Prof. Birgers Nermans
Savas 1929.gada vizītes laikā Grobiņā Pieminekļu valdes inspektore Tabakas kundze uzzināja, ka uz austrumiem pilsētas tuvumā atrodas senkapi ar uzkalniem, un par to ziņoja Pieminekļu Valdei*.
Kapulauks atrodas uz bijušās mācītājmuižas zemes netālu no Ālandes upes, kas plūst cauri Grobiņai un ietek Liepājas ezerā. Reljefu šeit veido neliels pakalns upes krastā (fotogrāfija 2.attēlā). Te esmu atradis ne mazāk kā 430 uzkalnus, pa lielākai daļai ļoti labā stāvoklī, tikai daži vairāk vai mazāk bojāti. 1.attēlā redzama plašāka senkapu karte. No tās izriet, ka lauks ir sākotnēji bijis daudz lielāks. Rietumos un ziemeļaustrumos apbedījumi atrodas blakus tīrumiem, bet dienvidaustrumos tagad (1930) redzams dārzs. Nedaudz uz ziemeļiem no kapulauka mūsu izrakumos tika atrasts šķēpa uzgalis, kas šobrīd glabājas muzejā Liepājā; tas nāk no aptuveni tā paša laika posma kā senkapu atradumi – formu diemžēl nevaru tuvāk aprakstīt – tādēļ domājams, ka tas sākotnēji bijis vienā no apbedījumiem. Kapulauka augsne sastāv no smilts un tagad lielākoties apaugusi ar priedēm. Pirmā pasaules kara laikā šeit izraktas dažas tranšejas.
 |
| 1.attēls. Uzkalnu kapulauka plāns. K.-A.Gustavsons. Vairāki no 1930.gadā izpētītajiem uzkalniem šeit nav attēloti. |
1929.gadā mēs izpētījām 12 uzkalnus, un 1930.gadā vēl 15, vairākās izvēlētās kapulauka vietās. Tie visi sastāvēja no smiltīm. Visi bija ugunsapbedījumi un, izņemot uzkalnu Nr.1, par kuru apstākļi bija mazliet neskaidri, sevī ietvēra uz sākotnējā zemes līmeņa vai mazliet dziļāk esošu vienu deguma bedri. Tāpat kā iepriekšējos senkapos, apbedījumi bija īsāki kā pieauguša cilvēka garumā – arī šeit mirušie nav dedzināti kapavietā – toties parasti dziļāki nekā iepriekš. Arī citādi tie izskatījās tāpat kā otrajā kapulaukā, saturot pelnus, apdegušus kaulus un, nereti, ogles, kā arī vairāk vai mazāk apdegušus priekšmetus.
Grobiņas uzkalnu kapulaukos esošo apbedījumu formai – uzkalns ar deguma slāni vai deguma bedri vidū – paralēles atrodamas tikai Skandināvijā (un skandināvu vikingu kolonijās). Šādi apbedījumi lielā Skandināvijas platībā sastopami agrajā dzelzs laikmetā (aptuveni 400.-1050.g. pēc Kr.). Arī Skandināvijā deguma nogulumi parasti ir ovāli vai apaļi. Grobiņas uzkalnu kapulaukos, tāpat kā līdzeno kapu laukā, tie nesasniedz cilvēka garumu, tātad arī šeit mirušie nav tikuši sadedzināti kapavietā; arī Skandināvijā deguma nogulumi visumā ir mazāki nekā cilvēka garumā. Lai arī Skandināvijā deguma slāņi daudz biežāk sastopami nekā deguma bedres, uguns nogulumu kārta ir tikai līdz 0,2m biezumā. Grobiņas uzkalnu kapulaukos izpētītājos apbedījumos deguma nogulumu biezums bija 0,2-0,8m, tādēļ tos būtu pareizāk dēvēt par deguma bedrēm, un tikai plānākās kārtas iespējams raksturot kā deguma slāņus. Var minēt, ka Skandināvijā šāda deguma slāņu un bedru kombinācija nav retums. Deguma slāņa – deguma bedres definīcijas pa daļai ir atkarīgas no atšķirīgajiem vispārējiem augsnes sastāviem. Grobiņas uzkalnu kapulaukos augsne sastāv no tīras smilts, un šeit trūkst pat nelielo akmeņu, kas retumis sastopami līdzeno kapu lauka augsnē. Tur bija acīmredzami ērtāk rakt dziļāku bedri. Kur augsne cietāka, padziļinājumi veidoti seklāki, vai arī deguma pārpalikumi novietoti uz zemes virsmas (ar uzkalnu tiem pāri). Tomēr, kā minēts, dziļākas deguma bedres ir parasta parādība arī Skandināvijā. Šeit 106.attēlā kā piemēru dodu apbedījumu no kapulauka Hovgardsbergā, Vendeles pagastā, Uplandē, kurā ir pat divas deguma bedres – viena apmēram 0,4m dziļumā, otra 0,2m dziļumā (pēc Fornvännen 1932, 6.lpp., 5.attēls). Attiecīgo apbedījumu var datēt ar 600.gadu vai nedaudz agrāk pēc atradumiem (Fornvännen 1932, 11.lpp. un tālāk, 9-12.att.), kas cita starpā satur jostas mēlīti 9a.attēlā un ķemmes 9f.,10.attēlā, kuru biezums ir vairāk kā ķemmēm pirms 600.gada, bet kurām ir pēc 600.gada ķemmēm raksturīgā pilno apļu apdare; skatīt Fornvännen 1947, 112.lpp. un tālāk.
 |
| 2.attēls. Skats uz Priedulāju aptuveni no Lielās un Alejas ielas krustojuma (1930) |
Ļoti bieži Skandināvijā var atklāt, ka uzkalna iekšpusē virs deguma kārtas ir krāvums no dažāda izmēra akmeņiem. Tas, ka šādu krāvumu nekad nav Grobiņas uzkalnos, ir pavisam dabiski, ņemot vērā niecīgo akmeņu skaitu Grobiņas apkārtnē – apskatīto kapulauku vietās vispār netika atrasti akmeņi.
Uzkalni ar deguma bedri, tāpat kā uzkalni ar deguma kārtu, ir sastopami agrajā dzelzs laikmetā lielākajā daļā Zviedrijas apgabalu. Šis apbedījumu veids īpaši izplatīts Viduszviedrijā, senajā Svealandē. Līdzīgus uzkalnus iespējams bagātīgi atrast Norvēģijā. Turpretī Dānijā tādi zināmi – un reti – tikai Bornholmā un Jitlandes ziemeļos. Attiecībā uz Vendeles laikmetu, jāatzīmē, ka līdz šim tādi uzkalni nav atrasti ne Skonē, ne Ēlandē.
Tā kā Norvēģiju un Ziemeļjitlandi pavisam noteikti nevar uzskatīt par Grobiņas uzkalnu kapulauku veidotāju kolonijas izcelsmes zemēm, un tā kā Grobiņas līdzeno kapu lauka vietu mēs esam jau atzinuši par gotlandiešu apmetni, tad, ņemot vērā tikai apbedījumu formas, varam par šīs kolonijas izcelsmes zemi saukt Zviedrijas cietzemes daļu uz ziemeļiem no Skones, kā arī, iespējams, Bornholmu.
* Skandināviešu senkapi pie Grobiņas. Sakarā ar skandināviešu senkapu atrašanu šinīs dienās, Grobiņas pilsētas tuvumā, pieminekļu valdes arheologs Ed.Šturms izteicies: Līdz šim atrasti senkapenēs pavisam 70 dažādi priekšmeti, galvenā kārtā bronzas lietas un dzelzs ieroči. No pēdējiem minami trīs zobeni no 0,60-1 metra garumā, vairāki šķēpu gali un naži. Bez tam atrasta arī viena kaula ķemme un viens kaula izrakstīts priekšmets. Tad vēl atrasti daži sudraba apkalumi un interesantas stikla un emalja krellītes, 9 aproces un vairākas bronzas atslēdziņas. Pieminekļu valde patlaban sakopo un apraksta visus kapenēs atrastos priekšmetus, pēc kam tos nosūtīs ievietošanai valsts vēsturiskā muzekā, kur ar tiem varēs iepazīties apmeklētāji. Kapeņu atrakšanu atjaunos augusta mēneša vidū, kad ieradīsies Rīgā zviedru profesori Nermans, prof. Ārne un citi arheologi. Strādnieku Avīze, Nr.161, 1929.g. 21.jūlijā.
------------------------------------------
Izmantotā literatūra:
- B.Nermans. Grobin-Seeburg, Ausgrabungen und Funde, Stockholm, 1958.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru