzirdēja vācu oficierus, ierēdņus un zaldātus izsakāmies: "Mēs tā nevienu valodu, un jo vairāk vēl zemes iedzimto valodu neniecinājam." Ar to arī izskaidrojams, ka vāci visus sludinājumus un rīkojumus pa lielākai daļai publicē arī vietējiem iedzīvotājiem saprotamā valodā; pat uz tādiem dokumentiem, kā pasēm, blakām vācu tekstam atrodas arī latviešu, leišu vai poļu teksts, skatoties pēc tam, kurā apgabalā pase izdota.

Neskatoties uz vācu veikliem paņēmieniem, latviešu leģionu organizēšana neizdevās. Vietējie iedzīvotāji, izdzirduši, ka vāci projektē iecelt viņiem par karali Vilhelma dēlu, negribēja no tam ne dzirdēt. "Mēs paliekam pie Krievijas", - to vienā balsī atkārtoja visi, ar kuriem par šo jautājumu runāju. Protams, - starp Kurzemes latviešiem ir cilvēki (sevišķi inteliģenti), kas nav apmierināti ar līdzšinējo dzīvi un kārtību, bet arī tie bija tais domās, ka no Vācijas un vāciešiem latviešu tautai nekas labs nav gaidāms. Tie bez šaubīšanās bija pret Vāciju, neskatoties uz to, ka vācu aģitatori apsolīja inteliģentiem latviešiem vēl sevišķus labumus.

Vācu aģenti Kurzemē uzturēja sakarus arī ar Baltiju un Krieviju, ar tās pašas noslēpumainās Stokholmas organizācijas starpniecību. Kā viņi tās lietas bija ierīkojuši, nav zināms, bet ar viņu gādību daži cilvēki bija atgriezušies no Krievijas caur Zviedriju un Vāciju uz Kurzemi un Lietavu. Tas esot izdarāms, - kā viens vācu aģents izteicies, - šādi: Savādā Stokholmas komiteja izsludinot krievu laikrakstos, ka viņa uzņemas nogādāt no Krievijas uz vācu ieņemtiem apgabaliem (Kurzemi un Lietavu) vēstules, kā arī nosūtīt ziņas uz Krieviju no vācu ieņemtos apgabalos palikušām personām. Ja nu kāds rakstot no Krievijas uz Stokholmas organizāciju un izteicot vēlēšanos atgriezties pie savējiem, tad pieminētā organizācija vispirms ievācot par šo personu tuvākas ziņas un ja tās esot labvēlīgas, tad uzaicinot to braukt uz Stokholmu, no kurienes tad caur Vāciju nogādājot atpakaļ uz Kurzemi, vai citu šīs personas dzīves vietu. Kurzemē iznākušos laikrakstos, ne arī citādā veidā, vāci par šo savu "gādību" par ieņemto apgabalu iedzīvotājiem neko nav ziņojuši un tamdēļ jādomā, ka viņi grib atvilināt cilvēkus no Krievijas un Baltijas, lai tos izmantotu saviem nolūkiem. Tāpat nav zināma neviena persona Kurzemē, kas būtu saņēmusi vai nosūtījusi caur šo organizāciju saviem aizbēgušiem piederīgiem kādu vēstuli.

Pārvaldības iekārta

Ieņemot kādu vietu, vāci vispirms nodibina tā saucamās komandantūras un šo komandantūru rokās tad ir visa vara pār ieņemto apgabalu iedzīvotājiem, līdz nav ievesta civilā pārvalde. Pēc pirmā iebrukuma Kurzemē vāci nosauca ieņemto apgabalu par Liepājas guberņu un viņu ierobežoja Saraika-Medze-Vārgale-Dunalka-Dembe-Priekule-Rucava. Vispirms Liepājas guberņa bija iedalīta divos apriņķos - Grobiņas un Aizputes, kurus pārvaldīja sevišķi apriņķu priekšnieki. Vēlāk Liepājas guberņas robežas tika paplašinātas, kā tas redzams no sekoša sludinājuma: "Ar šo tiek vispāribai zināms darīts, ka Liepājas guberņas jaunās robežas ir sekošas: Papes ezers-Rucava-Lukna-Skoda-Aleksandrija-Piķeļi-Greitči pie Ventas - Ventas upe līdz Skrundai - Aizpute - Apriķi - Teberes upe.

Liepājā, 21.oktobrī, 1915.g.

Policijas prezidents Becherers"

Apriņķa priekšnieki bij iecelti arī Kuldīgā, Ventspilī un Talsos, bet šie apriņķi tad vēl netika galīgi pievienoti Liepājas guberņai, kaut gan oficiāli pie tās skaitījās. Pirmo Liepājas gubernatoru von Pappritzu sagūstīja mūsu kazaki. Pēc tam iecēla viņa vietas izpildītāju - Šverinu, kurš vēl tagad par tādu skaitās. Par apriņķu priekšniekiem un citiem ierēdņiem vāci iecēla pa lielākai daļai bijušos Kurzemes administratorus - baronus. Tā Kuldīgas apriņķī rīkojas plaši pazīstamais Silvio von Bröderichs, Grobiņas apriņķī Ādolfijs un citi.

Katrā apriņķī ir iecelts arī savs komisārs, kas lai pārzinātu lauku pagastu pārvaldību, bet šis amats ir vairāk tikai formas dēļ, jo līdz pat pēdējam laikam nekādu sistemātisku pagastu pārvaldības iekārtu vāci nav ieveduši.

Policija kārtīgi darbojas tikai pilsētās, bet uz laukiem lielākos centros, kur nodibinātas komandantūras, viņu vietu izpilda tā sauktie "amtmaņi". Šādi "amtmaņi" katrā apriņķī ir 4-5 un viņi izpilda komandantūras un policijas vietu. Starp citu "amtmaņi" ir Durbē, Skrundā, Saldū, Dobelē, Priekulē, Skodā, Rucavā un citur.

Līdz pagājušā gada septembram administratīvā vara nebij šķirta no kara valdes, bet tad tika ievesta sevišķa Kurzemes civilpārvalde (Deutsches Vervaltung für Kurland). "Liepājas Avīze" par to raksta savā 4/18.septembra numurā šādi:

"Civilpārvaldes ievešana. Vakar pulksten 5 pēc pusdienas, iz Jelgavas nākdams, apmeklēja maģistrātu jaunieceltais civilpārvaldes priekšnieks fon Goslera kungs, kur viņam pilsētas galva Melvila kungs stādīja priekšā pilsētas valdes locekļus Demme un Kuršinski kungus, izpildīšanas komisiju priekšniekus, inženieri Bēru, Dr. Veberi, inženieri Šidkovu, advokātu Malkinu un Bērziņa kungus, tālāk biržas komitejas priekšnieku Perekalinu, inženieri Pjasecki un bāriņu tiesas priekšsēdētāju kand.jur. Blumberg kungus. Fon Goslera kungs it sevišķi interesējās par pilsētas saimniecisko stāvokli un iedzīvotāju apgādāšanu ar pārtikas vielām un ieteica pilsētas valdei ar visiem līdzekļiem apspiest augļošanu ar pārtikas vielām, tā ka arī labākas iedzīvotāju apgādāšanas labā vajadzīgāko produktu iegādāšanu uzņemties pašai. Tālāk fon Goslera kungs piedāvājās ierosināt jautājumu par dzīves uzturu līdzekļu pievešanu iz Zviedrijas. Fon Goslera kungs aizbrauca atpakaļ uz Jelgavu."

Civilpārvalde apmetās Jelgavā un līdz ar to Jelgava izvērtās par Kurzemes administratīvo centru. Civilpārvaldes kanceleja atrodas Jelgavā, Palejas ielā, bijušā miertiesnešu sapulces ēkā. Liepājā palika tikai gubernatora (civilpārvaldnieka) vietas izpildītājs, kas, salīdzinot ar mūsu administratoriem, nozīmētu - vicegubernatoru. Bez tam Liepājā bija arī policijas prezidents, kas tagad nebij vairs padots kara valdei, bet civilpārvaldei. Jelgavā bez civilpārvaldnieka ir arī kara birģermeistars, Tukumā, Kuldīgā, Ventspilī un citās vietās tikai apriņķu priekšnieki un "amtmaņi".

Pagastu pašvaldības

Uz laukiem, kas attālāk nost no kara lauka, arī vāci organizē pārvaldības iestādes. Augstākā iestāde ir apriņķa priekšnieks un komisāri, kuriem padoti "amtmaņi". Pagastu pārvaldībā nekādas pārmaiņas nav ievestas - kur bija palikušas vecās pagasta valdes (cik man zināms, tikai 5-7 pagastos un tad arī ne pilnā sastāvā), tur tās rīkojās tāpat uz priekšu, bet kur pagasta valdes bija aizbēgušas, komisāri uzdeva ievēlēt jaunas, bet ja to nedarīja, tad vācu pārvalde pate iecēla pagasta vecākos un pieņēma pagastam skrīverus. Bet pēdējos bija grūti, pat neiespējams atrast, jo vāci, ieceļot skrīverus, prasīja, lai tie prastu vest pagasta grāmatas vācu valodā. Saprotams, ka šādus cilvēkus bija grūti atrast, bet tā kā vajadzība bija liela (jo pēdējā laikā vāci sāka ņemt no zemniekiem nodokļus), tad sludināja laikrakstos. Tā "Liepājas Avīzes" 17./30.septembra numurā lasām:

"Pormsātes, Gramzdas un Asītes pagastiem vajadzīgi pagasta skrīveri. Pagasta skrīveriem jāprot vācu valoda, latviešu valodā vest rakstu darbus un bez kļūdām pārtulkot vācu valodā. Sevišķas zināšanas nav vajadzīgas. Alga 80 līdz 100 markas mēnesī ar brīvu dzīvokli un apkurināšanu, kā arī zemes gabalu priekš dārza. Pieteikties uz šām vietām pie Dr.v.Zoepffel kunga, Liepājā, Peldu ielā Nr.15, ikdienas starp 10-12 priekš pusdienas 4 līdz 6 pēc pusdienas".

Tā pate avīze 12./25.septembrī ziņo: "Pašpārvladība no vāciem ievesta starp daudz citiem pagastiem arī Medzē, Vērgalē, Māterās, Kapsēdā, Saraiķos un Niderbārtā (Nīcā). No vācu kara valdes ieceltiem pagasta vecākiem sevišķi jārūpējas par nabagu un rezervistu ģimeņu apgādāšanu. Līdzekļi ņemami no pagasta kapitāliem".

Kad vāci neatrada pagastu skrīverus, kas prastu vācu valodā pārtulkot, tad beidzot apmierinājās ar latviešiem, bet ar to nosacījumu, ka viņi visdrīzākā laikā iemācīsies vācu valodu. Dažos pagastos skrīvera vietu izpilda Kurzemes vācu ģimeņu zēni, no 15-17 gadiem.

Līdz pat pēdejam laikam vāci visos pagastos vēl nebija ieveduši noteiktu kārtību, bet kur jaunās pagasta valdes darbojas, tur vāci uzdeva tām, kopā ar "amtmaņiem" pierakstīt visus lopus, lai zinātu, cik katram jāmaksā nodoklis, uzņemt labības krājumus, saskaitīt palikušos iedzīvotājus, izsniegt vācu pases, nokārtot un piedzīt parastos nodokļus pagasta vajadzībām, gādāt par skolām un citām pagasta iekšējām lietām.

Administratīvi un citi sodi

Kā jau aizrādīts, iebrūkot Kurzemē, vāci no sākuma izturējās pret iedzīvotājiem puslīdz ciešami, bet par to vēlāk, sevišķi pēc tam, kad izjuka vācu nodomi ar latviešu-leišu karaļvalsts dibināšanu un aģentu zvejošanu no vietējiem iedzīvotājiem, represijas pret iedzīvotājiem pieņēmās plašumā un sodi tika uzlikti par visniecīgākām lietām. Ja neskaita klāt arestus un apcietināšanas, kas jo sevišķi pēdējā laikā notika plašos apmēros, tad sodīto skaits, pēc paviršām ziņām spriežot, pa šiem deviņi mēnešiem pārsniedz 2000 personas. Pēc vācu iestāžu ziņām, visā Kurzemē palikuši ap 100000 iedzīvotāju un rēķinot procentos iznāk, ka sodītas ir 2 proc. iedzīvotāju, jeb no katriem 50 iedzīvotājiem viens. Protams, nav iespējams uzskaitīt visus cietušos un nosodītos, bet dažus, kas palikušies atmiņā un atzīmēti, pievedīsim:

Pirmais administratīvā kārtā sodīts Liepājā zvejnieks Brūklis, par ko ziņo Liepājas kara policijmeistars majors Frommers 4.jūnijā: "Viņa ekselence Liepājas gubernators nosodīja zvejnieku Vilhelmu Brūkli no Liepājas ar brīvības atņemšanu uz 6 nedēļām par vācu augstākās kara vadības apvainošanu, nosaucot vācu kara valdes pie dāņu konsulāta izliktās ziņas par meliem."

Nāves sods, cik šo rindiņu rakstītājam zināms, piespriests vismaz 30 personām, bet jādomā, ka patiesībā šis skaits ir lielāks, jo pēdējā laikā vāci Jelgavā un Tukumā vairākkārt nošāvuši grupās, bez tiesas sprieduma daudzas personas, kuras apvainotas spiegošanā.

Liepājā pirmie nāves sodi tika piespriesti 17.jūlijā diviem zemniekiem, kā to ziņo Liepājas kara policijmeistars Frommers 20.jūlijā: "Krievu pavalstnieki - Andrejs Pusans no Nīcas un Jēkabs Zīle no Klampecenes ir 17.jūlijā 1915.gadā nošauti, tapēc ka pie viņiem, neskatoties uz austrumu armijas virspavēlnieka noteikumu no 8.maija šā gada, pēc kura visi ieroči un munīcija bij jāatdod tuvākai vācu kara spēka nodaļai, vai citai priekšniecībai līdz 25.maijam, ir atrasti ieroči, munīcija un spridzināmas vielas. Pie Pusana ir atrasti 17.jūlijā (nošaušanas dienā) viens šaujams ierocis ar vairāk simtiem patronu un daži maisi (?) spridzināmas vielas, kuras viņš paslēpis savā šķūnī, ierokot zemē. Kad uz vācu kara spēka priekšniecības pavēli šķūni aizdedzināja, ugunī eksplodēja vēl citas neuzietas spridzināmas vielas.

Pie Zīles atrasta vācu zaldāta flinte, kuru viņš pats noslēpis aprokot zemē. Viņa ekselence Liepājas gubernators vēl reiz biedina krievu pavalstnieku iedzīvotājus nepaturēt pie sevis patronas, pulveru un spridzināmas vielas. Gubernators apsola tos nesodīt, kas divi nedēļu laikā labprātīgi atdos visas augšā minētās vielas tuvākai vācu komandantūrai vai kara spēka nodaļai. Pēc šī termiņa notecēšanas nepaklausīgie tiks sodīti pēc austrumu armijas virspavēlnieka 8.maijā izdotiem noteikumiem."

"Viņa ekselence Liepājas gubernators ir apstiprinājis guberņas tiesas lēmumu no 18.jūlija 1915.gada, pēc kura krievu pavalstnieks komijs Teodors Hartmanns no Kuldīgas (agrāk dzīvojis Liepājā), par spiegošanu notiesāts uz nāvi caur nošaušanu. Spriedums šodien izpildīts. Liepājā, 6.augustā 1915.gadā. Militārpolicijmeistars majors Frommers."

Bez tam vēl Liepājā nošautas no zaldātu patruļām 2 personas, kas vēlāk par noteikto laiku izgājušas uz ielas un nav klausījušas sargzaldātu saucienus; viena sieviete nodurta ar štiku un vienu nošāvuši konvoju zaldāti par to, ka gājušas klāt un sarunājušās ar krievu gūstekņiem, kad tie ievesti Liepājā un neklausījušies konvoju zaldātu aizliegumu. Bez tam vēl decembra mēnesī no Liepājas lauku kara tiesas notiesāts uz nāvi strādnieks Gūtmans-Freibergs. Sods izpildīts.

Ventspilī par spiegošanu nošauti pagājušā gada decembrī feldšers Ālbergs un lopu pārraugs Breienkopfs.

Tukumā krievu zaldāts Hendriks Jakobsons no Sibīrijas 12.strēlnieku pulka tika notiesāts 23.decembrī 1915.gadā, no kara lauku tiesas dēļ kara nodevības uz nāvi un piespriests visa mūža pilsoņa tiesību zaudējums.

Vislielākais nošauto skaits ir Jelgavā. Pirmais še nošauts kāds Cīrulis, kā to ziņo vācu kara birģermeistars: "Krievu pavalstnieks tirgotājs Eduards Cīrulis par droši pierādītu spiegošanu šodien notiesāts uz nāvi caur nošaušanu. Spriedums izpildīts šodien plkst. 4 no rīta Jelgavas pils pagalmā. Jelgavā, 4.augustā 1914.g." [domāju, ka rakstā ieviesusies kļūda, un jābūt 1915.g.]

"21.septembrī caur Jelgavas lauku tiesas spriedumu notiesāti uz nāvi par neapstrīdami pierādītu spiegošanu Jēkabs Feldmans iz Jelgavas, Fricis Freibergs iz Aizupes, Ans Henkels iz Olaines un Peters Blijs iz Pērkones. Viņus tai pašā dienā plkst. 4 pēc pusdienas nošāva Jelgavas pils pagalmā. Apzīmētais pasludinājums tiek zināms darīts iedzīvotājiem par brīdinājumu." Bez tam vēl šai sludinājumā bij teikts, ka visi nošautie esot latvieši un krievu pavalstnieki. Vēlāk vēl tika izlikti divi sludinājumi, kuros vāci paziņoja ka smagi sodītas 4 personas (vārdus neatceru) par nodevības darbiem un 3 personas nosodītas uz visu mūžu cietumā. Arī uz šiem sludinājumiem bija atzīmēts, ka visi sodītie ir latviešu tautības. Bez še minētiem Jelgavā ar nāvi vēl sodīti: dārznieks Juris Zaļums no Ventspils, lauksaimnieks Vērdiņš no Talsu Novadniekiem, gans Kranais un citi. Nāves sods visiem piespriests par nodevību.

Ar katorgu un cietumu uz visu mūžu un no 9-15 gadiem sodīti par nodevību un neizdevušos nodevību un nodevības mēģinājumiem Ernsts Piečs no Rīgas, lauksaminieka dēls Vērdiņš no Talsu Novadniekiem, Ernsts Friede, pasta ierēdnis Aizputē, agrāk Liepājas Tšinkas [Činkas?] komercskolas skolnieks un kāds Šilders no Liepājas.

Zemāk pievedīsim vācu rīkojumus par administratīviem sodiem, kas atklātībā publicēti Liepājā:

"Viņa ekselence gubernators 13.jūnijā 1915.gadā ir nosodījis ar brīvības sodu uz 3 mēnešiem tirgotāja palīgu Rūdolfu Bušu no Brūžu ielas 8 par to, ka pārkāpis policijas nosacījumus un sastapts pēc plkst. 10 vakarā uz ielas, pie kam Bušs vēl pretojies kārtībnieku patruļai un tai uzbrucis. Bez tam vēl sodīti: priekšstrādnieks Fricis Grau's no Suvorova ielas 26, strādnieks Jēkabs Strunge no Aleksandra ielas 89, skolnieks Samuels Abramsons no Zivju ielas 12, atraitne Elvīra Olinski no Peldu ielas 12 ar brīvības sodu uz 7 dienām par to, ka sastapti uz ielas pēc noteiktā laika." 25.jūlijā nosodīti zvejnieki Andrejs Puzens, Miķelis Pusancis un Jānis Pūķis no Bernātiem ar 2 nedēļām aresta par to, ka tie izbraukuši jūrā pāri apzīmētai vietai. Bez tam visiem zvejniekiem apķīlātas laivas uz 2 nedēļām. 29.jūnijā nosodīti: tirgotājs Šolems Hiršs Samuels no Zivju ielas 5 ar 4 mēnešiem brīvības atņemšanu un komijs Riffons Riselovičs no Julianes ielas 32 ar 3 mēnešu brīvības atņemšanu par to, ka tie paslēpuši preces, kas bij jāuzrāda vācu kara valdei. Namu īpašnieks Vilis Janišs no Graudu ielas 8 nosodīts par to, ka tas pārkāpis policijas noteikumus un sastapts pēc plkst. 10 vakarā uz ielas, ar 1 nedēļu brīvības atņemšanu. 17 gadus vecais skolnieks Ādolfs Zvejnieks nosodīts uz divi nedēļām pie darba Cenkonē par to, ka nav laikā pagriezis ceļu (uz trotuāra) vācu oficieram, kas uzskrējis viņam virsū.

Sludinājumam par šo sodu pielikts klāts sekošs brīdinājums:

"Ir iesniegtas daudz sūdzības un žēlošanās, ka uz galvenām ielām daudzi jauni vīrieši neparāda oficieriem un vecākām personām pienācīgo godu, bet iet rokās saķērušies aizsprosto trotuārus un satiekoties ar citām personām, negriež ceļu. Šāda nepieklājība tiks uz priekšu bargi sodīta."

Miesnieks un namsaimnieks Karlis Jesucki no Kapsēdenes nosodīts ar brīvības atņemšanu uz 2 nedēļām un pēc tam 3 nedēļas pie darba par to, ka 26.jūnijā Liepājā ir bijis piedzēries un apvainojis kārtībniekus. Zvejnieks Aleksandrs Veckevitzs no Lilienfeldta ielas 37, Rudolfs Kristholds no Arnolda ielas 29, Jānis Streichfeldts no Lilienfeldta ielas 37 un Mārtiņš Balons no Salmu ielas 15, nosodīti ar 4 nedēļas brīvības atņemšanu par to, ka pārkāpuši ostas kapteiņa aizliegumu zvejot tālāk par 3 jūras jūdzēm no krasta.

Gubernators ir apstiprinājis Liepājas guberņas tiesas lēmumu no 2. un 8.jūlija, pēc kura ir sodīti sekoši krievu pavalstnieki: pie krievu kara spēka piederīgie rezervisti Peters Mudiks no Nīcas uz 5 gadiem cietumā, Jēkabs Sprūde un Jānis Lanka no Pērkones uz 4 gadiem cietumā, Jēkabs Šneiba, Jānis Penkoks un Miķelis Kumpa no Nīcas uz 3 gadiem cietumā, tāpēc ka viņi tikuši uz laiku atlaisti no krievu kara spēka, palikuši vācu ieņemtā apgabalā un nav izpildījuši gubernatora 10.maijā un 22.jūnijā izdotās pavēles un nav pieteikušies pie tuvākās vācu kara spēka priekšniecības.

Miķeli Švarcu, 41 gadus vecu, Klāvu Šakaru, 20 gadus vecu, no Krūtes, katru uz 5 gadiem cietoksnī, Jāni Mūrnieku no Dunalkas uz 2 gadiem 6 mēnešiem cietumā par austrumarmijas virspavēlnieka 8.maijā izdoto noteikumu pārkāpšanu. Tālāk viņa ekselence nosodīja bārdskuvi Heinrichu Löventalu no Liepājas (Vakzāles ielas 48) uz 1 gadu 6 mēnešiem cietumā par to personu apvainošanu, kas pieder pie vācu kara spēka. Bez tam vēl tai pašā reizē gubernators sodīja 15 gadus veco skolnieku Ludviķi Krastiņu no Vakzāles ielas 11, ar nodošanu darbā pie šosejas taisīšanas Cenkonē uz 4 nedēļām, par to, ka Krastiņš, labi zinādams gadījumu ar skolnieku Ādolfu Zvejnieku, tomēr nav pagriezis uz Kūrhausa prospektu laikā ceļu vācu oficieram, bet tam pieskāries.

Kantorists Šaija Šers no Kungu ielas Nr.17, fotogrāfs Ernests Siliņš no Miķeļu ielas 27, nodoti uz 4 nedēļām darbā, par to, ka viņi uz Kūrhausa prospekta nav griezuši ceļu vācu oficieram, bet tam piegrūdušies. Tālāk sodīts 14 gadus vecais Teodors Demme no Pētera ielas 14 uz 6 nedēļām pie darba, par to, ka aizsprostojis ceļu un nav paklausījis vācu kārtībnieku.

Sludinājumā par šiem sodiem nodrukāta vēl sekoša piezīme:

"Ir aizliegts valkāt krievu zaldātu formām līdzīgus uzvalkus, kā arī dažādas skolnieku formas. It īpaši nedrīkst valkāt blūzes ar stāvām apkaklēm un spožām pogām, kā arī jostas un cepures, līdzīgas krievu zaldātu cepurēm. Nepaklausīgie tiks apcietināti un nodoti darbā."

"Elza Paupe, dzimusi Kreinhardt, no Zāļu ielas 30, nosodīta uz 3 mēnešiem pie šosejas darbiem - Cenkonē, par to, ka viņa ir stāstījusi par vācu kara spēku nepatiesas ziņas.

Terēze Mattison no Ganību ielas 9, ir nosodīta par pārtikas takses pārkāpšanu ar 50 markām naudas sodu."

Policijas prezidents Becherers

Liepājā, 2.septembrī 1915.gadā.

Zemnieks Ansis Gobzems no Mazgramzdas nosodīts uz 3 mēnešiem pie ceļu darbiem Aizputes apriņķī par to, ka tas pārkāpis noteikumus par pārtikas vielu taksi un nepieklājīgi izsacījies par prūšu valsts iestādēm.

Miesnieks Jēkabs Goldbergs (veikals - Jaunā tirgū) nosodīts par noteiktās pārtikas vielas takses neievērošanu ar 1000 markām naudas sodu. Gubernators pavēlējis šo spriedumu paziņot atklātībai.

Policija

I.

Pēc krievu policijas aiziešanas, pilsētas un iedzīvotāju apsardzība tika nodota pilsētas valdes rokās, kura tūliņ organizēja iedzīvotāju miliciju. Līdz vācu ienākšanai milicijā bij pieņemtas līdz 900 personas. Viena daļa miliči bij apbruņoti revolveriem, pārējiem bij tikai koka bozes. Miliči stāvēja uz ielas pa 2-3 pulciņos cauru dienu un nakti 6-8 stundas no vietas. Vienai daļai miliču pilsētas valde maksāja algu - 75 kap. dienā, bet viss vairums kalpoja milicijā bez atlīdzības. Starp miličiem gadījās arī tādi, kuri paši neuzvedās kā pienākas: piedzērušies staigāja pa ielām bļaustīdamies un pat pāris reizes aiztikuši vācu zaldātus, bet vispār ņemot, milicija izpildīja savu uzdevumu apzinīgi. Bet milicijas mūžs nebij ilgs - tā drīz vien tika atlaista, ko iedzīvotājiem paziņoja jaunieceltais vācu militārpolicijas meistars:

"Uz viņa ekselences gubernatora pavēli esmu visas Liepājas policijas darīšanas uzņēmies uz sevis un ar kara spēka piepalīdzību tās izpildīšu. Pilsētas iedzīvotāju milicija ar šo tiek atcelta un miličiem jāatdod viņiem izsniegtās roku lentas un apliecības. Lai uzturētu pilsētā drošību, mieru un kārtību, esmu nodomājis pieņemt no pilsētas vecākiem un uzticamākiem iedzīvotājiem, kuri prot vācu valodu, 50 personas par kārtībniekiem. Par kartībnieku uzticamību jāgalvo pilsētas galvai. Šie kārtībnieki saņems no manis numurētu, ar amata zieģeli apzieģelētu lentu un apliecību. Kārtībnieku pienākums ir paziņot tuvākajam sargam vai policijas iecirknim par novērotām nekārtībām, lai varētu tās novērst un vainīgos saukt pie atbildības. Vainīgie, kas uz vietas tiek pieķerti pie nozieguma vai nekārtību izdarīšanas, ir katram jāapcietina un jānogādā tuvākā policijas iecirknī vai jānodod militār- vai pilsētas sargiem.

No plkst. 9 vakarā līdz plkst. 4 rītā iedzīvotāji nedrīkst, izņemot sevišķus steidzošus gadījumus, iziet uz ielas. Nepaklausīgos tūliņ apcietinās un sodīs.

Liepājā, 20.maijā 1915.g.

Militārpolicijmeistars rotmistrs Hartwichs"

II.

"Policijas iecirkņi atrodas sekošos punktos: 1.iecirknis - Baseinu ielā, emigrantu mājā, 2.iecirknis - pastā, Helenas ielā, 3.iecirknis - Alejas un Rožu ielu stūrī kazarmā. Lūdzu publiku policijas darīšanās griezties pie ielu patruļām, sargiem, žandarmiem un pilsētas kārtībniekiem vai arī augšaā minētās vietās.

Liepājā, 9/22.maijā 1915.gadā

Policijmeistars Hartwichs, rittmeistars."

Militārpolicijmeistars Hartviks nevaldīja ilgi - maija beigās kādā uzbrukumā aiz Sakas viņu kopā ar gubernatoru von Pappritzu pārsteidza krievu kazaku patruļa un sagūstīja. Par viņa pēcnācēju iecēla majoru Frommeru, kurš sabija šai amatā līdz augustam. Līdz tam policija vēl nebij stājusies pie savu pienākumu vispusīgas izpildīšanas, bet pēc tam, kad par policijas prezidentu tika iecelts Becherers (17.augustā), policija izpildīja visas darīšanas: kontrolēja iedzīvotājus, uzturēja kartību, piedzina nodokļus, izdeva atļaujas zīmes utt.

Jau maija sākumā no Karalaučiem līdz ar jauniecelto policijmeistaru Hartviku atbrauca 10-15 īstie vācu šucmaņi un žandarmi, bet viņi bija domāti vairāk kā miesas un goda sargi. Patiesos policijas uzdevumus viņi neizpildīja, bet to darīja kara spēka patruļas un pilsētas kartībnieki.

Drīz pēc savas iecelšanas jaunais policijas prezidents izlaida sekošu ziņojumu: "No 6.septembra 1915.g. Liepājas pilsēta tiek iedalīta 3 policijas iecirkņos. Pirmais iecirknis atrodas Kroņu ielā Nr.17 otrais iecirknis - Austrumāzijas tvaikoņu sabiedrības telpās, Kūrmājas prospekta un Graudu ielas stūrī, un trešais iecirknis - policijas prezidenta telpās (policijas prezidenta kanceleja atradās krievu policijas valdes namā, pie Vecā tirgus). Pie pirmā iecirkņa pieder visa Jaunliepāja pie otrā - Vecliepājas pilsētas daļa uz rietumiem no Lielās, Tirgoņu un Pētera ielas līdz dienvidus apcietinājumiem un pie trešā - Vecliepājas pilsētas daļa uz austrumiem no Lielās, Tirgoņu un Pētera ielas un dienvidus apcietinājumiem.

Iecirkņu priekšnieku pienākumi ir tādi pat kā agrākiem pristaviem un bez tam nāk klāt vēl sekoši: 1) mājas strīdu nokārtošana un samierināšana; 2) nokārtot īres strīdus, kas neattiecas uz naudas prasībām, un 3) izšķirt un nokārtot darba strīdus un konfliktus, kas zīmējas uz strādnieku algas prasībām. Šie noteikumi tiek atklātībai izziņoti.

Policija prezidents Becherers.

Liepājā, 4.septembrī 1915.g."

Šis Becherers ir par Liepājas policijmeistaru līdz pat pēdējam laikam. Par palīgiem viņam ir kāds vācietis no Karalaučiem un vietējais barons Adolfijs, kurš kļuva ļoti "populārs" 1905.gadā kā sodu ekspedīciju organizētājs un vadonis. Viņš arī krievu administrācijā ieņēma kādu amatu Grobiņas apriņķī. Tagad viņš galvenām kārtām pārzin Liepājas apkārtnes lauku policistu pienākumus un bardzībā pret vietējiem iedzīvotājiem ir tāds pat kā 1905.gadā. Jo bieži vien dzirdēja, ka daudzas personas, kas nākušas Adolfija rokās, smagi piekautas.

Bez tam vēl pastāvēja sevišķa slepenpolicijas nodaļa, kas arī atradās policijas valdes telpās Skrīveru ielā. Slepenpolicijā darbojās vācu militār- un civilierēdņi. Bez tam vēl slepenpolicijas nodaļai bija piekomandēti daži vietējie vācieši.

Kā kuriozums atzīmējams, ka policijas prezidents Becherers bija ierīkojis policijas valdē degvīna pārdotavu.

Vispār policijas prezidents Becherers bija ļoti nesimpātisks cilvēks un stiprā mērā padevās vietējo vācu šovinistiskai aģitācijai, kura bija vērsta pret latviešiem. Uz šī pamata pašā pēdējā laikā bija izcēlusies asa sadursme starp policijas prezidentu Bechereru un civilpārvaldes priekšnieka vietnieku Šverinu, kurš Liepājā bija augstākais vācu administrators. Cirkulēja pat baumas, ka Šverins tikšot pārelts uz citurieni un viņa vietā nākšot Becherers.

Iedzīvotāju apgādāšana ar pārtiku

Kā jau aizrādīju, vāciem ienākot Liepājā, pilsētā palikās ļoti maz uzturas vielas un tā kā vāci no sākuma vēl daļu no tām aizveda un izlietoja savām vajadzībām, iedzīvotājiem drīz vien bija sajūtams trūkums. Vispirms aptrūka cukurs un milti. Jau maija vidū rupju maizi bija diezgan grūti atrast un par to maksāja līdz 15 kap. mārciņā. Cukurs maijā nebija vairs dabūjams ne par kādu maksu. Tā kā ievedumi no laukiem vienu laiku bija pilnīgi pārtraukti un vēlāk uzturas vielas ieveda ļoti maz, tad drīz vien aptrūkās arī piens, sviests, kartupeļi un citas uzturas vielas. Maija beigās un jūnija sākumā uzturas vielu trūkums bija visvairāk jūtams. Ja iedzīvotāji dabūja zināt, ka kādā beķerejā tiek cepta maize, tad pie tās sapulcējās simtiem ļaužu un gaidīja cauru dienu, līdz dabūja dažas mārciņas. Saprotams, ka apmierināt visus gribētājus nebij iespējams un lielais vairums aizgāja tukšām rokām. Iedzīvotājos radās kurnēšana un nemiers. To redzēdama, vācu kara valde atļāva ievest no Vācijas vajadzīgās pārtikas vielas. Vispirms ieveda cukuru, kuru pārdeva no sākuma par 16 kap. mārciņā. Drīz vien pēc tam sāka ievest arī miltus, kuri bija sajaukti no dažādiem maisījumiem. Pa lielākai daļai rudzu milti šai maisījumā bija tikai puse, bet gadījās arī tādas miltu partijas, kur rudzu milti bija tikai 3-15%. Visaugstākais rudzu miltu procents no Vācijas sūtītos miltos bija 83%. Pārējais miltu sastāvs bija dažādas klijas, kartupeļi miežu milti u.t.t. Bet nevar teikt, ka maize no šiem miltiem būtu bijusi negaršīga. Maizi sabojāja tikai veikalnieki - cepēji, kuri bez tam vēl jauca klāt miltiem dažādus atkritumus. Sevišķi nekaunīgi šai ziņā rīkojās ebreji. Pie miltiem bija atļauts piejaukt tikai 10% kartupeļus un 5% klijas, bet ebreju ceptā maizē bieži vien atrada salmus, pelavas, pat smiltis. Vēlāk, uz pilsētas valdes lūgumu, vācu iestādes piedraudēja bargi sodīt pārtikas vielu viltotājus un tas līdzeja. Drīz vien pēc miltu ievešanas no Vācijas, pilsētas valde, uz vācu iestāžu rīkojumu, stājās pie maizes kartiņu sistēmas ievešanas. Vispirms vāci uzaicināja iedzīvotājus uzdot visus uzturas vielu krājumus ar sekošiem rīkojumiem:

I.

1) Lai iedzīvotājus apgadātu ar pārtiku, uz gubernatora pavēli iedzīvotājiem vajaga uzdot visus Liepājā atrodošos rudzu, kviešu un rudzu un kviešu miltu, kā arī miežu, auzu, siena un āboliņa krājumus.

2) Katram Liepājas iedzīvotājam, atsevišķām firmām, sabiedrībām, tirdzniecības uzņēmumiem, labdarības un citām iestādēm vajaga līdz 7.jūnijam, plkst. 2 pēc pusdienas (cik akurāti!) uzdot patiesas ziņas par to, cik viņiem ir augšā minētie produkti.

3) Produktu slēpšana vai nepareizu ziņu uzdošana tiks sodīta ar cietuma sodu līdz 6 mēnešiem un paslēpto un neuzdoto produktu konfiscēšanu (atņemšanu).

Militārpolicijmeistars majors Frommers.

Liepājā, 4.jūnijā.

II.

Lai izpildītu augšējo noteikumu, tiek uzaicināti pilsētas iedzīvotāji, firmas, sabiedrības, tirdzniecības uzņēmumi un palīdzības iestādes uzdot, cik pie viņiem pusnaktī (!) 6.jūnijā atrodas augšā minētie produkti. Kam minēto produktu mazāk par vienu mārciņu, tiem nav jāuzrāda. Produktu krājumi, kas pieder atsevišķām firmām un uzņēmumiem, kuru īpašnieki aizbraukuši, tiek uzskatīti par apķīlotiem un viņu vairums tiks uzzināts citādā ceļā. Ja šādās firmās būtu atstāti pilnvarnieki, tad tiem bez kavēšanās jānodod pilsētas valdei atslēgas no telpām, kurās atrodas augšā minēto preču krājumi, kā arī jāuzdod pareizas ziņas par šo preču vairumu. Produktu uzdošanai pilsēta ir sadalīta 6 iecirkņos (seko sīki iecirkņu apzīmējumi). Produktu uzņemšanai caur namu īpašniekiem tiks izsniegtas visiem iedzīvotājiem drukātas kartes. Kurš līdz svētdienai, 6.jūnijam (24.maijam), nav šādu karti saņēmis, tam steigšus jādodas uz tā rajona karšu izdalīšanas vietu, kurā dzīvo un karte jāizņem. Izsniegtās kartis vajaga tūlīt kārtīgi un saprotami izpildīt un parakstīt. Izpildītās kartis jānodod tajā rajonā, kurā katris dzīvo. Kartiņu pieņemšana notiks 6. un 7.jūnijā līdz plkst. 8 vakarā. Vēl reiz tiek aizrādīts, ka ar karšu nodošanu nevajaga kavēties.

Pilsētas valde

III.

Rītu, t.i. trešdien, 9.jūnijā 1915.g. notiek maizes pārdošana Vec-Liepājā uz Pētera tirgus no plkst. 2 pēc pusdienas un Jaun-Liepājā gaļas apskatīšanas telpās no plkst. 6 rītā. Priekš katra nama iedzīvotājiem tiek izdota tikai viena kopīga karte un maizi saņem pret šo karti viena persona priekš visiem nama iedzīvotājiem. Maizi starp atsevišķām ģimenēm jāizdala pašiem iedzīvotājiem. Šoreiz tiek dotas katram iedzīvotājam 2 mārciņas maizes par 5 1/2 kap. mārciņā. Nauda tūlīt pie maizes saņemšanas jāsamaksā. Ar šīm 2 mārciņām jāiztiek vienu nedēļu. Tiek aizrādīts, ka par katru iedzīvotāju maiņu kādā namā tūliņ jāpaziņo attiecīgo maizes karšu rajona priekšniekam.

Pilsētas valde

IV.

No trešdienas, 10./23.jūnija maizi pārdos sekošās tirgotavās (uzskaitītas 34 tirgotavas). Priekš katra nama ir jāizņem tik daudz atsevišķas maizes kartes (uzrādot kopējo maizes karti), cik viņā ir iedzīvotāji. Šīs kartis namsaimniekiem jānodod ģimenes galvām. Par katru jaunās maizes kartes atsevišķu atgriezumu (kuponu) var dabūt pirkt 200 gramu (15 1/2 lotes) maizes, pie kam atgriezums pērkot maizi, jāatstāj pārdevējam. Bērni jaunāki par 5 gadiem dabū tikai pusporciju (7 1/4 lotes). Maizes cena ir nolikta 8 kap. par mārciņu. Jaunās maizes kartes dabūs otrdien, 9./22.jūnijā no plkst. 8 rītā līdz 7 vakarā maizes karšu izdalīšanas iecirkņos (5 iecirkņi pa visu pilsētu). Jaunās maizes kartes derīgas tikai priekš jūnija mēneša. Mēneša beigās šīs kartes jāapmaina pret jaunām nākošam mēnešam. Neviens nevar mēneša laikā vairāk maizes dabūt, cik uz kartes uzdots. Katra pārmaiņa iedzīvotāju sastāvā steigšus jāpaziņo pilsētas maizes birojā.

Pilsētas valde

1915.gadā izdota pastkarte ar Liepājas maizes kartes attēlu

Ar šo bij ievesta maizes pārdošana pēc kartiņu sistēmas. Katra kartiņa bij sadalīta 30 daļās (mēneša dienās) un atzīmēta ar attiecīgu mēneša datumu un cik kurā dienā var dabūt maizi pirkt. Kartiņas bij drukātas visās trīs vietējās valodās ar pilsētas valdes zieģeli un uzrakstu "Brodkarte - Maizes karte - Хлѣбная карточка. - Libau - Liepāja - Либава". Bez maizes uz kartiņām bij atzīmēts sevišķā atgriezumā sāls un cukurs. Maizi pārdeva pirmo nedēļu 2 mārciņas uz personu nedēļā, vēlāk 15 1/2 lotes dienā, pie kam uz reizes varēja dabūt pirkt priekš visas nedēļas. Sāli no sākuma pārdeva 2 mārciņas mēnesī par 6 kap. mārciņā un cukuru 1 1/2 mārciņas par 16 kap. mārciņā. Kartiņas bij numurētas.

Lai lasītāji dabūtu vispusīgu iespaidu par to, kā Kurzemē palikušie iedzīvotāji tiek apgādāti ar pārtikas vielām un cik tās dārgas, tad pievedīsim vēl vairākus pilsētas valdes un vācu iestāžu rīkojumus šai lietā:

I.

Uz gubernatora pavēli pilsētas valde dara zināmu, ka tirgošanās ar saldējumiem ("morožennoje") uz ielām aizliegta un atļauta vienīgi konditorejās.

Pilsētas valde, Liepājā, 10./23.jūnijā 1915.g.

II.

Pilsētas pārtikas kontroles komisija dara zināmu, ka vāramās sāls cena ir sekoša: Bachmutas smalkā baltā sāls 3 kap.un Krimas sāls 2 1/2 kap. par krievu mārciņu.

Pilsētas komisija, Liepājā, 11./24.jūlijā 1915.g.

III.

Cukuru pārdos, uzrādot maizes kartes, no 23.jūlija līdz 7.augustam 1 1/2 mārciņas uz katru maizes karti par 16 kap. mārciņā dažādos veikalos (uzskaitīti 10 veikali). Lai labāki apmierinātu pircējus, vajaga ņemt pašiem līdz trauku vai kulīti iebēršanai. Var pirkt arī pusporcijas. Pilsētas valde ir saņēmusi lielākus cukura sūtījumus un paziņo, ka varēs apmierināt visu iedzīvotāju vajadzības.

Pilsētas valde

IV.

Pilsētas valde pārdod kartupeļus Vec-Liepājā: Pētera tirgū katru dienu no plkst. 6 rītā līdz 12 dienā un Jaun-Liepājā: gaļas apskatīšanas stacijā katru dienu no plkst. 6 rītā līdz 11 dienā. Maksa par pūru nolikta 2 rbļ., par garnicu 10 kap.

Pilsētas valde, Liepājā, 4./17.augustā 1915.g.

V.

Katru dienu plkst. 6 pēc pusdienas tiek pārdoti lopu kautuvē visādi gaļas atkritumi, pie kam mazturīgiem iedzīvotājiem tiek dota priekšroka.

Liepājas guberņas pārtikas vielu pārvalde (Proviantamt).

Liepājā, 27.jūnijā 1915.g.

VI.

Augstākā pārtikas vielu takse priekš Liepājas sīktirgotājiem:

Liepājas pilsētas valde savās 28.jūlija un 5.augusta sēdēs nolēmusi nolikt priekš pārtikas vielām sīktirdzniecībā sekošu taksi: Kviešu milti 1.labuma 20 kap. par krievu mārciņu, dažādi putraimi 15 kap., rīsi 20 kap., makaroni 18 kap., govju sviests 80 kap., saules puķu eļļa 25 kap., kaņepu eļļa 20 kap., augu sviests (kokovars) 50 kap. par krievu mārciņu, bachmutas sāls 1.labuma 3, Krimas 2 1/2, soda 4, ziepes vienkāršās (zilās, dzeltenās) 25, piens stops 15, smalkais cukurs 20, gabalu cukurs 22, tēja, cik uz iepakojuma atzīmēts, kafeja (miežu, auzu, rudzu, zīļu, cikoriņu) 15-20, sērkociņi kastīte 2, skābs krējums stops 100, liellopu gaļa pirmā labumā 20-25, liellopu gaļa otrā labumā 15-18, filē 50, nekausēti liellopu tauki 35, kausēti liellopu tauki 50, aitas gaļa 22, cūkas gaļa 40, cūku karbonāde 50, žāvēta cūkgaļa 60, cūku tauki nekausēti 50, cūku tauki kausēti 60 kap. par krievu mārciņu.

Visiem iedzīvotājiem tiek stingri piekodināts pārdodot un pērkot uzturas vielas, turēties pie šīs takses. Nepaklausīgos sodīs ar cietumu līdz 6 mēnešiem vai naudas sodu līdz 5000 markām, atsevišķi vai arī ar abiem sodiem uz reizi, ja vien vēlāk par šiem pārkāpumiem netiks izdoti bargāki noteikumi. Bez tam vēl pārdevējiem var noliegt turpmāk tirgoties, kā arī var apķīlāt preces un atņemt tās bez kādas atlīdzības. Šis noteikums nāk spēkā no viņa pasludināšanas dienas priekš visiem Liepājas pilsētas un apkārtnes iedzīvotājiem.

Gubernators fon Šverins; ģenerālmajors

Liepājā, 20.augustā 1915.g.

Neskatoties uz bargiem sodiem, par šīm, samērā lētām cenām, ilgi nebij iespējams atklāti dabūt pirkt nepieciešamās uzturas vielas un drīz vien cenas, kā to pierāda zemāk pievestā takse, tika stipri paaugstinātas:

Paziņojums.

Mans paziņojums no 20.augusta 1915.g., attiecoties uz augstākām cenām par uzturas līdzekļiem sīktirdzniecībā, ar šo tiek atcelts un uz vietējās pilsētas lēmumu no 15.oktobra šī gada noteiktas jaunas augstākās cenas par uzturas līdzekļiem sīktirdzniecībā: Putraimi, visas zortes 20 kap. par krievu mārciņu, sviests (govu) 100-120, sāls 9, ziepes, vienkāršas (zilās, dzeltenās, pelēkās) 35, cukurs 28, tēja par cenu, kas parādīta uz paciņas, cikoriņi 30, kafejas surogāti: (miežu, auzu, rudzu, zīļu) 25, piens par stopu 20, skābs krējums par stopu 100-120, sērkociņi par kastiņu 2 kap., govs gaļa par krievu mārciņu - gurns 32, rostbifs ar fileju 35, fileja 60, mīksta gaļa bez kauliem un dzīslām 45, antrekots 40, krūts 40, sāni un plecs 35, zupas kauli 15 kap. Cūkas gaļa: karbonāde 65, speķis 70, vēdera gabals un plecs 55, cepetis 60, tauki 75, galva, kājas 25 kap. Jēru un aitas gaļa: veseli lopi 32, atsevišķas ceturtdaļas 35, gabali no 1-2 mārciņām 40 kap. Tauki: nekausēti: govs tauki 50-60, aitas tauki 40-50, kausēti 70 kap.

Ciešāko šī rīkojuma izpildīšanu uzlieku par pienākumu visām personām, kuras Liepājā pārdod uzturas līdzekļus.

Nepaklausību sodīs ar cietumu līdz 6 mēnešiem jeb naudas sodu līdz 5000 markāmpēc izvēles, jeb arī abus sodus kopā, ja nebūtu izpelnīts lielāks sods.

Bez tam var tikt slēgts veikals un bez atlīdzības apķīlātas preces, jeb abi sodi kopā.

Šis rīkojums nāk spēkā ar viņa izsludināšanas dienu.

Gubernatora vietnieks. Liepājā, 22.oktobrī 1915.g.

Šīs cenas pastāv spēkā līdz pat pēdējam laikam un par viņām varēja dabūt pirkt uzturas vielas, cik tīkas, kaut gan dažas preces, kā cukurs, ziepes un putraimi nebij par atzīmētām cenām dabūjami; labas ziepes pat pavisam nebij dabūjamas, par cukuru ņēma tirgotāji reizēm līdz 50 kap. mārciņā, skatoties, cik kuru reizi bija ievests, putraimi pašā pēdējā laikā maksāja līdz 30 kap. mārciņā.

16./29.septembrī pilsētas valde paziņo, ka maizes cena ir nolikta uz 9 1/2 kap. par mārciņu un siļķes tiek pārdotas veikalos par 10-11 kap. gabalā.

Attiecībā uz maizes kartēm, pilsētas valde izdeva vēl sekošu rīkojumu:

Neraugoties uz pilsētas valdes paziņojumiem, ka maizes kartes iemaināmas pret veciem taloniem tikai attiecošās iecirkņa telpās, un tikai vispārīgā maizes karšu izsniegšanas dienā, liela iedzīvotāju daļa šim uzaicinājumam nepiegriež vērību un saplūst nākošās dienās pilsētas valdē pēc maizes kartēm.

Tā kā šāda publikas rīcība noved pie nekārtībām un maizes karšu izsniegšanu pilsētas valdē nav iespējams izdarīt, tad pilsētas valde caur šo paziņo, ka tās personas, kuras bez ievērību pelnošiem iemesliem nesaņems laikā maizes kartes attiecīgos iecirkņos, zaudēs maizes kuponus uz vienu nedēļu, jo viņām izsniegs jaunas maizes kartes tikai vienu nedēļu pēc vispārējas maizes karšu izdalīšanas.

Bez tam pilsētas valde aizrāda vēl reiz, ka katra pārmaiņa nama iedzīvotāju sastāvā bez kavēšanās jāpaziņo pilsētas valdes maizes birojā. Pieņemamās stundas ikdienas no plkst. 12-1 pusdienā.

Pilsētas valde, Liepājā, 22.oktobrī 1915.g. 

Par iedzīvotāju apgādāšanu ar pārtikas vielām raksta arī "Liepājas Avīze", no kuras interesantākās vietas pārdrukājam. 18.septembra numurā avīze raksta sekoši:

Pilsētas apgādāšana ar pārtikas vielām.

Lai gan arī apkārtnes ziemas un vasarājas labības raža nav apmierinoša, tomēr kartupeļi izdevušies labi. Pilsētniekiem tādēļ būs pa dižākai daļai jāpietiek ar kartupeļiem. Kartupeļi maksā ne vairāk, kā 1 rbl. pūrā un transports arī iz vistāļākiem apgabaliem iztaisa, ne vairāk, kā 25 kap. pūrā tā kā kartupeļu augstāko cenu varētu nolikt uz 1 r. 50 kap. Uzpircēji uzskrūvējuši kartupeļu cenu jau uz diviem rubļiem, kas priekš neturīgākiem, kuriem jāapgādā ģimenes, jau izrādās kā nepieietams, kādēļ ātra kartupeļu cenas nosacīšana izrādās priekš trūkumcietējiem iedzīvotājiem par dzīves jautājumu.

Pilsētas pārdotavu denaturēta spirta pārdošanai atvērs nākošā nedēļā bijušā Glazera destilatūrā uz Zāģera laukuma.

155 pudu eļļas ēdienu sagatavošanai pilsētas iedzīvotāju vajadzībām nupat nopirkusi pilsētas valde. Šo eļļu pārdos par 50 kap. mārciņā, Grabbes aptiekā, Sokolovska aptieku preču bodēs un vēl dažās aptiekās.

Sviesta ievešana. Priekš dažām dienām kāds Skodas tirgotājs ieveda pilsētā 1500 mārciņas sviesta. No šīs partijas viņš pārdeva uz tirgus apmēram 80 mārciņas. Viss atlikums kritis rokās nepazīstamiem tirgotājiem.

Apgaismošanas jautājums. Tā kā paredzams, ka petroleja pilsētā nebūs dabūnama un elektriska apgaismošana neturīgiem iedzīvotājiem iznāk par dārgu, tad būs jāapgaismo dzīvokļu vairumu ar spirtu. Pilsētas valde, kura ar šo apstākli rēķinājas, iegādājusi šim mērķim iedzīvotājiem vajadzīgo  dedzināmo spirtu. Tagad vēl apgādāšanas komisijas priekšnieks iegādā vajadzīgos degļus un kvēlu maisiņus, kurus varēs piestiprināt pie katras lampas un kurus pārdos pa iepirkuma cenu.

31.septembrī tā pati avīze raksta:

No pārtikas preču tirgus, vakar uz tirgu bija dabūjams piens un maize lielākā mērā kā jelkad, caur ko cenas pazeminājās. Gaļas tirgoņo žarās atkal caur to mēģināja gaļas cenas sacelt, aizbildinādamies, ka viņu gaļas krājumi ir izpārdoti.

Kārtībnieku iejaukšanās drīzi vien panāca to, ka gaļa, kura bija paslēpta, atkal parādījās.

Par apsildīšanas jautājumu. Tā kā pilsētā atrodošies malkas krājumi ir nepietiekoši un pievešana caur zirgu trūkumu ir ļoti apgrūtināta, tad malkas cenas tagad ir lielumā uz 50 rubļiem un mazumā uz 80 rubļiem par asi.

Par pilsētas apgādāšanu ar dzīves uzturas līdzekļiem. 2.oktobrī: Pilsētas pārtikas apgādāšanas komisija par jaunu iegādājusi 2500 centnerus kartupeļu, kurus pārdos drīzākā laikā pilsētas bodēs uz Pētera tirgus. Tālāk pilsēta iegādājusi iz Vācijas 480 mucas siļķu, kuras nodos koloniāltirgotavām pārdošanai par cenām, kuras noteiks pilsētas valde. Cukurs priekš mūsu iedzīvotāju vajadzībām ir jau Liepājā pienācis un tiks nākošā nedēļā pret maizes karšu uzrādīšanu pārdots. Tālāk pilsētai izdevās iegādāt mazās partijās slimo un bērnu vajadzībām maisa miltus, sago, putraimus un marmelādi. Par šo pārtikas vielu pārdošanu savā laikā sevišķi paziņos.

Cīņa ar uzturas līdzekļu sadārdzinātājiem. Kad atļāva satiksmi ar laukiem, daudzas personas izņēma no pilsētas apliecības uzturas līdzekļu iepirkšanai. Starp tiem bija arī tādi elementi, kuri uz šo apliecību pamata iegādājās uzturas līdzekļus un tad no mazturīgiem iedzīvotājiem izspieda augļotāja cenu. Pilsētas kārtībnieki tagad šos uzpircējus stingri kontrolē un kur pienāk nepareizības, atņem atļaujas zīmes.

Maizes porcijas paaugstināšana. Kā zināms, arī Liepājā maizes porcija bija nolikta uz 200 grami par cilvēku un dienu. Tagad pilsētas apgādāšanas komisija attiecīgā vietā iesniegusi lūgumu, lai maizes porciju paaugstina uz 250 gramu, tamdēļ ka pilsētā pilnīgi trūkst miltu, putraimu un pākstu augļu un tāpēc līdzšinējā maizes porcija ir nepietiekoša. Maizes porciju pēc tam paaugstināja par... 1/2 loti dienā!

Oktobra mēnesī "Liepājas Avīze" starp citu raksta:

No uzturas līdzekļu tirga. Izņemot dārza augļus, burkānus, bietes, kāpostus, kukņu saknesun kādu mazumu piena no laukiem, nekas nebija ievests, tādēļ, ka kartupeļus, maizi un miltus šimbrīžam aizliegts ievest. Civildzīvotājiem noteikto daļu miesnieki vakar pavisam nebija uzveduši uz tirgus. Par desu atkritumiem samaksāja 70 līdz 80 kap. mārciņā. Jā drīzumā neatļaus pievest uzturas līdzekļus, tad iedzīvotājiem draud bads, jo vienīgi no kartupeļiem, drusku miežu un pūru miltiem, bez kāda pavalga, būs grūti iztikt. Mazajiem bērniem, vājniekiem un slimniekiem nepieciešamie uzturas līdzekļi pilsētā nav it nebūt dabūnami. (15.oktobrī)

Lai gan pietiekošā mērā pieved acumirklī dārza augļus, cenas tomēr vēl diezgan augstas. Kartupeļu pievešana pieņemās. Tā kā pusmārciņa maizes pa dienu ir nepietiekoša, kad trūkst milti un pākstu augļi, tad pilsētā pievesto maizi izrauj milzīgi ātri, arī par 12 līdz 15 kap. mārciņā.

Piena apgādība. Vācu kara valde pa vasaras laiku no sava ganāmā pulka atdeva pārtikas komisijai ikdienas 800 stopus piena pa 6 kap. stopā. Šo pienu pilsēta pārdeva pa iepirkšanas cenu trūkumcietējiem iedzīvotājiem. Tagad nu piena daudzums ir tikai 80 stopi dienā, kurus galvenām kārtām izdala starp tām rezervistu ģimenēm, kurām ir mazi bērni.

Pārvaldības piennīca no šā gada 13.novembra pāries pašas pilsētas rokās. Piens nolemts vienīgi pilsētas civiliem iedzīvotājiem. Pie piena pirkšanas priekšroku dabūs bērni un slimi cilvēki.

No pārtikas tirgus. Kartupeļu un augļu pievedums bija bagātīgs, bet laucinieki tos pārdeva ļoti dārgi. Sarūdzis piens maksāja 25 kapeikas un stipri atšķaidīts skābs krējums vienu rubli stopā.

Cukura pārdošana. Vakar un aizvakar (10. un 11.oktobrī) pilsētas nama pagrabā pārdeva cukuru partijās līdz 45 mārciņām, par kādiem 5500 rubļiem. Turpretī pieprasījums Pētera tirgū bija ļoti mazs. No šīs dienas sākot cukuru pārdos vienīgi uz Pētera tirgus.

Par vietējo iedzīvotāju apgādāšanu ar ziepēm. Tā kā Liepājā un apkārtnē nebija dabūjamas ne ziepes, ne arī materiāla šo izgatavošanai, tad pilsētas pārtikas komisija iegādājusēs iz Vācijas 300 pudus brūnās, baltās, zaļās un mazgājamas ziepes.

Liels manufaktūras preču trūkums manāms pilsētā. It īpaši trūkst šujami kokvilnas diegi, kuru rullītis agrāk maksāja 7 kapeikas, bet tagad 35 kap., un lielākā daļā veikalos tie nemaz nav dabūjami.

Gaļas pievešana. Pagājušo nedēļu (ap 25.oktobri) priekš vietējiem iedzīvotājiem pieveda no laukiem pavisam 85 liellopus, kopā 22083 mārciņas, 133 jērus, kopā 4546 mārciņas un 16 cūkas, kopā 2945 mārciņas. Ievestās gaļas kopsvars ir 29574 mārciņas.

Ādas kurpju vietā uz vietējā tirgus nāk pārdošanā holandiešu koka tupeles, kuras izgatavotas no viegla liepu vai apšu koka un maksā pārī 50 kapeikas.

Par Liepājas civiliedzīvotāju apgādāšanu ar gaļu izdoti sekoši noteikumi:

§1 Liepājas civiliedzīvotāju apgādāšana ar gaļu nodota no 4.oktobra bez izņēmuma šejienes pilsētas valdei, kurai vienīgi tiesības ievest Liepājā lopus jeb gaļu, iknedēļas uz priekšu noteiktā skaitā jeb daudzumā. Visas, citām personām līdz šim izsniegtās atļaujas lopu jeb gaļas ievešanai, zaudē ar 3.oktobri pulksten 12 naktī savu derīgumu. Neaizskarta no šiem noteikumiem paliek caur militārisko rekvizīciju jeb uzpirkšanu izdarītā armijas un flotes apgādāšana ar gaļu.

§2 Šejienes miesniekiem, izņemot tos, kuru vārdus vēl izziņos un kuri apgādā oficieru ēdamās vietas ar gaļu, aizliegts pārdot gaļu armijas jeb flotes piederīgiem, lai viņa būtu svaigā jeb sagatavotā veidā.

§3 Kas rīkosies pret šiem nosacījumiem, to sodīs ar naudas sodu līdz 3000 rubļiem, vai maksāt nespēšanas gadījumā līdz 6 mēnešiem cietumā.

Policijas prezidents Becherers

Liepājā, 2.oktobrī 1915.g.

Gaļas un gaļas ēdienu pārdošana bij aizliegta visā Kurzemē, otrdienās un piektdienās. Arī vācu zaldātiem tais dienās nedeva gaļas ēdienus. Tomēr iedzīvotāji lietoja gaļu arī aizliegtās dienās. Vispār, gaļa arvien vēl Kurzemē ir pa pilnam un viņas cenas ir apmēram tādas, kā Rīgā.

Par mazturīgo apgādāšanu ar kurināmo materiālu, izdots sekošs paziņojums:

Katru nedēļu pirmdien, otrdien, ceturtdien un piektdien Grobiņas mežā atdos mazturīgiem iedzīvotājiem priekš kurināšanas bez atlīdzinājuma žagarus.

Mazi cirvji paņemami līdz. Pieteikties un saņemt atļaujas zīmes pie virsmežkunga Boka, Fītiņu muižas mežkunga mājā. Vienīgi šo zīmi uzrādot atļauts ievest malku Liepājā.

Lorencs, majors

Liepājā, 20.oktobrī 1915.g.

Skolas

Pirmais vācu rīkojums par skolām izdots 17./30.augustā Liepājā un skan šādi: Vietējās pilsētas zēnu pirmmācības skolu atvēršana no manis ir atļauta. Skola tiks atvērta 6.septembrī. Tā kā trūkst skolotāju, tad uzaicinu kungus un dāmas, kas grib un ir spējīgi šo uzdevumu izpildīt, pieteikties pie manis, uzdodot algas prasības. Līdz ar šo aizrādu, ka latviešu skolās kā mācības valoda ir latviešu valodā, bet visās pārējās - vācu, tamdēļ skolotājiem nepieciešami jāzin šīs valodas. Bez tam vēl paziņoju, ka dažādu kursu atvēršana bez manas ziņas ir aizliegta un nepaklausīgie tiks stingri sodīti. Tām personām, kuras jau būtu kādus privātus kursus atvērušas bez manas ziņas, vajaga tūlīt iesūtīt savus dokumentus un izglītības apliecības.

Policijas prezidents Becherers

Liepājā, 30.augustā 1915.g.

10.septembrī jau ziņo par pirmmācības skolu atvēršanu: Šodien, 10.septembrī, tiek atvērtas Liepājā sekošas pirmmācības skolas: ar vācu mācības valodu: Jaunā Jūrmalas ielā 22, divas pirmklasīgas skolas (abas vienā namā), Katoļu ielā 6, viena divklasīga skola un Valujeva ielā 43 divas divklasīgas pirmmācības skolas. Skolēnu pieteikšanās skolu telpās pie skolu vadītājiem plkst. 9 no rīta.

Policijas prezidents Becherers

Liepājā, 10.septembrī 1915.g.

Tālāk vēl ziņo, ka 4.oktobrī tiks atvērtas Liepājā sekošas meiteņu pirmmācības skolas ar vācu mācības valodu (uz Siena tirgus Nr.12), divas divklasīgas skolas; ar latviešu mācības valodu - 2 divklasīgas pirmmācības skolas Miķeļa ielā 29. Skolnieču pieteikšanās skolu telpās pie skolu priekšniekiem.

Policijas prezidents Becherers

Liepājā, 30.septembrī 1915.g.

Bez šīm vācu un latviešu pirmmācības skolām atvērtas arī elementārskolas leišiem un poļiem, kā to ziņo "Liepājas Avīze" savā 25.septembra numurā:

"Skolas. Bez vāciem un latviešiem Liepājā dzīvo arī daudz leišu un poļu. Tā kā šinī gadā pilsētas elementārskolas atvērtas tikai ar vācu un latviešu mācības valodu, tad leišu un poļu bērniem, kuri visi katoļticīgi, prāvests Visbors atvēra 2 baznīcas skolas (vienu leišiem, otru poļiem) ar pilsētas elementārskolas kursu. Abās skolās 10 skolotājas māca 630 bērnus."

Bez tam ebrejiem vēl bij atvērtas dažas privātas pirmmācības skolas. Vairāk pirmmācības skolas tekošā mācības gadā nav atvērtas. Daži krievu tautības bērnu vecāki griezušies pie vācu iestādēm, lai atļauj vienā pilsētas skolā pasniegt mācības krievu valodā, bet viņu lūgums atstāts bez ievērības.

Pilsētas pirmmācības skolās mācības pasniedz pa lielākai daļai sievietes un dažās latviešu skolās vācietes un kārklu vācietes. Starp citiem pie pilsētas elementārskolām strādā: Jaunajā Jūrmalas ielā 22, mācības valoda vācu, kā priekšnieks Hamburgers un kā skolotājas Grünberg, Seifert un Treulieb; Siena tirgū 12, mācības valoda vācu, kā priekšniece Eleonore Tempel un kā skolotājas Erna Tempel, Schwarzstroem un Listander; Alejas laukumā, mācības valoda latviešu, kā priekšniece Meyer, kā skolotājs Fr.Siksne un kā skolotājas Rešavska un Birzeniek; Valujeva ielā 43, pirmajā skolā, mācības valoda latviešu, kā priekšniece Röhrich un kā skolotājas Piķerts, un otrajā skolā, mācības valoda latviešu, kā priekšnieks Silberts un kā skolotājs Stengrevičs; Stendera ielā 5, mācības valoda latviešu, kā priekšniece A.Kuršinska un kā skolotāja Šķirt, un Miķeļa ielā 29, pirmajā skolā, mācības valoda latviešu, kā priekšniece Duhzman un kā skolotājas Olga Kuršinska, un otrajā skolā, mācības valoda latviešu, kā priekšniece Ķempe un kā skolotāja Burbe.

Algu skolotājiem izmaksā pilsētas valde. Pirmiem skolotājiem maksā tik 5 rub. vairāk mēnesī kā otriem. Alga svārstās ap 60-75 rub.

Bez tam vēl Liepājā ir atvērta Nikolaja ģimnāzijā vācu reformskola (Reformschule) ar vācu mācības valodu. "Liepājas Avīze" par šo skolu ziņo sekošo:

"Vietējā reformas skola, kuru atvēra 1.oktobrī bijušās Nikolaja ģimnāzijas telpās, acumirklī apmeklēta no 200 skolēniem. Acumirklīgais pedagogu sastāvs ir 17 skolotāji un 3 skolotājas.

Vietējā vācu reformas ģimnāzijā nodarbojas zem virsskolotāja Pāvila Konradi vadības sekoši kungi: mācītāji Kluge un Grafs kā reliģijas skolotāji, Sieverts un Vegners kā vācu valodas virsskolotāji, Hodes, Sörensens un Rosenbaums kā matemātikas virsskolotāji, mācītāji Grafs un Kulins kā latīņu valodas virsskolotāji, mācītājs Kulins un Špērs kā vēstures virsskolotāji, mācītājs Goldbergs kā ģeogrāfijas skolotājs, Dr.Vebers kā dabas zināšanas virsskolotājs un Šerla kungs kā dziedāšanas skolotājs. Tad vēl dāmas: Knorre-Veiss un Miller kā franču valodas skolotājas un Kienitz jaunkundze kā angļu valodas skolotāja. Sagatavošanas klasi vada Vegner kundze."

Bez tam vēl darbojas pāris privātas meiteņu skolas, kurās mācība ir vācu.

Pirmmācības skolu pārraudzīšana uzdota reformskolas vadītājam Konradi, kā to redzam no sekoša policijas prezidenta paziņojuma:

Paziņojums.

Šejienes reformas skolas vadītājs Konradi kungs uz manu rīcību uzņēmies skolas inspektora pienākumus par šejienes atklātām zēnu un meiteņu pirmmācības skolām, kā arī privātām audzināšanas iestādēm. Konradi kungam tiesības būt klāt mācības stundās, noturēt apspriešanos ar skolotājiem un visādi pārliecināties, vai skolas gaita ir kārtīga un savam mērķim piemērota.

Policijas prezidents Becherers.

Šis ir tas pats Konradi, kurš Liepājā bija par vācu valodas skolotāju pie Nikolaja ģimnāzijas krievu laikā. Viņam uzdots kontrolēt arī lauku skolas, bet tur viņš vēl nekad nebija redzēts. Arī daudzi citi macību pasniedzēji vācu "reformšulē" ir tie paši, kas krievu laikā bija par Nikolaja ģimnāzijas skolotājiem.

Lai gan vāci apsolīja, ka pirmmācības skolas būs arī ar latviešu mācības valodu, bet patiesībā tas netiek izpildīts. Pāris mēnešus latviešu pirmmācības skolās mācības turpinājās bez kādiem šķēršļiem, katrs skolotājs mācīja pēc savas patikas, daudz maz pieturoties pie programmas, jo trūkstot latviskām mācības grāmatām, grūti, pat neiespējams bij programmu izpildīt. Tomēr drīz vien kļuva redzams, ka inspektors Konradi kungs, apmeklēdams un revidēdams latviešu pirmmācības skolas, labprāt vēlējās, lai tajās pēc iespējas vairāk piegriež vērību vācu valodai. Pēc Ziemas svētku brīvlaika inspektors sasauca visus latviešu skolu skolotājus kopā un paziņoja, ka turpmāk latviešu pirmmācības skolās visi priekšmeti jāmāca arī vācu valodā, mācot pirmo pusstundu latviski un otro vāciski. Ar to nevien ir laupīta tiesība šīm skolām saukties par latviešu, bet tas savā ziņā ir ļoti liels traucēklis sekmīgai mācību gaitai, jo tagad visa mācības būtība pastāv iekš tam, lai drīzāki iemācītu bērniem vācu valodu. Janvāra beigās cirkulēja neatlaidīgas baumas, ka vēl šai mācības sezonā aprobežos latviešu valodu pirmmācības skolās, pielaižot to tikai kā palīgu līdzekli.

Kā kuriozums atzīmējams, ka Ziemas svētku brīvlaiku visās skolās svētīja pēc jaunā stila un mācības uzsākšana bij nolikta tieši 25.decembrī, pirmā Ziemas svētku dienā (pēc vecā stila). Neskatoties uz to, ka iedzīvotāju lielākā daļa visus svētkus svētīja pēc vecā kalendāra, vācu iestādes stingri piekodināja mācības uzsākt noliktā dienā. Bet kad dažās latviešu skolās sanākuši tikai 3-4 bērni un skolotāji tos atlaiduši mājās un paši arī aizgājuši, tad vēlāk par to tiem izteikts stingrs rājiens un piedraudēts ar atlaišanu. 1.janvārī (pēc vecā stila) inspektors Konradi pats personīgi apbraukājis visas latviešu pirmmācības skolas, lai pārliecinātos, vai tajās notiek mācības un pierakstījis visus iztrūkstošos skolēnus, bet nekādas represijas pret tiem šoreiz neuzsāka.

Reformskolā nolikta ļoti augsta mācības maksa - 180 rbļ. gadā un viņu pa lielākai daļai apmeklē tikai vācu tautības bērni. Skolēniem ir sevišķa uniforma un maza formāta cepures, līdzīgas studentu korporāciju cepurēm.

Bez tam vēl Liepājā atvērta kāda mūzikas skola, par kuru "Liepājas Avīze" savā 25.septembra numurā raksta starp citu sekoši: 1.oktobrī šinī gadā tiks atvērta kāda jauna mūzikas skola. Blakus praktiskiem priekšmetiem, kurus pasniegs: uz klavierēm, uz brātšes un čello, vēl tiks šinī jaunā mācības iestādē pasniegti arī teoriskie priekšmeti, kā elementāra un speciāla mūzikas vēsture, ansambļa un kamermūzika.

Mācību pasniedzēju personāls jaunajā skolā sastāv tikai no pirmklasīgiem spēkiem, kuri nav beiguši tikai krievu, bet arī vācu konservatorijas un ar labām liecībām.

Jaunās mūzikas skolas priekšnieks D.Jakobsona kungs jau pirms iestāšanās akadēmijā bija mācījies muzikālisko kompozīciju pie pazīstamā mūzikas profesora Humperdinka.

Bez D.Jakobsona kunga, kurš savā mūzikas skolā pasniegs mācību klavieru spēlē un bez tā pasniegs kompozīcijas mācību, skolā darbosies vēl šādi kungi: E.Janovičs (vijole) un R.Šerls (čello). Janoviča kungs ir beidzis Pēterpils un Šerla kungs Zanderhauzenas konservatoriju.

Uz laukiem vāci arī sāka ierīkot skolas. Tā "Liepājas Avīze" ziņo savā 8.oktobra numurā: "Skolu obligatoriska apmeklēšana ievesta Kurzemes pagastos, kur ikvienam bērnam, kas citā skolā neiet, obligatoriski jāapmeklē trīs ziemas pagastskola. Uzraudzība par pagastskolām uzdota vietējām un kiršpēles skolu komisijām. Mācības laika sākums nolikts uz 15. (28.) oktobri. Grobiņas un Aizputes apriņķos skolu atvēršana šogad saistīta ar dažām grūtībām, tāpēc ka no skolotājiem jaunākie aizsaukti kara dienestā, kamēr no pārējiem daudzi aizbēguši vāciem ienākot."

Lauku skolotājus pieņēma arī pagasta valdes, bet tad tām bij jāstāda tie priekšā apstiprināšanai. Par lauku skolu parlūku vēlāk tika iecelts Dr.Vēbers, Liepājas vāciešu līderis. Viņš ar sludinājumiem laikrakstos meklēja lauku pagastiem skolotājus un tos arī pieņēma, kur pagasts pats nebij pieņēmis. Pieņemot skolotājiem pieteica, ka jāprot arī vācu valoda un ka skolā jāmāca. Tomēr, vispār, lauku skolās nekāda noteikta programma vēl nebij ievesta un tikai retās skolās notika mācības. Galvenais iemesls - skolotāju trūkums. Kur skolotāji darbojās, tiem algas izmaksāja pagasts.

Sekmīgāki darbojās vācu privātās un "Vereinu" skolas Kurzemē, kuras krievu valdība slēdza, bet pēc vācu ienākšanas tās tūliņ atjaunoja savu darbību. Šādas vācu skolas jau darbojās Liepājā, Aizputē, Kuldīgā, Saldū, Jelgavā un citur. Jelgavā bez tam vēl vācu civilpārvalde sarīkoja sevišķus kursus pirmmācības skolotājiem, kā to norāda sekošs paziņojums:

Sludinājums.

No 10.janvāra 1916.g. sākot, uz vācu pārvaldes ierosinājumu, noturēs rektors Sāma kungs no Karalaučiem (Königsberg) pirmmācības metodikas kursu skolotājām, kurš aprēķināts uz apmēram 3 mēnešiem. Kurss savienots ar praktisku vingrināšanos mācību pasniegšanu. Kursu noturēs Paucker jaunkundzes meiteņu skolā pirmdienās, trešdienās un piektdienās no plkst. 5-6 pēc pusdienas. Tiesība piedalīties ir skolotājām, kuras jau māca, un tādām dāmām, kuras vēl nav mācījušas, bet skolotāju eksāmenu nolikušas. Kursi ir par velti. Pieteikšanās uz piedalīšanos pieņem A.Paucker jaunkundze Svētes ielā 41 ik dienas no plkst. 4-5 pēc pusdienas. Pēc 15.decembra sekošo pieteikšanos vairs neievēros. Apliecību par piedalīšanos kursā izdos tikai tām dāmām, kas to kārtīgi būs apmeklējušas.

Jelgavā, 23.novembrī 1915.g.

Vācu pārvaldes priekšnieku vietā Küster.

Rekvizīcijas

Rekvizīcijas vāci izdarījuši Kurzemē ļoti plašos apmēros. Par labības un lauku ražas apķīlāšanu un rekvizēšanu jau rakstīju. Bez tam vāci apķīlāja un rekvizēja dažādas preces, mašīnas, lauksaimniecības rīkus, riteņus utt. Pirmais vispārējais rīkojums par dažādu preču un mantību apķīlāšanu izdots jau 10.maijā (27.aprīlī) un skan šādi:

"Sekošie priekšmeti ar šo tiek apķīlāti; kas viņus pārdos privātām personām vai vācu zaldātiem bez komandantūras atļaujas, tiks stingri sodīts. Pie šiem priekšmetiem pieder: automobiļi un viņu piederumi, benzīns, velosipēdi, gumija, ogles, ādas un visādas ādas preces un izgatavojumi, jo sevišķi segli, iemaukti, zābaki un kurpes; tālāk - vilna, eļļas, petroleja, varš, cinks un misiņš."

Pēc dažām dienām vāci tūliņ ķērās pie še minēto preču rekvizēšanas un nedēļas laikā aizveda no Liepājas līdz 300 vezumu minētās preces, to starpā arī cukuru un sāli. Bet ar šīm rekvizīcijām vēl nepietika. Vāci rekvizēja arī tūliņ atlikušos labību krājumus, jo sevišķi auzas un linsēklas, bet labības Liepājā bij palicies ne daudz. Tai pašā laikā vāci ķērās arī pie lopbarības rekvizēšanas un aizveda visus lopbarības raušu krājumus. Arī mākslīgie mēsli, kas atradās nelielā daudzumā dažādās noliktavās, tika aizvesti uz Vāciju, tāpat kara ostā atlikušies ogļu krājumi. Pēc tam vāci stājās pie lauksaimniecību un citu mašīnu rekvizēšanas. Šādas mašīnas un lauksaimniecības rīki Liepājā bij palikuši diezgan daudz un vāci visus tos aizveda. Arī no dažām fabrikām un citām ietaisēm paņēma dažādas mašīnas, sevišķi tādas, kuras noderīgas dzelzs apstrādāšanai. Starp citu vāci aizveda arī visas mašīnas no Liepājas amatniecības skolas mehāniskās darbnīcas.

No sākuma vāci veda rekvizētās mantības uz Vāciju pa zemes ceļu, bet kad iztīrīja ostu, tad ar tvaikoņiem. Cik vāci īsti rekvizēja mašīnas un metālus, nav noteikti zināms, bet apmēram var spriest pēc tam, ka ar šādām mantām pielādēja 2 paprāvus tvaikoņus. Vāci neņēma tikai gatavas mašīnas, bet arī visādas vecas dzelzs grabažas un dažu metālu atliekas. Dažās iestādēs, piemēram, Glasera un Grossa vīnu un degvīnu destilatūrās šo iestāžu īpašnieki griezušies pie vācu kara priekšniecības ar lūgumu, lai atstāj vismaz dažus kapara katlus, kas nepieciešami vajadzīgi, lai šīs iestādes varētu darboties, un solījušies pat samaksāt rekvizējamās mašīnas zelta naudā, bet vāci atteicās no zelta un paņēma labāk kaparu, no kam spriežams, ka kapars viņiem patiesi trūkst.

Divus tvaikoņus vāci tūliņ pēc ostas iztīrīšanas pielādēja ar ozola un citu koku plankām un steigšus aizveda uz Vāciju. Vēlāk aizveda arī vēlvairāk koku materiālu. Zaļus neapstrādātus kokus no mežiem vāci nekad nav veduši projām, bet gan izlieto tos vietējām vajadzībām - tiltu un ceļu taisīšanai, tranšejām utt. Purvu ceļus pozīciju tuvumā vāci viscaur noklāj šķērsām baļķiem. Maija, jūnija un jūlija mēnešos vāci aizveda no Liepājas 13 tvaikoņos rekvizētas mantas, bet pavisam aizvests līdz 25 tvaikoņu. Ostā palikušie krievu un angļu tvaikoņi arī vēlāk tika rekvizēti un aizgādāti prom no Liepājas. Mēbeles un citas istabas lietas no privātiem dzīvokļiem nav aizvestas, ne aizskārtas, izņemot retus dzīvokļus, kuros ievietojās uz dzīvi oficieri. Tikai no kara ostas kroņa dzīvokļiem reizēm redzēja aizvedot šādas tādas istabas lietas. Privātpersonām rekvizēja arī visus riteņus, kā tas redzams no sekošiem vācu rīkojumiem:

1.

Uz gubernatora pavēli vajaga visus privātpersonām piederīgus riteņus (velosipēdus), izņemot tos, kuri atsevišķām personām no gubernatora vai komandantūras atstāti, līdz 15./28.maijam 1915.g. plkst. 12 dienā nodot pret rekvizīcijas zīmi Pionieru bataljona telpās, Vites ielā. Nepaklausīgos bargi sodīs.

Komandantūra, Liepājā, 27.maijā, 1915.g.

2.

Visi guberņā atrodošie riteņi (velosipēdi) un viņu atsevišķas daļas ar šo tiek apķīlāti. Riteņus vajaga nodot pie militārpolicijmeistara guberņas valdes telpās. Par nodotiem riteņiem tiks izsniegtas rekvizīcijas zīmes. Nepaklausīgos sodīs ar cietuma sodu līdz 3 mēnešiem vai naudas sodu līdz 1000 markām.

Militārpolicijmeistars majors Frommers

Liepājā, 21.jūlijā 1915.g.

Riteņi pret rekvizīcijas zīmēm tika atņemti visi, arī daudzi velosipēdi. Uz zīmes bij rakstīta notaksētā vērtība (no 25-125 markām). Līdzīgi rīkojumi par riteņu rekvizēšanu izdoti arī citās Kurzemes pilsētās.

Vēlāk vācu iestādes Kurzemē vēl publicēja sekošus noteikumus par metālu un citu vielu rekvizīciju:

I

Noteikumi par metālu nodošanu:

1) Šie noteikumi nāk spēkā no viņu izsludināšanas dienas.

2) Kara valde uzdod no viņas ieceltiem un ar sevišķām pilnvarām apgādātiem uzpircējiem uzpirkt par noteiktām cenām pret tūlītēju samaksu visus sekošu metālu krājumus: kaparu, misiņu, sarkano rūdu, tombaku, svinu, alumīniju, niķeli, jaunsudrabu un alvu bez izšķirības, vienalga, vai šie metāli būtu apstrādātā vai neapstrādātā veidā, vai ielikti darbā, vai stāv dīkā.

3) Jāatdod pieminētie metāli: a) visām firmām un arodnieciskiem uzņēmumiem, kuru rīcībā atrodas no augšā minētiem metāliem pagatavotas lietas, vai neapstrādātu metalu krājumi; b) visām privātpersonām, vai firmām, kurām ir no augšminētiem metāliem saimniecības, tirdzniecības vai citām vajadzībām pagatavotas lietas.

4) No iedzīvotājiem atrastā munīcija un citas kara lietas arī tiek pret tūlītēju samaksu pret noteiktām cenām uzpirktas, pie kam tie iedzīvotāji, kas būtu šīs lietas līdz šim paturējuši pie sevis un pārdos tās labprātīgi, netiks sodīti par to, ka glabājuši munīciju un tā pārkāpuši agrākos noteikumus.

5) Visiem metālu un metālu lietu īpašniekiem un uzglabātājiem vajaga nodot visus metālus Liepājas guberņas valdes galvenā noliktavā Zāģeru laukumā Nr.5 no plkst. 8-12 priekš pusdienas un no 2-5 pēc pusdienas vai rakstiski paziņot par to, sīki uzdodot metālu daudzumu un viņu atrašanās vietu. Visi metāli jānodod 3 nedēļu laikā pēc šo noteikumu publicēšanas. Pēc šī termiņa notecēšanas uzpirkšanas noteikumi vairs nava spēkā.

6) Katrs pārkāpums vai uzmusināšana šos noteikumus neizpildīt tiks sodīts ar cietumu līdz 2 gadiem vai 3000 markām naudas sodu, kamēr par šiem pārkāpumiem nav izdoti bārgāki sodu noteikumi.

Gubernators fon Šverins

Liepājā, 16.augustā 1915.g.

II

1) Ar šo tiek zināms darīts, aizrādot uz 16.augustā šinī gadā izdotiem noteikumiem, ka 14 dienu laikā, skaitot no šo noteikumu pasludināšanas dienas, ir jāatdod visi kapara saimniecības piederumi, kā: vārāmi un ūdens trauki, mazgājami trauki, plītes, krāsnis utt. metālu uzpirkšanas vietā Zāģeru laukumā Nr.5. Kapara krāsnis un mazgājamās vannas drīkst paturēt pa vienai priekš katra nama (nami jāskaita pēc ielu numuriem, nevis pēc ēku skaita), kā arī tās krāsnis, kuras ar sevišķu atļauju pagaidām atstātas. Kapara jumti vai citas kapara namu daļas ir jānodod noteiktā laikā.

2) No kapara nodošanas ir atsvabināti pilsētas un privāti nami, kas kalpo vispārības vajadzībām, kā: slimnīcas, nabagu nami, restorāni, viesnīcas utt.

3) Vēl reiz tiek aizrādīts, ka visi metāli un saimniecības piederumi, kas pieder atsevišķām personām, kuras tagad neuzturas Liepājas guberņā, tiktu tūliņ nodoti.

4) Metālu vai metālu lietu slēpēju uzrādītājiem tiek maksāts 5% atlīdzības no uzrādīto apslēpto lietu vērtības.

5) Šie noteikumi neattiecas uz neitrālo valstu pavalstniekiem.

6) Katrs pārkāpums vai kūdīšana pret šiem noteikumiem tiks sodīts ar 2 gadiem cietumu vai naudas sodu līdz 3000 markām, ja vien vēlāk netiek izdoti vēl bārgāki sodu noteikumi.

Gubernatora vietas izpildītājs fon Šverins

Liepājā, 6.oktobrī 1915.g.

Par rekvizētiem metāliem pa daļai tika no pircējiem tūliņ samaksāts naudā, kaut gan metālu cenas bij noliktas ļoti zemas, bet lielākā daļa metāli un metālu lietas arī tika saņemtas, izdodot rekvizīcijas kvītes, par kurām vēl līdz pat pēdējam laikam nebij samaksāts, kaut gan vairākkārt bij sludināts, ka kvītes tūliņ atpirkšot. Pagājušā gada oktobrī vācu iestādes izlaida pa visu Kurzemi sekošu pavēli:

Uz austrumu virspavēlnieka rīkojumu no pagājušā mēneša 17.dienas tagad var apmainīt pret naudu tās rekvizīcijas zīmes, kuras kara spēks tepat izrakstījis priekš savām tiešām vajadzībām, kā cilvēku un zirgu pārtikas un aizjūgiem braukšanai. Tālāk var izdarīt daļu nomaksājumus uz izrakstītām zīmēm par apķīlātām mantām, 10% augstumā no nolemtās vērtības.

Tāpēc es Liepājas pilsētas iecirkņa iedzīvotājus uzaicinu, man līdz 1916.gada 6.janvārim celt priekšā viņu rokās esošās rekvizīcijas zīmes un par saņemtām mantām izrakstītās zīmes un pamatot savus prasījumus, pie kam es vēl īpaši piezīmēju, ka es nekā nemaksāšu par tām rekvizīcijas zīmēm un par saņemtām mantām izrakstītām zīmēm, kuras man tiks iesniegtas pēc 1916.gada 6.janvāra.

Ir aizliegta jebkura tirgošanās ar rekvizīcijas un par mantām izrakstītām zīmēm. Kas to tomēr darīs, tas tiks sodīts līdz 1000 markām.

Policijas prezidents Becherers

Liepājā, 30.oktobrī 1915.g.

Lai gan ar šādiem sludinājumiem vairākas reizes solīja kvītes atpirkt, tomēr naudu neviens par tām vēl nebij dabūjis. Kvītes saņēma vācu iestādes, pat neizsniedzot nekādu pierādījumu par to atņemšanu, un solījās tās nosūtīt attiecīgā vietā pārbaudīšanai un ar to bij viss. Daudzi pat izteica šaubas, ka vāci šādā kārtā gribot tik savākt atpakaļ kvītes, lai iedzīvotājiem nebūtu vēlāk nekādi pierādījumi.

Rekvizīcijas (labāk sakot laupīšanas) izdarīja arī zaldāti uz savu galvu, kaut gan tas viņiem bij stingri noliegts.

Pilsētās zaldāti praktizēja šādi: paņēma kādu apdrukātu talonu, uzspieda uz tā no vācu metāla naudas ērgli štempeles vietā un pateica, ka tā ir no oficiera izrakstīta rekvizīcijas kvīte un paņēma veikalā, kas vien tīkas. Vēlāk gan veikalnieki iepazinās ar šādiem niķiem un aizstiepa dažu labu zaldātu pie komandanta, kurš tad vainīgo sodīja. Uz laukiem zaldāti vienkārši ņēma, kas tīk, jo še nekur nevarēja žēloties. Un ja kāds domāja pretoties, tad piedraudēja nošaut. Nevar teikt, ka šādas laupīšanas būtu piekoptas plašos apmēros, bet bija sevišķa suga zaldātu, kuri ar to nodarbojas. Iedzīvotāji tos bij iezīmējuši pēc uniformas un kad redzēja tos tuvojamies, tad jau laikus skrēja uz tuvējo komandantūru žēloties, bet ar to nekas nebij panākts un vainīgie reti kad tika pieķerti un sodīti.

Krievu valodas aizliegšana un vācu valodas ievešana

Drīz vien pēc Liepājas ieņemšanas vācu iestādes izdeva rīkojumu, ka vācu valodas aizliegums atklātībā tiek atcelts. Pilsētas valdei tūliņ uzdeva rūpēties par to, lai uz ielu stūriem tiktu atjaunoti vāciskie uzraksti. Šis darbs tika paveikts ātri, jo uz ielu izkārtnēm vāciskie uzraksti bija tikai pārvilkti ar plānu krāsu, kuru nomazgājot vāciskie uzraksti bija skaidri salasāmi.

Pirmā laikā vācieši visus sludinājumus un rīkojumus drukāja visās trīs vietējās valodās - vispirms vācu, tad latviešu un beidzamā vietā krievu. Bija arī daži tādi sludinājumi, kas drukāti vācu, franču, poļu un leišu valodās. Tie pa lielākai daļai bija vispārēji noteikumi par iedzīvotāju izturēšanos pret vācu kara spēku un spriežot no tam, ka vācu ģenerālštābs nebija licis iespiest šos sludinājumus ne krievu, ne latviešu valodās, jādomā, ka vāciešu nolūkos nav bijis no sākuma tālāk par poļu un leišu apdzīvotiem apgabaliem iet.

Jūlija mēneša beigās vācieši jau izdeva sekošu rīkojumu, ar kuru vācu valoda visās atklātās vietās un iestādēs tiek uzskatīta par obligatorisku:

"Uz visām magazīnām, veikaliem, tirdzniecības firmām, amatniecības izkārtnēm, ielu dzelzceļu vāģiem un ormaņu ratiem Liepājas guberņā vajaga būt skaidri salasāmiem vācu uzrakstiem. Šis noteikums attiecas arī uz ielu uzrakstiem un viņu vajaga izpildīt līdz 15.augustam. Nepaklausīgos sodīs ar arestu līdz 3 mēnešiem vai naudas sodu līdz 1000 markām."

Militārpolicijmeistars majors Frommers

Liepājā, 21.jūlijā 1915.g.

Liepājas pilsētas nauda, kuras musturi jau līdz tam bija pagatavoti un klišejas izstrādātas, tika drukāta vienīgi krievu valodā, arī pēc visiem krievu valodas aizliegumiem.

Drīz vien pēc tam vācieši publicēja sekošu sludinājumu:

"Visi uzraksti krievu valodā vai slāvu burtiem uz namiem, veikaliem, ielu dzelzceļu vagoniem, ormaņiem, izkārtnēm, ceļu rādītājiem vai privātpersonu drēbēm, ir aizliegti. Krievu valodas uzraksti ir jāiznīcina līdz 1.septembram 1915.gadā pulksten 7 vakarā (cik punktuāli!). Nepaklausīgos sodīs ar naudas sodu līdz 1000 markām, bet maksāt nespējīgos ar arestu līdz 1 mēnešam."

Policijas prezidents Becherers.

Liepājā, 21.augustā 1915.g.

Sarunāšanās krieviski uz ielām un citās atklātās vietās nebija aizliegta. Pēc vācu virsnieku izteicieniem, krievu valodas aizliegums nācis no Berlīnes, jo līdz tam vācu augstākā valdība esot cerējusi, kas izdosies noslēgt ar Krieviju atsevišķu mieru, bet kad šis nodoms izjucis, tad uzsāktas represijas pret krievu valodu. Arī no vācu oficiāliem sludinājumiem tad nozuda krievu valoda, bet blakām vācu tekstam pa lielākai daļai tika drukāts arī latviešu, tikai reti sludinājumi tika izlikti vienīgi vācu valodā.

11./24.septembrī pilsētas valdei paziņots, ka par darbības valodu pilsētas valdē (tiklab mutisko kā rakstisko) tiek ievesta vācu valoda.

Šie pašu noteikumi publicēti arī citās mazākās Kurzemes pilsētās, kā Aizputē, Kuldīgā, Ventspilī u.c. Jelgavā krievu valodā tika drukāti sludinājumi tikai īsu laiku, bet pašā beidzamā laikā še lielu daļu sludinājumus izliek vienīgi vācu valodā. Visi ielu uzraksti Jelgavā ir tikai vācu valodā, arī pilsētas nauda drukāta vācu un padaļai latviešu valodās.

----------------------------------------------------------------------
* Uz fotogrāfijām redzamais četrciparu skaitlis neapzīmē gadu, bet gan kataloga numuru.