Kas vēl gaida mūsu senatnes pētniekus

No laikraksta "Kurzemes Vārds", Nr.192., 1938.gada 26.augustā.

Jau rakstījām par Užavas pagasta Līdumnieku māju purvā atrastām senajām purvu mītnēm, kuru vecumu vērtē uz 2500 gadiem. Šis atradums ir viens no vērtīgākiem mūsu senvēstures pētīšanā un, kaut gan vēl nav tieši nosakāms šādu purvu mītņu uzdevums un nozīme, tomēr tas ļauj mums dziļāk ieskatīties mūsu zemes un tautas pagātnē.

Bet tanī pašā reizē Dr. Sturms Valsts vēsturiskā muzeja uzdevumā iepazinies arī ar citām Liepājas apkārtnē apzinātām vietām, kur zemē  labājas mūsu vēstures liecinieki — senkapi, senmītnes u. t. t. Durbes pag. Kalniņu māju zemē 19.20. g. atrastas dažādas senlietas no vidējā dzelzs laikmeta (apm. 4. gadu simt. pēc Kr.). Šādi atradumi Kurzemē ir reti. Mājas tagad pārgājušas cilā īpašnieka rokās un senlietu atrašanās vietu grūti konstatēt, jo tagadējie īpašnieki par to nav interesējušies.

Dīru māju robežās konstatēts lielāks daudzums kuršu seno ugunskapu. Tie atrodas Vārtājas upes ielejas krastā, 4—5 klm. attālu no Durbes. Iepretim Dīru mājām atrodas Macīšu mājas un starp abām mājām ir upes ielejas šaurākā, vieta. Jau pirms kara Durbes ārsts Dr. Rafaels Dīru māju laukos senos ugunskapos atradis krietni daudz senlietu. Tās atrastas arī otrā pusē — Mācīšu māju upes ielejas malā, kā arī tuvējā Sauslauku kapsētā kapus rokot. Arī ielejā starp abām mājām kūdru rokot atraktas senlietas un rotas, bet agrākos gados, kā stāsta vietējie iedzīvotāji, tur atrakti cilvēka un zirga, acīmredzot jātnieka, ģindeņi.. Ņemot vērā, ka starp Dīru un Mācīšu, mājām ir zemākā pāreja upes ielejai, iespējams, ka šinī vietā 1260 . g. notikusi lielā Durbes kauja, kurā kurši un žemaiši smagi sakāva vācu ordeni. Šādam slēdzienam par labu runā seno kapu lauki Dīru un Mācīšu māju robežās un atrastās senlietas. Mācīšos atrastais šķēps, iemaukti, pieši un citas lietas jau agrāk nodoti Liepājas muzejam.

Libau-Nord - Liepājas pirmie gaisa vārti

Liepājā, 1899.gada beigās Celmu un Šķēdes ielu stūrī izveidoja pilsētnieku atpūtas iestādi - lokālu ar nosaukumu "Famīlijas dārzs". Tajā regulāri uzstājās labākie vietējie mākslinieki ar mūzikas un teātra izrādēm, bija ierīkots restorāns un atpūtas telpas. Famīlijas dārzs bija ļoti populāra vieta, taču tas nepiedzīvoja pat Pirmā pasaules kara sākšanos.

Famīlijas dārzs. Pastkarte no 1902.gada.

1913.gadā tiek ziņots:

"Nodedzis Famīlijas dārza lokāls" – tā ir vēsts, kura pārsteidz liepājniekus 30. decembrī. Lielā degšana notikusi 29. decembra vakarā. Tā ir sestdiena. Ziņa par ugunsgrēku pienāk ap pulksten 21. Uguns, kā jau mēdz rakstīt, "izcēlusies aiz nezināma iemesla", telpās, kas atrodas līdzās deju zālei. Plosās vētra un putenis. Ceļš slikts, attālums liels – pats Lazareva (tag. O. Kalpaka) ielas gals. Ugunsdzēsēji ierodas ar nokavēšanos. Deju zāle un blakus telpas jau pilnās liesmās. Ugunsdzēsēji cenšas, lai liesmas nepārmestos uz līdzās esošo Semjona Kļepeņina galdnieku darbnīcu. Apmēram pēc stundas ēkas tornis sagāžas. Vētras spēks tik liels, ka degošās pagales aiznes līdz Suvorova (tag. Raiņa) un pat Kaiju ielai, bet "dažas simts asis attālās koka dzīvojamās mājas bērtin apbērtas ar uguni, bet, pateicoties sniega kārtai, uguns neizplatās".

Tuvākā vieta, kur ņemt ūdeni, ir ap pusotru versti attālā Ziemas osta. Te noliek tvaika sūkni, taču ceļš daudzviet aizputināts. Tikai pēc četru stundu ilgām pūlēm uguni izdodas ierobežot. Drupas turpina degt vēl no rīta. Postaža ir liela – līdz pamatiem nodegusi deju zāle un galvenā fasāde, divas mazākas blakus esošas ēkas un dārzā bumbotava, kā arī šķūņi.

Par palīdzību, glābjot, kas vēl glābjams, tiek uzteikti flotes matroži, kuri pirmie piesteigušies palīgā. Tomēr izglābt izdevies maz.

1914.gadā sākas karš, un pilsētā nekas netiek atjaunots. "Famīlijas dārzam" pieguļošais laukums paliek neapbūvēts un bez plānojuma. Situācija mainās pēc kara un tām sekojošajām  Latvijas brīvības cīņām, kad, jaunajai Latvijas brīvvalstij attīstoties, parādās interese par Vislatvijas gaisa satiksmes tīkla izveidi. Tā kā valsts Jūras kara flotes aviācijas eskadra jau uzsākusi izmantot pļavu pie bijušā lokāla savām Fiat CR1 lidmašīnām, tad pilsētas domei šī vieta šķiet piemērotākā jauna lidlauka izveidei. Tā 1922.gada 21.maijā laikraksts "Liepājas Avīze", Nr.113, ziņo: "Liepājas ziņas. Sēdes beigās domnieks Strupp kungs paceļ jautājumu par aerodroma, t.i., gaisa kuģniecības stacijas ierīkošanu Liepājā. Priekš tam pilsētas valde atrod par noderīgu laukumu aiz “Familijas dārza”. Aerodroma ierīkošanu Liepājā dome atzīst par vēlamu." 

Nepiepildītie sapņi - 1. Ventas-Liepājas kanāls

19.gadsimta sākumā Liepājas tirgotāji meklēja iespēju atgūt kaut daļu no preču plūsmas, kas tagad gāja caur Ventspili. Par piemērotāko veidu tika atzīta jauna ūdensceļa būvniecība, savienojot Ventas upi ar Liepājas ezeru un ostu. Šīs ieceres realizācijai tika izvirzīti divi plāni.

Liepājnieku iecerei palīdzēja tas, ka 19.gadsimtā Krievijas impērijā tika nolemts izmantot Baltijas jūras reģiona upes, lai izveidotu iekšzemes ūdensceļu tīklu. Tajā tika iekļauts arī plāns savienot Ventu ar Dubisu un talāk Nemunu. Protams, mūsdienu pētījumi rāda, ka Ventas ūdens plūsma ir par mazu, lai šis plāns izdotos.
1825.gada 1.septembrī Liepājā ieradās hercogs Aleksandrs fon Virtembergs (Alexander von Würtemberg). Viņš pilsētā uzturējās četras dienas, kuru laikā, pētot dokumentus un plānus, tika spriests par savienojoša ūdensceļa un tā atzaru būvi. Hercogs Liepājā atstāja ierēdņus, tos nozīmējot praktisku izpētes darbu veikšanai - izdarīt uzmērījumus, papildināt plānus u.tml. Tā paša gada novembrī Liepājas laikraksts "Libausche Wochenblatt" ziņo, ka "mērījumi tagad nobeigti divos virzienos, lai noteiktu, caur kuru no tiem, savienojot atsevišķas ūdenstilpes, vieglāk nokļūt no Ventas uz Liepāju."

Liepājas pilsētas un apriņķa, Grobiņas pilsētas un rajona ārsti 1800-1945

Liepājas pilsētas ārsti

Wilchelm Gotthard Gourbandt	1767 - 1818
Carl Ulrich Friedrich Vollberg	1826 - 1846
Franz Robert Johannsen	1846 - 1864
Edward Jacob Bernhard Schnobel	1864 - 1877
Carl Pantenius	1877
Oscar Johannsen	1877 - 1895
Wladimir Mawritzki	1895 - 1912

Biogrāfijas:

Vilhelms Gothards Gourbants (Gourbandt) – (1735-1818) dzimis 1735.gada 25.decembrī Jaunmuižā, Kurzemē, muižas nomnieka ģimenē. Mācījies Rīgas Domskolā (Rīgas Katedrāles skolā), studējis ķirurģiju un anatomiju Berlīnē un ārstniecības zinātnes Jēnā, kur 1766.gadā saņēmis ārstniecības zinātņu doktora grādu. No 1765. līdz 1767.gadam praktizējis Rīgā.

No 1767. līdz 1818.gadam (51 gadu) bija Liepājas pilsētas ārsts un trūcīgo iedzīvotāju aprūpētājs. 1787.gadā Polijas karalis sakarā ar nopelniem kā “augsti mācītu ārstniecības zinātņu doktoru" iecēla viņu par galma padomnieku. Miris 1818.gada 7.oktobrī Liepājā.