Vēsture un novadpētniecība: Par vēlā dzelzs laikmeta sudraba atradumiem Latvijā

R.Šnores raksts izdevumā "Senatne un Māksla", Nr.2, 1938.gada 1.aprīlī.

Pie līdz šim maz izpētītiem Latvijas senvēstures novadiem pieskaitāmi kultūrvēsturiskā un numismatiskā ziņā vērtīgie sudraba atradumi. Šī materiāla zinātniskā apstrādāšana sniedz ļoti interesantus rezultātus, kas palīdz apgaismot un noskaidrot mūsu senvēsturisko laiku saimnieciskās dzīves apstākļus, kultūras sakarus ar citām zemēm, satiksmes ceļus, apgrozībā bijušos maksāšanas līdzekļus resp. naudas veidus u. t. t. Tie var sekmēt arī viena otra līdz šim nenoskaidrota jautājuma vai problēmas tuvināšanu atrisinājumam. Arī šī raksta nolūks ir — pieskarties vienai Latvijas vēstures problēmai un mēģināt to apgaismot, dibinoties uz novērojumiem un savāktā datu materiāla par Latvijā atrasto seno sudrabu.

Dzīvie starptautiskie sakari, kas sevišķi sākot ar 9. gs. beigām un cauri 10. un 11. gadsimtenim vērojami visā Ziemeļ- un Austrumeiropā, izveidoja un nostiprināja arī kultūrālās saites tautu starpā un tuvināja tās vienu otrai. Blakus mierīgai tirdzniecības satiksmei sakari veidojās arī kara gaitās un tālos aizjūras sirojumos, kuros sevišķi rosīgi bij nevien Skandināvijas vikingi, bet arī senie kurši, kas, kā no Indriķa chronikas zināms, 1187. gadā kopā ar igauņiem pat nopostīja zviedru galvas pilsētu Sigtūnu. Šo dzīvo sakaru rezultātā Latvijā ieplūda lielā vairumā sudrabs, gan apmaiņā pret šejienes produktiem, gan arī kara laupījumu veidā. Sudrabs vēlajā dzelzs laikmetā bija galvenais vērtsmetalls visā Ziemeļun Austrumeiropā; tas bija nevien maksāšanas līdzeklis starptautiskā un vietējā tirgū, bet arī izejviela iecienīto rotu darināšanai.

Pateicoties g. k. Pieminekļu valdes pūlēm ir savākts un mūzejos glabājas liels vairums Latvijā atrastā senā sudraba. To var iedalīt sekošās trīs katēgorijās: 1) sudraba lietu depozītos jeb noguldījumos, 2) kapu atradumos un 3) savrupatradumos. Pēc satura atradumi jāšķiro: 1) monētu atradumos, 2) naudas stieņu atradumos un 3) sudraba rotas lietu atradumos. Protams, ne vienmēr šo katēgoriju depoziti nāk priekšā tīrā veidā; visparastāk tie ir jaukta satura. Tā monētu depoziti nereti satur arī veselas vai sacirstas sudraba senlietas un stieņus. Šī parādība ir ļoti raksturīga, sevišķi 10. un 11. gadsimteņos, un šos gadsimteņus arī ir pieņemts apzīmēt ar nosaukumu "cirstā vai lauztā sudraba laikmets", bet pašus sudraba atradumus sauc par "cirsto sudrabu" (vāciski "Hacksilber", dāniski „Brudsolv", angliski „Scrap-Silvcr" v. tml.).

No veselām un sacirstām, sagrieztām vai vienkārši salauztām monētām, rotas lietām un stieņiem sastāvoši sudraba atradumi ir visai parasti Baltijas un Skandināvijas valstīs, Eiropas Krievijā, Somijā, Polijā, Austrum- un Ziemeļvācijā līdz Elbes upei, Holandē, Anglijā, Īrijā un Skotijā. Tā kā šai laikā, t. i. 10. un 11. gs. daudzas šo zemju tautas, piem. baltu, somu un slavu tautas, pašas savas monētas nekala, tad importētais sud rabs — stieņos, rotas lietās un svešzemju monētās — bija pie šīm tautām apgrozībā kā parastais maksāšanas līdzeklis, pie tam pēc svara, ar ko arī izskaidrojams atradumos bieži sacirstais sudraba veids. Arī sudraba monētas bija apgrozībā nevis pēc atsevišķu gabalu vērtības, bet pēc svara, un mazākiem maksājumiem tās sagrieza vai salauza sīkākās daļās. Mo nētu sagriešanu apliecina nevien daudzie atradumi, bet arī rakstu avoti, piem. Ibn-Khaldūns v. c. Monētas sagrieza nevien Eiropā, bet liels dau dzums monētu ir importēts fragmentos jau no austrumiem. Sīko monētu trūkuma dēļ tas bija vispārējs paradums austrumos, neskatoties uz likum devēju aizliegumiem un atsaukšanos uz pašu Muhamedu, kas dirhemu sagriešanu noliedzis. Eiropā kaltām šī laika monētām, sevišķi angļu-sakšu un skandināviešu kalumiem, mugurpusē bieži redzams krusts, kas monētu sadala četrās vienlīdzīgās daļās, vieglākai sagriešanai pusēs vai ceturtdaļās.

Agrākie vēlā dzelzs laikmeta monētu atradumi Latvijā sastādās galvenokārt no 9. un 10. gs. arābu dirhemiem jeb Kūfas monētām un no samērā retām Bizantijas monētām. Viens no lielākiem un interesantākiem Kūfas monētu depozītiem atrasts 1915. g. Nāves salā un sastāv no 37 veseliem un 123 uz pusēm sagrieztiem dirhemiem (1. att.). Arī Gro biņā 1796. g. atrastā depozitā lielākā daļa no vairāk kā 100 dirhemiem bija sagriezta.

Ap 10. gs. vidu un turpmāk monētu depozītos sāk parādīties arvien lielākā skaitā arī Eiropas monētas, galvenokārt vācu, angļu-sakšu, skandināviešu, ungāru v. c. Vienā šādu monētu depozitā no Līvānu pagasta Straumes dzirnavām kopā ar monētām atrasti arī četri kaltu sudraba stienīšu fragmenti (2. att.), kas zemāk apskatīti tuvāk. Apm. ar 11. gs. sākumu austrumu monētu pieplūdums Eiropā sāk mazināties un uz gadsimteņa otro pusi pilnīgi izsīkst, jo austrumos, islāma valstīs šai laikā iestājās sudraba krīze un sudraba eksports uz Eiropu apstājās. Dominē šai gs. Eiropas monētas, kuru arī Latvijā atrasts krietns vairums.

Ap 1100. g. cirstā sudraba laiks Ziemeļ- un Austrumeiropā izbeidzas, un naudas apgrozībā galveno vietu ieņem monētas. Arī skandinavieši un slāvi intensīvi sāk kalt monētas, kas tagad kā maksāšanas līdzeklis dominē. Blakus sīkajām sudraba monētām kā maksāšanas līdzeklis lielākiem darījumiem pastāv lietie sudraba naudas stieņi (3. att.), kas lietošanā paliek līdz pat 16. gs., kad (vispirms Joachimstālē) strauji sākas sudraba dālderu kalšana. Pēdējie drīzi vien pilnīgi izspieda no apgrozības sudraba stieņus. Agrākie Latvijā atrastie sudraba naudas stieņi pieder 10. un 11. gs. Tajos iecirsti vai iegriezti robiņi sudraba kvalitātes pārbaudei resp. iespējamo viltojumu konstatēšanai. Vēlāko gadsimteņu stienīšu kvalitāti un svaru garantēja stienīšu izlaidēja iesistie zīmogi, kam parasti arī dāvāja uzticību. Par to liecina arī iecirtumu iztrūkums šais stienīšos. Agro stienīšu atradumi Latvijā, līdzīgi importētām monētām, reprezentē svara naudu.

Liels skaits Latvijas sudraba depozītu atradumu vietu grupējas gar Daugavu, bet pārējās lielāko tiesu citu lielāko upju — Gaujas un Lielupes baseinos, kā arī Kurzemē, jūras piekrastes tuvumā, Ventas grīvā un ap Grobiņu — seno Jūrpili. No atradumu topogrāfiskām kartēm* vērojams arī, ka lielāks atradumu vietu skaits koncentrējas ap Daugmales pilskalnu un tā vistuvākā apkārtnē abos Daugavas krastos. Tas runā par labu prof. F. Baloža pierādījumiem, ka Daugmalē meklējams viens no visievērojamākiem senās Latvijas tirdzniecības un saimniecības centriem, iespējams — ~Zemgaļu osta". Lielākais līdz šim Latvijā atrastais sudraba depozits izarts 1936. g. vasarā Salgales pag. Rijniekos (4. att.) un sastāvējis no apm. 30 masīviem, gareniem un taisniem lietiem naudas stieņiem, 18 spirālēs saliektiem kaltiem stieņiem un viena sudraba kakla riņķa. No šī atraduma gan uzglabājusies un nokļuvusi caur Pieminekļu valdi Valsts vēsturiskajā muzejā tikai lielākā daļa, proti: 19 lietie stienīši, 17 kaltie stienīši un kakla riņķis, kas kopā sver 5749 g, bet pārējais diemžēl gājis zudumā. Šis atradums ir sevišķi ievērojams, ja salīdzinām to ar lielāko Gotlandes tā laikmeta sudraba stieņu atradumu no Asarves, kas pēc Arnes svēris pāri par 7 kg. Šķiet Rijnieku depozits minēto Gotlandes atradumu būs svarā pārsniedzis, bet pat uzglabājusies daļa nestāv tam tālu pakaļ.

Šī ap 1000. g. vai 11. gs. sākumā apraktā depozitā lietie stienīši ir raksturīgi 10. un 11. gs. Tie ir parasti apm. pirksta resnumā, ap 12—15 cm gari, noapaļoti trīsstūraina vai segmentveidīga šķērsgriezuma stienīši, kuru gali reizēm ir vairāk vai mazāk noplacināti. Šo stienīšu svars gramos ir sekošs: 103,0, 193,4, 194,5, 195,9, 197,7, 198,1, 199,6, 199,8, 199,8, 200,5, 201,5, 201,6, 203,0, 203,4, 203,9, 204,1, 205,6, 209,6 g, bez tam divas sacirstās puses sver 93,6 un 95,9 g. Lai gan šo stienīšu svarā vērojama zināma svārstība un relātīva nevienādība, tomēr salīdzinot ar 100 un 200 g kā pieturas punktiem, kas pēc N. Bauera apmēram saskan ar 9.—10. gs. no austrumiem pārņemtās krievu svara vienības — mārciņas pusi un ceturtdaļu, un no otras puses apmēram atbilst arī sudraba svara vienības märkas pusei un ceturtdaļai, varam šais stienīšu svara skaitļos jau novērot zināmu tuvošanos minēto svara vienību daļām. Nav šaubu, ka mums šeit darīšana ar sveramo sudrabu resp. svara naudu, kas vēlākā attīstības gaitā tika normēta, apzīmogota un tādā kārtā kļuva par naudu šī vārda šaurākā nozīmē. Šo stienīšu naudas raksturs ir visiem labi zināms un neapstrīdams.

No tiem formas un izskata ziņā stipri atšķiras Rijnieku depozitā spirālēs vai aplocēs saliektie kaltie sudraba stienīši. Kaut gan šis nav vienīgais šāda veida atradums Latvijā un no pirmā līdzīgā atraduma Salaspilī pagājis tepat jau 100 gadu, tomēr šiem ļoti interesantajiem atradumiem līdz šim nav piegriezts gandrīz nekādas tuvākas vērības. Atradumu vietas Latvijā ir sekošās: 1) Salaspilī 1841. g. atrasts viens fragments kopā ar 10. un 11. gs. sākuma monētām; 2) Salgales pag. Pudžās 1882. g. — 2 stienīši kopā ar 3 sudraba kakla riņķiem, 3 sudraba spirālaprocēm un sudraba stopa sākti; 3) Aucē ap 1882. g. — 1 fragments; 4) Lielvārdes pag. Ipšās 1884. g. — 1 fragments (5. att., a) kopā ar apm. 243 gab. 10.—11. gs. monētām, 11 veseliem un lietiem naudas stieņiem, 2 zelta gredzeniem, 2 sudraba kakla riņķiem, sudraba aproci, 11 sudraba krellēm, 15 sudraba rotu fragmentiem un dažām māla trauka lauskām; 5) Skrundas pag. Ropjos 1892. g. — 1 stienītis ar piekārtiem 8 sudraba gredzeniem; 6) Lēdurgā 1903. g. — 3 spirālēs satīti stienīši (6. att.) kopā ar 5, pa daļai fragmentāriem lietiem stienīšiem; 7) Līvānos 1933. g. — 4 fragmenti kopā ar 149 gab. 10.—11. gs. monētām; 8) Vīpes pag. Klaukavā 1934. g. — 2 fragmenti (7. att.) kopā ar vienu lieta stienīša fragmentu un 55 10.—11. gs. monētām; 9) Talsu pilskalnā 1936. g. — 3 fragmenti, un beidzot 10) Salgales Rijniekos 1936. g. jau minētais lielais stienīšu atradums. Kopā 35 kaltie stienīši, no tiem 22 veseli un 13 fragmentāri no 10 atradumu vietām.

Visi uzskaitītie stienīši un to fragmenti ir lentveidīgi kalti, ar iegareni četrstūrainu šķērsgriezumu. Stienīša platums parasti 1,0—1,2 cm, biezums 3—4 mm, gali mazliet sašaurināti un noapaļoti. Veselo stienīšu garums izstieptā stāvoklī parasti svārstās starp 26 un 47,5 cm. Par nožēlošanu lielākā šo stienīšu daļa uzglabājusies bojātā vai fragmentārā stāvoklī. Vienīgie nebojātie un neatliektie eksemplāri ir Rijnieku depozitā 9 stienīši. Tie ir visi bez izņēmuma satīti spirālēs vai aplocēs ar pāri tverošiem galiem, un viņu ārējais diametrs ir 4,3—7,7 cm. Arī visi pārējie, daudzmaz labāk uzglabājušies eksemplāri ļauj spriest par šādu bijušo viņu formu. Kopējā pazīme visiem šiem stienīšiem ir arī viņu ārējās virsas rupjais un paviršais rotājuma veids — ar vesera plāno galu, retāk ar pieti iesistas parallēlas, seklas, stateniskas vai ieslīpas šķērsrievas. Šīs šķērsrievas reizēm iesistas grupām ar mainošos slīpuma virzienu. Retumis iesistās rievas krustojas. Parasti šie krustu motīvi izskaidrojami ar kļūdainu vesera sitienu, bet šādi nejauši radušies motīvi varēja arī pamudināt uz apzinīgu stienīša virsas rotāšanu ar vienkāršiem ornāmentāliem motīviem.

Kaltos sudraba stienīšus palīdz datēt kopā ar tiem atrastās monētas un citas senlietas. Tā Salaspils, Ipšu, Lēdurgas, Līvānu un Klaukavas stienīši visi ir noteikti datējami 11. gs., kā to pierāda kopā ar tiem atrastās monētas. Atskaitot Auces, Ropju un Talsu atradumus, kuriem kā savrūpatradumiem trūkst datētāja materiāla, pārējos divus atradumus, t. i. Pudžu un Rijnieku depozitus, datē tanīs atrastās senlietas — tipiski latviskās kakla riņķu, spirālaproču un noplacinātās stopa sākts formas, kas ļauj abus šos lielos Zemgales sudraba depozitus piešķirt apm. 1000. gadam vai 11. gs. sākumam. Interesants ir veids, kādā Rijnieku kaltie stienīši atrasti zemē. Tie bijuši aptīti ap lietajiem stienīšiem, tādā kārtā veidojot stienīšu ~paciņas". Tas pats novērots jau pie Lēdurgas stienīšu atrašanas 1903. g. Te trīs spirālveidīgie kaltie stienīši bijuši aptīti ap 5 lietajiem stienīšiem vienā „paciņā".

Kalto stienīšu spirāles forma ir bijusi par iemeslu viņu aplamai iztulkošanai. Tā N. Bauers savā pazīstamajā darbā par Krievijas viduslaiku sudraba un zelta stieņiem šo stienīšu veidu ir pilnīgi ignorējis, domādams, ka šeit nav darīšana ar naudas stieņiem, jo pēdējie vienmēr esot lieti, kamēr šie kalti un vienmēr tikai fragmentāri, bet gan ar rotu — aproču fragmentiem. Bauera slēdzieni ir pavisam nepārliecinoši, jo pats fragmentārais šo priekšmetu veids drīzāk runā par nekā pret to naudas raksturu. Pēc manām domām arī darināšanas technika nav izšķīrēja naudas stieņu noteikšanā. Jāpiezīmē, ka arī ne visi (blakus minot samērā nedaudzie) Bauera garāmejot pieminētie kalto stienīšu atradumi ir devuši tikai fragmentus, bet gan dažos, kā Ropju, Korostovas un Kapovkas, atradumos, atradās arī veseli stienīši, kas Baueram, protams, nebija zināms.

Kalto stienīšu naudas raksturu pierāda vairāki apstākļi. Tā pirmkārt visi Bauera pievestie šo stienīšu atradumi ir cirstā sudraba depoziti. To pašu var teikt arī par Latvijas atradumiem, kas, atskaitot dažus savrupatradumus, pieder šai pašai atradumu katēgorijai. Ja pieņemtu, ka kaltie spirālveidīgie stienīši ir aproces, tad tie nedrīkstētu iztrūkt starp bagātajām kapu piedevām, bet kā kapu piedeva tie Latvijā ne reizes nav atrasti. Arī primitīvais rotāšanas paņēmiens un vairāku spirāļu mazais diametrs neliecina par labu aprocēm, kaut gan jāpieņem, ka no mīkstā, viegli liecamā sudraba kaltos stienīšus viegli varēja aptīt rokai un šādā veidā ērtāk pārnēsāt no vienas vietas uz otru. Šāds transportēšanas veids varēja garantēt arī lielāku drošību pret zādzību, un vajadzības gadījumā nebij grūti no stienīša nolauzt vai nocirst vēlamo daļu pēc svara un laist to apgrozībā. Katrā ziņā kā rotas lietām šiem stienīšiem varēja būt tikai tīri nejauša, epizodiska vai arī sekundāra nozīme. Ar to arī dabīgi izskaidrojams šo stienīšu paviršais apstrādājums, kas vienmēr atstāj it kā nepabeigta darba iespaidu. Rūpīgāks apstrādājums un ornāmentējums tās pārvērstu īstās rotās, kas arī labi vērojams pie dažiem no kaltajiem stienīšiem darinātiem aproču tipiem (sal. 5. att., b). Ja pielaistu, ka kaltais stienītis ir aproce, tad, nocērtot tās daļu, lai to laistu apgrozībā, līdz ar to pati aproce zaudētu nevien savu rotas nozīmi, bet arī vērtību, kas nekad nevarēja notikt ar naudas stienīti. Ja arī cirstā sudraba atradumos nereti sastopam sacirstas vai salauztas rotas, tad šis apstāklis principā nerunā pretim augšējiem slēdzieniem.

Varam novērot arī kopējas pazīmes kalto un lieto stienīšu ārienē. Tā pirmajos iesistās šķērsrievas un krustu motīvi dažreiz atkārtojas arī pēdējos kā iecirtumi, kā tas redzams 1935. g. Zvirgzdenes pag. Cālīšos atrastā lietā sudraba stienītī (3. att. pa kreisi). Šādu iecirtumu un, šķiet, pa daļai arī kaltajos stienīšos iesisto rievu nozīme bija nevis stienīša iedalījumam sīkākās daļās pēc vērtības vai svara, bet gan stienīšu satura pārbaudei, kas zem plānas sudraba virskārtas varēja slēpt arī zemākas kvalitātes metallu. Šim pašam nolūkam noderēja kā lietajos, tā kaltajos stienīšos parasti novērojamie daudzie sīkie iecirtumi vai iegriezumi ar kaltu, nazi vai citu asu instrumentu. Ka sudrabu pie saņemšanas bija nepieciešams pārbaudīt, par to labu liecību nodod fakts, ka jau senatnē nav trūcis sudraba naudas viltojumu. Tā Ļeņingradas Ermitažā glabājas kāda samanidu dirhemu atdarinājumu akmens lejamā forma, kas 1892. gadā atrasta Neveļas apriņķī, Vitebskas guberņā. Kāda viltota Kūfas monēta atrasta arī 1935. g. izrakumos Daugmales pilskalnā. Šādus Kūfas monētu viltojumus plašos apmēros darināja bulgāru pilsētā Bolgarā pie Volgas, un no turienes tie izplatījās pa plašo Krieviju un citām zemēm. Stokholmas mūzejā glabājas arī vairāki vikingu laikmetā viltoti sudraba naudas stieņi, kuros zem plānas sudraba virskārtas paslēpts bronzas kodols.

Visbeidzot par kalto stienīšu naudas raksturu liecina viņu sudraba saturs un svars, kas, cik vērojams no Latvijas atradumiem, visumā atbilst lietajiem stienīšiem un to daļām. Acīm redzot 11. gs. abu šo stienīšu tipu svars sāka nostabilizēties un tuvoties vēlāko lieto stienīšu svara vienībām resp. to daļām. Tā no 20 Latvijā atrastiem veseliem kaltajiem sudraba stienīšiem divi Lēdurgā atrastie sver 49,7 un 50,2 g, trešais 96,3 g, bet 13 Rijnieku stienīši: 90,4, 97,1 97,9, 97,9, 98,0, 99,1, 99,4, 99,4, 100,6, 100,9, 101,4, 101,5 un 102,3 g, turpretim Pudžās atrastais stienītis sver 125,5 g un divi Rijnieku stienīši — 127,0 un 128,1 g. Beidzot viens Rijnieku stienītis sver 200,5 g, kas ir lielākais kaltā stienīša svars Latvijā.

Ka spirāles un aploces forma nebija nekāda neparasta naudas forma, pierāda daudzi piemēri no naudas vēstures. Jau senos austrumos — Ēģiptē, Foiniķijā un citur šis naudas veids apgrozībā bija ļoti parasts, un zelta, elektrona, sudraba un vara riņķu svēršana bieži attēlota ēģiptiešu sienas gleznās. Sevišķi iecienīts tas bija arī pie ziemeļu tautām, ko pierāda agro viduslaiku rakstu avoti un daudzie tautu staigāšanas laikmeta (400.—800. g. p. Kr.) atradumi. Šai laikā sevišķi Skandināvijā bija izplatīta zelta spirāļu un riņķu nauda, kamēr vēlāk, vikingu laikmetā (ap 800.—1000. g.) vadošo lomu kā vērtsmetalls pārņēma sudrabs.

Kalto stienīšu izplatības robežas sniedzas tālu ārpus Latvijas un aptver plašus ziemeļu un austrumu Eiropas novadus, bet atradumu publicējumi ir pa lielākai daļai tik nepilnīgi un trūcīgi, ka nepieciešamas vēl ilgākas studijas mūzejos, lai varētu spriest par šī naudas veida izcelšanās laiku un vietu, kā arī konstatēt varbūtējas lokālas formas. Salīdzinot ar Latvijas atradumu skaitu, Igaunijā, Somijā un Krievijā šādu atradumu ir samērā maz. Tā Igaunijā kaltie stienīši pazīstami no trim atradumu vietām. Otepää atrastais stienītis (8. att.) ir ļoti tuvs Rijnieku stienīšiem, sver 91,15 g un datējams, šķiet, 11. gs. sākumā. Agrāki ir divi stienīšu fragmenti, kas atrasti Laiateē, Metsakūla ciemā, Keilas draudzē kopā ar 10. gs. monētām, kas šķiet noraktas ap 970 g. Šis ir visagrāk datējamais kalto stienīšu atradums Austrumbaltijā. Kāds cits stienīša fragments atrasts Majamehe Kehalā, Wiru-Jaagupi draudzē, kopā ar citām senlietām, kas pēc prof. Tallgrena un prof. Moras datējuma pieder laikam starp 1150. un 1250. g. Šis savukārt ir vēlākais kaltā stienīša atradums Baltijas valstīs. Somijā kaltie sudraba stienīši atrasti tikai vienā gadījumā, fragmentos, Nousiainenā Koljola Nikkilā monētu depozitā, kas aprakts ap 1050. g. Kaltie stienīši ir parastāki Skandināvijā, kur tie nāk priekšā 10. un 11. gs. sudraba atradumos Zviedrijā, Gotlandē un Ēlandē, kā piem. lielajos depozitos Visbijā un Stora Sojdeby Gotlandē. Norvēģijā tie sastopami no Vestfoldas dienvidos līdz Ofotenai ziemeļos un ir atrasti Rogalandē, Buskerūdā, Vestfoldā, Vestagderā, Nordlandē v. c. Arī lielajos 10. un 11. gs. cirstā sudraba atradumos Dānijā — Terslevā pie Haslevas un Tolstrupā Jitlandē un Anglijā — Goldsborough'ā Jorkšairā un Cuerdalē Lankašairā šis stienīšu tips ir reprezentēts. Skandināvijas kapos jau 9. gs. sastopamas ļoti līdzīgi darinātas un ornāmentētas bronzas aproces. Par atradumiem Lietuvā nav ziņu, bet arī Austrumprūsijā kaltie stienīši ir pazīstami no cirstā sudraba atradumiem Marienhofā, Zenzburgas apriņķī un Kivitenā, Heilsbergas apriņķī, kurus Kemke sākumā datējis 11. gs., bet vēlāk, līdzīgā Rietumprūsijas Londzinas atraduma ietekmē, piešķīris 12. gs. Kas attiecas uz līdzīgiem atradumiem Krievijā, tad ziņas par tiem ir ļoti nenoteiktas. Čerepņins min tos dažos Vidus- un Ziemeļkrievijas Kūfas monētu atradumos un atzīmē, ka dienvidu un dienvidaustrumu Krievijā tie nav konstatējami. Pēc Čerepņina šie stienīši sastāda noteiktas 8. — 10. gs. arābu svara sistēmas daļas un Okas un Volgas apgabalos bijuši apgrozībā arī kā agrās krievu grivnas daļas.

Par Latvijas kalto stienīšu atradumiem jāatzīmē, ka tie visumā pieder 11. gs. un ka tie nevienā gadījumā nav droši konstatēti jau 10. gs. Kūfas monētu atradumos, bet tam var arī būt tikai nejaušības raksturs, ko pierāda agrie atradumi kaimiņu zemēs, piem., minētais Metsakūlas atradums Igaunijā. Territoriālā ziņā kaltie stienīši Latvijā sastopami visos novados. Tie atrasti: Vidzemē — trīs vietās, Kurzemē — divās, Zemgalē — trīs un Latgalē — divās vietās, t. t. šie stienīši bijuši parasts maksāšanas līdzeklis pie visām Latvijas territorijā vēlajā dzelzs laikmetā dzīvojošām ciltīm: kuršiem, zemgaļiem, letgaļiem un lībiešiem. Nevar būt šaubu, ka Latvijas sudraba atradumu vairums nav uzskatāms par svešnieku tirgotāju vai sirotāju aprakto mantu, bet gan ir kara vai citos briesmu gadījumos noglabātais seno Latvijas iedzīvotāju īpašums. Gar senajiem satiksmes ceļiem — lielākām upēm atrastie depoziti šķiet būs piederējuši latviešu un lībiešu tirgotājiem, turpretim zemes iekšienē vai sāņus no lielajiem ūdensceļiem atrastie varēja būt arī citu turīgāko iedzīvotāju sakrātais kapitāls. Par to liecina arī lielie Salgales pagasta Rijnieku un Pudžu v. c. sudrablietu depoziti, kuros atradās arī Latvijā darinātas tipiski latviskas senlietas, kā skaisti rotātie kakla riņķi ar sedlu un kāšu galiem (4. att.), vītās spirālaproces un noplacinātā stopa sākts ar magoņgalvu galiem.

Par kalto sudraba stienīšu izcelšanās vietu un laiku ir pagaidām grūti spriest, jo plašais un pa dažādu valstu muzejiem izkaisītais materiāls vēl nav pilnībā pārskatāms. Trūkst vēl priekšdarbu, bez kuriem šis jautājums nebūs sekmīgi atrisināms. Pagaidām iespējams uz atradumu pamata tikai nospraust eventuālos šo stienīšu izplatības ceļus. Latvijā galvenais ceļš neapšaubāmi ir bijis Daugava. Čerepņins uzskata Krievijā atrastos kaltos stienīšus par importētiem no austrumiem. Cik no literātūras redzams, tie tomēr Krievijā ir ļoti reti. Arī agro lieto sudraba stienīšu atradumi Krievijā ir ārkārtīgi reti, sevišķi salīdzinot ar bagātīgajiem Kūfas monētu atradumiem un nerunā par labu intensīvai sudraba stieņu naudas lietošanai pirms 12. gs. Tā Bauers reģistrējis tikai divus 9.—10. gs. stieņu atradumus — vienu Ugļičā, Jaroslavas guberņā, otru — Jagošūros, Vjatkas guberņā. Arī 11. gs. 11 lieto stienīšu atradumi, kas kopā devuši tikai 31 veselu stienīti 3—4 kg kopsvarā un zināmu skaitu fragmentu, nav daudz Krievijai. Salīdzinot ar to, Latvijas atradumi snieguši daudz vairāk, lai atceramies tikai lielos Rijnieku un Ipšu depozitus. Tikai pēc cirstā sudraba izzušanas no apgrozības visā Ziemeļ- un Austrumeiropā, nākošos gadsimteņos Krievijā un līdzīgi arī Austrumbaltijā parādās dažādi lokālā ziņā viens no otra stingri norobežoti sudraba naudas stieņu tipi.

Tas apstāklis, ka kaltie stienīši Latvijā sastopami bieži kopā ar 11. gs. Eiropas monētām, bet ne reizes agrāko Kūfas monētu depozitos, izslēdz iespējamību, ka tie būtu pie mums tieši no austrumiem importēti, kaut gan ar to vēl nav pierādīts, ka to izcelšanās vieta nebūtu meklējama austrumos. Tas, ka agrākie šā stienīšu tipa eksemplāri nav atrasti Latvijā, netieši norāda, ka to izcelšanās vieta meklējama ārpus Latvijas robežām, iespējams, ka Skandināvijā, kur tie ir visai parasti jau 10. gs. sudraba atradumos un kur sastopamas līdzīga tipa bronzas aproces jau 9. gs. kapos. Tomēr neskatoties uz rosīgajiem sakariem starp Skandināviju un Austrumbaltiju minētajā laikā, pagaidām nav iespējams apgalvot, ka Latvijā atrastie kaltie stienīši vispār būtu uzskatāmi par importētiem no citurienes. Pie samērā augstā metallu apstrādāšanas līmeņa, kas sevišķi labi novērojams pēdējo gadu izrakumos Daugmales un Talsu pilskalnos, iespējams tikpat labi pieņemt, ka tos varēja darināt pēc agrākiem svešiem paraugiem šeit pat Latvijā no ievestā un pārkausētā sudraba. Nākamiem pētījumiem jāpierāda, vai Latvijā nav konstatējamas šo stienīšu lokālās formas, kas šo iespējamību apstiprinātu.

Senākos Livonijas vēstures avotos figurē sudraba naudas resp. sudraba svara vienība „ozerings" (latīņu „oseringus", vācu „ösering"), kas vērtībā līdzinājās pusmārkai vai 8 lotīm sudraba. Ozeringu vairākkārt piemin Latviešu Indriķis savā chronikā, vispirms 1212. gadā, kad Turaidas lībiešiem par sacelšanos bija jāmaksā bīskapam „mērena" soda nauda — 100 ozeringi vai 50 märkas sudraba. 1215. gadā Tālivaldis Trikātā mēģināja atpirkties no igauņu spīdzināšanas ar 50 ozeringiem. 1241. gadā Sāmsalā par zēna nogalināšanu noteica sodu 3 ozeringu (3 Oseringh) apmērā. Atskaņu chronikā ozeringi sastopami tikai vienā vietā, kad leiši ar 500 ozeringiem izpērk no gūsta savu vadoni Lengvīnu. Kā likumīgs maksāšanas līdzeklis ozeringi minēti daudzos Livonijas dokumentos, sevišķi Kursā un Zemgalē, līdz pat 1582. gadam.

Ozeringa vārda etimoloģija nav noskaidrota. Chronists Arnts pirmais no vēsturniekiem mēģināja šo jautājumu atrisināt. 1747. gadā savā Indriķa chronikas tulkojumā viņš saka, ka par ozeringu latvju valodā („in Ghur und Lettischer Sprache") saucot lielas, 1/2 mārciņas smagas un vēl smagākas sudraba saktis, V 2 märkas sudraba vērtībā, ko bagātas zemnieces nēsājot uz krūtīm kā rotu. Vārda sastāvdaļas „Oese" un „Ring" pierādot, ka vārds ir vācisks. Arnts nepiemin avota, no kura šīs ziņas smeltas, un tās arī nav bez pretrunām, tādēļ uz tām droši paļauties nevar. Arnta ziņas atkārto arī vēlākie vēsturnieki (Richters, Tranzē, Švābe). Tām tomēr trūkst apstiprinājuma vēstures avotos, un arī mūsu rīcībā esošās vēlā dzelzs laikmetā (9.—12. gs.) un agro vēsturisko laiku sudraba saktīs nav novērojama nekāda noteikta norma, bet gan liela dažādība kā lielumā, tā svarā. Nosverot Valsts vēsturiskajā mūzejā atrodošās 16 vēlā dzelzs laikmeta un agro vēsturisko laiku sudraba saktis, konstatēts sekošais svars gramos: 97,30, 91,69, 82,30, 81,32, 68,71, 63,64, 58,88, 57,95, 33,60, 29,65, 23,92, 23,83, 21,30, 17,27, 10,99 un 7,63 g. Tā tad nevar teikt, ka šo sakšu normālais svars bijis 8 lotis sudraba. Arī aizrādījumi uz dažām latvju dainām, kas it kā apdziedot saktis kā naudu, drīzāk liecina pretējo, piem.: „Leišu meita preti nāca Trīs saktiņas krūtiņās. Vienu sākti pārdevām, Par to govi nopirkām; Otru sākti pārdevām, Nopirkām kazas bērnu; Trešo sākti pārdevām, Nopirkām kumeliņu." Vai: „Pärdevu lielo Melno vērsīti, Nopirku lielo Sudraba saktu." Šais piemēros redzama pirmkārt sudraba sakšu dažādā materiālā vērtība resp. dažādais sakšu svars, jo saktis vērtībā pielīdzinātas gan zirgam, vērsim, govij, gan arī kazlēnam. Otrkārt no šiem piemēriem skaidri redzams, ka nav notikusi divu vērtību tieša apmaiņa, t. i. preces pirkšana vai pārdošana pret samaksu skaidrā naudā resp. saktīs, bet gan ar trešās vērtības, t. i. naudas starpniecību, kurā vispirms pārvērta vienu preci, lai pēc tam pirktu citu. Tā tad minētās dainās saktis nekādā ziņā nav uzskatāmas par tiešu maksāšanas līdzekli.

Arī Hanzens (1853. g.) savos Indriķa chronikas paskaidrojumos (Scriptores Rerum Livonicarum I d.) līdz ar Arntu domāja, ka ozerings ir vācu vārds, bet vārdiski nozīmē „Ohrring", t. i. auskaru. Šādam izskaidrojumam bij arī piekritēji, sevišķi tādēļ, ka ozeringa vārdā saskata etimoloģisku sakaru ar pieņemto gotu vārdu „ausahriggs" un veckrievu оусерязь", „оусерягъ", no kā it kā cēlies krievu „серьга", auskars. Krodzenieks domāja, ka ozeringa vārds pēc sastāva un skaņas ir latvisks un nozīmējis latviešu sudrabkaļu darinātus ~ausriņķus". Arī Kiparskis, kas (1936. g.) ozeringu nosauc par monētu („eine Münze"), uzskata šo vārdu par aizguvumu no latviešu valodas. Kiparska etimoloģija ir: *uoseriņģis no latviešu uose un *riņģis, riņķis. Bet nav iespējams pieņemt, ka senās latvietes un lībietes nēsājušas ausīs 1/i mārciņas smagus auskarus. Arī archaioloģija liecina, ka baltu tautām un arī lībiešiem vispār nav bijis paraduma valkāt auskarus. Tie nav uzskatāmi arī par igauņu nācionālu rotu, kaut gan reizēm tie sastopami Igaunijas dienvidaustrumu pierobežas apvidū, kur tie ir importēti no slavu zemēm.

Grēvinks aizrādīja, ka pie slāviem (krieviem) vārds „усерязь" nekad nav sastopams naudas nozīmē, un mēģināja ozeringus identificēt ar ēsterliņiem (österlinge) vai sterliņiem, par kādiem viņš uzskatīja Nestora chronikā minētos sterlagus (radimiču un vjatiču 885. g. nodevas sterlagos). Šo hipotēzi apgāza Gutceits, kas visplašāk un sīkāk iztirzājis ozeringa jautājumu, pierādīdams, ka vārds „österling'' sterliņa nozīmē pie mums nav sastopams, un ka pēdējie Anglijā sākti kalt tikai 12. gs. beigās, un ka „стерлягъ" sastopams tikai Nestora chronikas Archangeļskas norakstā, kur tas aiz pārpratuma ieviesies vārda „щьлягъ" vai „шелягъ" (t. i. šķiliņa) vietā. Gutceits aizrāda, ka ozeringa vārds ir vācu valodai pilnīgi svešs un, kaut gan atgādina slavu „усёрязь" vai „усёрягъ", tad tomēr tas pie senajiem krieviem nekad nav sastopams naudas vai svara vienības nozīmē. Pēc Gutceita domām (1887), ja ozerings sākumā būtu apzīmējis kādu rotas lietu, par ko gan nav uzglabājies nekādu rakstisku liecību, tad šī vārda sākums būtu meklējams krievu vārdā „ошейникъ" (ожерелье), ar kuru krievi apzīmējuši no latviešiem vai igauņiem aizgūto kakla rotu. Šis krievu vārds tad sakropļotā veidā varētu būt pārnācis Baltijas vācu valodā kā ozerings, pie kam „ш" vai „ж" pārgājis ~s" skaņā, bet galotne „никъ" pārvērtusies par „ing", līdzīgi tam, kā no „золотникъ" cēlies vārds „solting". Ja nu šo pirmatnējo ozeringu — kakla riņķu svars bijis 1/2 märkas, tad iespējams, ka ozeringa nosaukums chronista Indriķa laikā jau bijis pārnests uz šo sudraba svaru kā tādu. Šādā gadījumā ozerings būtu uzskatāms par aprēķina naudu resp. sudraba svara vienību, līdzīgu XU mārciņai vai 8 lotīm. Atvasinot vārdu ozerings no „ошейникъ", tas būtu izrunājams kā „ossé(r)ing", kur skaņa ~r" uzskatāma par iespraustu. Valodnieciskā ziņā tas tomēr nav iespējams. Arī Valsts vēsturiskajā mūzejā nosvērto 13 sudraba kakla riņķu svars ir ļoti svārstīgs: 462,50, 248,40, 244,19, 238,40, 233,99, 230,46, 228,63, 215,76, 213,44, 201,25, 193,20, 180,27 un 114,90 g. Vēl mazāk ozeringam atbilst Valsts vēsturiskā mūzeja sudraba aproču svars, kuru nosvērts 21 eksemplārs: 169,35, 112,70, 102,5, 44,39, 34,01, 30,95, 26,34, 25,43, 25,15, 24,72, 20,45, 19,69, 18,49, 16,40, 15,95, 15,75, 15,55, 14,51, 14,21, 12,86 un 12,64 g. Par sudraba gredzeniem, krellēm, piekariņiem un citām sīkām senlietām nevar būt runas viņu niecīgā svara dēļ.

Kaut arī svešzemju sudraba monētas Livonijā bija apgrozībā jau senvēsturiskos laikos, sevišķi plašos apmēros sākot ar 10. un 11. gs., tomēr ozeringu par īstu monētu uzskatīt nevar jau tā lielā svara dēļ. Viduslaikos kala tikai sīkās sudraba monētas, kas līdz 12. gs. sākumam bija svara nauda. Tāda pat svara nauda bija sudraba stienīši, kuru svars, kā redzējām svārstījās ap 1/2 vai XU mārciņas resp. 16 vai 8 lotīm, kas visumā atbilst märkas un ozeringa, bet Krievijā grīvnas un pusgrīvnas svaram. Tāpēc rodas dibināts jautājums, vai ozerings kā naudas vienība Livonijā nav identificējams ar sudraba naudas stienīti. Prototips tad būtu meklējams 10. un 11. gs. lauztā vai cirstā sudraba atradumos, kur konstatējami pirmie sudraba naudas stienīši Latvijā. Ap. 11. gs. beigām spirālveidīgi saliektie kaltie stienīši no apgrozības gandrīz pilnīgi izzūd un turpmāk dominē taisnie lietie stienīši gan veselos eksemplāros, gan sacirsti pusēs. Šo stienīšu svars arvien vairāk tuvinās vēlākai normai ■— mārkai vai pusmārkai, resp. diviem vai vienam ozeringam. Līdzīgi mārkai, kas bija aprēķina nauda, arī ozerings kā monēta nav kalts, un apgrozībā bija tikai sīkās monētas — ārtavas un šķiliņi. Zīmīgs ir arī fakts, ka reizē ar sudraba naudas stienīšu izzušanu no apgrozības 16. gs. Livonijas dokumenti vairs nepiemin ozeringu kā maksāšanas līdzekli. Pēdējo reizi ozerings pieminēts 1582. g. Piltenes nodokļu sarakstā.

1. att. Kūfas monētu depozits, atrasts 1915. g. Nāves salā, tranšeju rokot Glabājas Rīgas pilsētas vēsturiskajā mūzejā.

2. att. Vācu un angļu-sakšu 10.—11. gs. sudraba dēnāru un kalto sudraba stienīšu fragmentu depozits, atrasts Līvānu pagastā pie Straumes dzirnavām. Glabājas Valsts vēsturiskajā mūzejā.

3. att. Lietie sudraba naudas stienīši no dažādām Latvijas atradumu vietām. Glabājas Valsts vēsturiskajā mūzejā un Rīgas pilsētas vēsturiskajā mūzejā.