Kurzemes Vārds, 1939.gada 1.jūlijā
Valsts iekšējais miers, kārtība un drošība ir katra pilsoņa goda un sirds lieta. Par šo drošību, kārtību un iekšējo mieru stāv policijas darbinieku saime, kas 1. un 2. jūlijā atskatās uz 20 gadu pastāvēšanas svētkiem.
PIRMĀ LATVIEŠU POLICIJA LIEPĀJAS APRIŅĶĪ. Liepājas-Aizputes apriņķu policijas darbība sākās no 1918. gada decembra vidus, kad pirmajam Liepājas apriņķa priekšniekam Fricim Tilgalim tika uzdots noorganizēt policiju Liepājas apriņķa pagastos. Pirmā apriņķa priekšnieka darbs nebija viegls. Apriņķa teritorija bija vēl pakļauta okupācijas varai, kura Latvijas valdību, viņas rīkojumus un darbiniekus neatzina un pat vajāja. Tāpat darbiniekiem nebija vajadzīgās prakses policijas lietās, nebija vajadzīgo instrukciju un norādījumu. Trūka arī policijas darbam piemērotu cilvēku ar vajadzīgo izglītību un piedzīvojumiem, jo lielākā daļa ieroču nest spējīgo pilsoņu atradās armijā, vai arī nebija vēl atgriezušies no Krievijas vai gūsta. Analoģisks stāvoklis bija ari pirmajam Aizputes apriņķa priekšniekam Dāvim Miesiņam, kas šī apriņķa policiju vadija līdz 1921. gada 1. septembrim.
PAR TĒVIJU, MIERU UN DROŠĪBU. 1923. gada decembrī Liepājas apriņķa pašvaldības, atzīmēdamas Liepājas apriņķa policijas darbību miera un kārtības nodibināšanā, dāvāja policijas rotai karogu ar devīzi «Par tēvijas mieru un drošību». 1924. gada 1. janvārī apriņķa priekšnieku Tilgali pārcēla uz Rēzeknes apriņķi, bet viņa vietā par apriņķa priekšnieku iecēla Jēkabu Legzdiņu. Ar Legzdiņa iecelšanu apriņķa policija ieguva reti enerģisku un spējīgu administratoru. Viņa darbības laikā izstrādāja instrukcijas ārējās policijas darbiniekiem un tāpat racionalizēja policijas kancelejas darbību. Noziegumu skaits šinī laikā strauji mazinājās, noziegumus atklāja gandrīz simtprocentīgi. Ievērojot Legzdiņa nopelnus, viņš tika pārcelts tādā pat amatā uz Rīgas apriņķi, vēlāk iecelts par administratīvā departamenta vicedirektoru un tagad ieņem tā paša departamenta direktora amatu.
POLICIJAS IZVEIDOŠANAS AIZPUTES APRIŅĶĪ. Aizputes apriņķa policijas vadību 1921. gada septembrī uzticēja apriņķa priekšniekam Kauliņam un 1922. gada septembrī — Iljam Jukmenčukam. 1927. gada janvāri Aizputes apriņķa priekšnieka amatu likvidēja un apriņķa policiju pievienoja Liepājas apriņķa policijai kā 3. iecirkni. Apvienoto Liepājas-Aizputes apriņķa policiju turpināja vadīt apriņķu priekšnieks Legzdiņš līdz 1934. gada 1. janvārim, kad to pārņēma jaunieceltais apriņķa priekšnieks Kārlis Tikmanis. No š. g. 1. marta policija pakļauta apriņķu priekšniekam Jānim Evertam. Apvienoto apriņķu policija sadalīta 3 iecirkņos. 1. iecirkņa priekšniek s ir V. Kampars, 2. iecirkņa priekšnieks — J. Gailītis, 3. iecirkņa priekšnieks — J. Stabulnieks. 20 gadu pastāvēšanas laikā Liepājas-Aizputes apriņķu policijas darbs biji s griīts, bet arī panākumiem bagāts. Visgrūtākie, protams, bija valsts pirmie gadi un it sevišķi 1919. un 1920. gads, kad dažādām patvalībām un noziedzībām bija ziedu laiki, bet valsts iekšējās drošība s sargi vēl nebija pienācīgi sagatavoti, nedz ari pienācīgi apbruņoti un apģērbti cīņai ar šiem ļauniem elementiem. Bet 5o drošības sargu tēvijas un tuvāku mīlestība deva spēku no cīņas iziet kā uzvarētājiem. Daži šai cīņā pat atdevuši savas dzīvības.
KRITUŠI SAVU PIENĀKUMU PILDOT. Liepājas-Aizputes apriņķu policijas 1. iecirknī krituši un ievainoti sekojoši policijas darbinieki šādos apstākļos: 1919. gadā pēc bermontiešu ieiešanas Palangā turienes komendantūra pārvietojās uz Nīcas muižu un līdzi viņiem arī apkārtējie policijas kārtībnieki. Atrodoties komendanta rīcībā un pildot izlūku dienestu, kārtībniekiem šad tad iznāca sadursmes air apkārtklejojošiem vāciem-sirotājiem. 1919. gada 20. novembri Bārtas pagasta robežās šī pagasta vecākais policijas kārtībnieks Miķelis Runis un Dunikas pagasta jaunākais policijas kārtībnieks Jānis Sedols satika ceļā 4 vācu jātniekus, kuri atklāja uz kārtībniekiem šauteņu uguni. Savstarpējā apšaudīšanā jaun. policijas kārtībnieku Jāni Sedolu smagi ievainoja celī, bet vāciešiem krita viens jātnieks un zirgs, pārējie aizbēga.
1920. gada 19. februāra vakarā Grobiņā, Lielā ielā Nr. 83, divi bruņoti laupītāji iebruka kurpnieka Matīsa Petrulēviča dzīvoklī un viņu aplaupīšanas nolūkā nošāva. Notikumu pamanīja mājas iedzīvotāji un ziņoja policijas kārtībniekam Jānim Zīlavam. Zīlavs kopīgi ar blakus mājā dzīvojošo strādnieku Jāni Orbi nekavējoties pa sētas trepēm devās Petrulēviča dzīvoklī, bet tanī brīdī no augšas uz viņiem tika raidīti vairāki revolvera šāvieni. Jāni Orbi lode ķēra plecā, bet kārtībnieku Zīlavu — krūtīs, viņš uz vietas saļima un pēc dažām minūtēm turpat arī mira. Vienu no slepkavām, Austrijas pavalstnieku Tomasu, Liepājā apcietināja, bet otrs aizbēga uz ārzemēm. 1921. gada, 31. jūlijā Rucavas pagastā Papes pamatskolas izrīkojumā pusnaktī daži piedzērušies pilsoņi uzbruka pārējiem apmeklētājiem. Policijas kārtībnieks Miķelis Timberis mēģināja kaušļus aizvest no izrīkojuma vietas, bet tie viņam uzbruka ar nažiem, ievainojot mugurā. Kaušļi gribēja arī kārtībnieku M. Timberi atbruņot, pie kam cīņā gāja vaļā šāviens, nonāvējot turpat stāvošo 15 g. veco Annu Diedenieci. Pēc tam kaušļi uzbruka kārtībniekam no jauna ar nažiem, nosvieda to uz grīdas un spārdīja kājām, līdz kārtībnieks zaudēja samaņu. Kaušļi uzbruka ari Rucavas pagasta izpildu komitejas priekšsēdētājam Miķelim Apšūtniekam un viņu ievainoja ar naža dūrieniem mugurā un rokā. Kārtībnieks M. Timberis no dabūtiem ievainojumiem mira 11. augustā. Vainīgos Jāni Sproģi un Miķeli Diedenieku — nodeva tiesai, un viņi saņēma bargu sodu.
DARBS JUKU LAIKOS. Blakus cīņai ar noziedzniekiem un huligānismu, policijas darbiniekiem grūti bija tikt galā ar okupācijas varas atliekām, kas visādi mēģināja traucēt latviešus viņu darbībā un bieži pat nostājās noziedznieku pusē. 16. apriļa puča laikā policijai nācās savu darbību pavisam pārtraukt, tāpat bermontiešu uzbrukuma laikā. Pirmā gadījumā policijas darbinieki palika uz vietām un novēroja pučistu darbību, par ko sniedza ziņas valdībai, bet otrā gadījumā gandrīz visi policijas darbinieki pārgāja mūsu komandantu rīcībā, pildot izlūku dienestu.
Nevērojot visādas pretešķības un grūtības, tomēr policijas darbība ar katru gadu kļuvusi pozitīvāka, drošība apriņķos stiprinājusies un noziegumi mazinājušies. Ar sevišķu prieku policijas darbinieki atminēsies 1934. gada 15. maija pārvērtības, kad viņi tika atbrīvoti no visādu partiju varas un vīru diktāta. 15. maijs policijas darbiniekiem deva jaunu sparu un jaunus spēkus strādāt tēvijas un savu līdzpilsoņu labā, sargājot viņus no tumšiem un ļauniem elementiem. Grūtais un atbildīgais kārtības sarga amats prasa no darbinieka neviltotu tēvijas un savu līdzpilsoņu mīlestību. Kārtības sargs nevar būt tikai oficiāla amata persona, bet viņš ir īsts visu kārtīgo pilsoņu draugs un sargs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru